Šī diena vēsturē

20. marts. Gibraltārā apprecas britu mūziķis Džons Lenons un Joko Ono

Šī diena vēsturē

25. marts. Sešas Eiropas valstis noslēdza līgumu, kas lika pamatu Eiropas Savienībai

23. marts. Intervijas ar bijušo ASV prezidentu Ričardu Niksonu

Šī diena vēsturē. Intervijas ar ASV eksprezidentu Niksonu pēc Votergeitas skandāla

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

1977. gada 23. martā žurnālists Deivids Frosts sāka ierakstīt televīzijas intervijas ar bijušo ASV prezidentu Ričardu Niksonu, kurš nepilnus trīs gadus iepriekš bija atkāpies no amata Votergeitas skandāla dēļ. Frosta intervijas ar Niksonu ir viens no izcilākajiem veikumiem žurnālistikas vēsturē.

1974. gada 8. augusta vakarā Amerikas Savienoto Valstu pilsoņi, pulcējušies pie televizoru ekrāniem, uzklausīja Ričardu Niksonu, kurš viņus pēdējo reizi uzrunāja kā šīs valsts prezidents. Tā noslēdzās vairāk nekā divus gadus ilgušais Votergeitas process – skaļākais skandāls ASV vēsturē un, domājams, mūsdienu demokrātijas vēsturē vispār. Savienoto Valstu likumdevēju veiktajā izmeklēšanā bija atklājies, ka prezidenta Niksona administrācija īstenojusi nelikumīgu telefonsarunu noklausīšanos, ielaušanos svešās telpās, izmantojusi FIB žurnālistu un politisko pretinieku izsekošanai, falsificējusi dokumentus, uzpirkusi lieciniekus, izveidojusi slepenu fondu nelikumīgu darbību finansēšanai u.t.t.

Paredzot nenovēršamu impīčmentu un atstādināšanu, Ričards Niksons izvēlējās kļūt par pirmo prezidentu Savienoto Valstu vēsturē, kurš atkāpies no amata pats.

Pēc tam viņš uz vairākiem gadiem pazuda no publiskās telpas, pievērzdamies savas memuāru grāmatas rakstīšanai un atteikdams jebkādas intervijas. Tomēr, kad tuvojās grāmatas iznākšanas laiks, eksprezidents piekrita televīzijas interviju ciklam ar britu izcelsmes žurnālistu Deividu Frostu. Pavisam tika ierakstītas 12 sarunas – nepilnas 29 stundas videoieraksta, no kurām tapa pieci pusotru stundu ilgi raidījumi. Viss mēnesi ilgais intervēšanas process sākās 1977. gada 23. martā.

Deivida Frosta komanda veica pamatīgu izpēti, un rezultātā žurnālists varēja konfrontēt Niksonu ar lietiskajiem pierādījumiem, kas nebija uzpeldējuši izmeklēšanā un diezgan nepārprotami liecināja, ka eksprezidents maldinājis izmeklētājus. Tomēr ne šis izmeklējošās žurnālistikas paraugdemonstrējums ir tas, kas padarījis Frosta intervijas ar Niksonu par vienu no dižākajiem sasniegumiem plašsaziņas vēsturē. Kā intervijā Savienoto Valstu sabiedriskajai raidapvienībai NPR atzinis kādreizējais Frosta komandas dalībnieks publicists Džeimss Restons, kulminācijas brīdis iestājies, kad intervētājs prokurora toni nomainījis pret biktstēva intonāciju.

Tikai šādi izdevās pašķirt pierādījumu un apgalvojumu mudžekli, ielūkojoties politiķa domāšanas būtībā.

Kādā brīdī Frosts norādīja, ka apzīmējums "kļūdas", ar kuru Niksons raksturojis savu rīcību, ir neatbilstošs. "Un kādu vārdu lietotu jūs?" atjautāja eksprezidents. Intervētājs atbildēja ar izvērstu pasāžu, minot ļaunprātīgu rīcību, varas ļaunprātīgu izmantošanu pretēji dotajam zvērestam, un sakot: "[Es jūsu vietā teiktu]: "Es esmu divus gadus nevajadzīgi sāpinājis amerikāņu tautu, un es izlūdzos piedošanu." Un es zinu, cik grūti tas nākas, un sevišķi jau jums, bet, es domāju, cilvēkiem tas jādzird, un, es domāju, ja jūs to nepateiksiet, tas jūs vajās visu atlikušo mūžu."

Niksons neatbildēja tūdaļ un tieši, sākot atkal līkumot apstākļu un interpretāciju labirintos, tikai pēc brīža viņš bilda: "Es pievīlu savus draugus, es pievīlu mūsu valsti, pievīlu mūsu valdības sistēmu, pievīlu visu to jauno ļaužu sapņus, kuriem vajadzēja iesaistīties valdības darbā, bet kuriem tagad šķiet, ka tā ir pārāk korumpēta. Visvairāk es pievīlu iespēju, kas man bija. Jā – es pievīlu amerikāņu tautu. Un šo nastu man nāksies nest visu atlikušo mūžu."

Šādus vārdus pie televizoru ekrāniem pulcējušies Savienoto Valstu pilsoņi uzklausīja. Tas nozīmēja, ka nākamajā dienā – 9. augustā ap dienas vidu – Ričards Niksons vairs nebūs viņu prezidents. Tā noslēdzās Niksona otrais prezidentūras termiņš, viņa aktīvā politiskā karjera un lielās līnijās arī vairāk nekā divus gadus ilgušais Votergeitas skandāls. 

Kas bija Votergeitas skandāls

Kad Ričards Milhauss Niksons 1969. gadā kļuva par Savienoto Valstu 37. prezidentu, viņam aiz muguras jau ir pamatīga politiķa karjera. Viņš bijis senators, viceprezidents Eizenhauera valdībā, strīdējies ar Ņikitu Hruščovu slavenajās "virtuves debatēs", 1960. gada prezidenta vēlēšanās zaudējis Džonam Fitcdžeraldam Kenedijam, jo pēdējais daudz labāk izskatās televīzijas debatēs, pie kam "izskatās" šai gadījumā ļoti burtiskā nozīmē, jo tie, kuri klausās debates radio, par uzvarētāju uzskata Niksonu. 1968. gada prezidenta vēlēšanās par viņu nobalso t.s. "klusējošais vairākums" – sociāli konservatīvā vidusšķira, kurai nepatīk hipiji, nepatīk pacifistu demonstrācijas, bet arī karš Vjetnamā apnicis. Niksons sola izdabūt Ameriku no kara "ar godu", un visumā tas arī izdodas. Un izdodas vēl šis tas labs gan Amerikas iekšpolitikā, gan ārpolitikā. 1972. gadā Niksons spīdoši uzvar vēlēšanās nākamajam prezidentūras termiņam.

Votergeita ir biroju, dzīvokļu un viesnīcu komplekss Vašingtonā, kur izvietojies arī Demokrātu partijas nacionālās komitejas birojs. 1972. gada 17. jūnija naktī uz turieni tiek izsaukta policija, kas arestē piecus birojā iekļuvušus vīriešus, kuri rakājas papīros un uzstāda slepenas noklausīšanās ierīces. Visai drīz atklājas aizturēto saistība ar prezidenta administrāciju. Un tad sākas. Viens atklājums velk līdzi nākamo, iesaistās prese, izmeklēšanu pārņem Senāts un Kongress. Pamazām atklājas, ka Niksona komanda organizējusi nelikumīgu visdažādāko telefonsarunu noklausīšanos un ielaušanos svešās telpās, likusi FIB izsekot netīkamus žurnālistus un politiskos pretiniekus, viltojusi dokumentus, lai viņus diskreditētu, izveidojusi nelegālu fondu Meksikā, no kura līdzekļiem to visu finansējusi, arī, izmeklēšanai sākoties, uzpirkusi lieciniekus. Atklājās, ka slepeni ierakstītas arī daudzas sarunas Baltajā namā, un tiesa pieprasīja tās izdot kā iespējamus pierādījumus.

Publikai atklājās politikas virtuve, kas vienkāršajam cilvēkam ir derdzīga pēc definīcijas.

Pasaule pēc Votergeitas kļūst citāda. Sarunas Baltā nama Ovālajā kabinetā slepeni ierakstītas arī pirms Niksona, pēc viņa – vairs nekad. Žurnālisti pēc šī skandāla kļūst agresīvāki, politiķu asiņu kārāki, ieinteresētāki politikas virtuves atklāšanā. Tā kā Niksons pats un daudzi viņa līdzgaitnieki ir juristi, šīs profesijas prestižs tiek smagi iedragāts. Un, protams, līdzīgas politiķu izgāšanās Amerikā un citur pasaulē turpmāk tiek dēvētas vārdos ar izskaņu "geita". Teiksim, Reigana administrācijas Irāngeita, vai – gadījums ar Monikas Levinskas nopleķoto kleitu, kas tiek dēvēts vai nu par Monikgeitu, vai – angliski – Zippergate, kas latviski varētu būt tulkojams kā "Rāvējslēdzējgeita".

Šī diena vēsturē

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti