1963. gada novembrī Savienoto Valstu 35. prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs apmeklēja Dalasu, vienu no lielākajām Teksasas pilsētām. 22. novembra dienas vidū prezidenta kortežs pa Meinstrītu tuvojas Dīlija laukumam. Visā kustības maršrutā bija izvietojušies pilsētnieki, daudziem līdzi bija fotoaparāti un amatieru kinokameras. Profesionāļus no telekanāliem gan nemanīja – viņiem šis ceļa posms šķita neinteresants, un tie gaidīja Kenediju piebraucam pie Dalasas Tirdzniecības centra. Tieši pirms 12.30 pēc vietējā laika vaļējais limuzīns, kurā brauca prezidents, viņa kundze, Teksasas gubernators Džons Konelijs ar kundzi un vēl viens drošībnieks, pagriezās pa labi pa Hjūstonstrītu, lēnām tuvojās mācību grāmatu noliktavas ēkai un tās priekšā pagriezās pa kreisi uz Elmstrītu. Šajā brīdī daudzi klātesošie izdzirdēja paukšķi, kuru sākumā noturēja par petardes vai auto motora radītu troksni. Limuzīna priekšējā sēdeklī sēdošais gubernators Konelijs gan tūdaļ atpazina šāviena skaņu un, saukdams "O, nē, nē, nē!", griezās sēdeklī atpakaļ. Pirmā lode aizlidoja mašīnai garām, taču otrā cauršāva prezidenta skaustu un kaklu, pēc tam iztriecoties cauri arī gubernatora krūškurvim, plaukstas locītavai un augšstilbam. "Mans dievs, viņi grib mūs visus nogalināt!" izsaucās Konelijs. Žaklīna Kenedija apskāva savu tobrīd jau nāvīgi ievainoto vīru. Tad atskanēja trešais šāviens, un lode no aizmugures trāpīja prezidenta galvā un izsita dūres lieluma caurumu pierē. Prezidenta limuzīna salons un pat blakus uz motocikla braucošais policists tika nošķiesti ar asiņainām smadzeņu daļām.
Džons Ficdžeralds Kenedijs bija miris.
Apmēram stundu vēlāk policists Džeis Dī Tippits mēģināja aizturēt mācību grāmatu noliktavas strādnieku Lī Hārviju Osvaldu, bet tas nošāva likumsargu no pistoles. Drīz pēc tam Osvaldu aizturēja un jau tajā pašā vakarā apsūdzēja ne tikai minētā policista, bet arī prezidenta Kenedija slepkavībā. Pie loga noliktavas ēkā, Osvalda darba vietā, bija atrastas trīs patronu čaulītes un mazliet tālāk paslēpts arī slepkavības ierocis – Karkano sistēmas itāļu armijas šautene. Prezidenta Kenedija slepkavību izmeklēja īpaša komisija, kura secināja, ka slepkava ir Osvalds, kurš darbojies viens un uz savu galvu. Tobrīd 24 gadus vecais vīrietis ideāli atbilda psihiski nelīdzsvarota slepkavas vienpatņa lomai: 17 gadu vecumā iestājies amerikāņu jūras kājniekos, sodīts par neatļautu šaudīšanos un kautiņu ar seržantu; 19 gados izstājies no dienesta un izbraucis uz Padomju Savienību, kur atteicies no amerikāņu pilsonības un pieprasījis uzturēšanās atļauju. Padomju valdība sākumā atteikusi, bet Osvalds imitējis pašnāvību, griežot vēnas. Galu galā viņam ļauts dzīvot Minskā un strādāt pie virpas rūpnīcā "Gorizont"; piešķirts pilnībā iekārtots dzīvoklis jaunuzceltā namā un laba alga. Tomēr drīz vien Lī Hārvijam dzīve Padomju Baltkrievijas metropolē apnikusi un viņš atgriezies Amerikā kopā ar Minskā apprecēto Marinu Prusakovu.
Divas dienas pēc aresta, kad policisti pārveda apsūdzēto uz citu apcietinājuma vietu, no reportieru pūļa izlauzās kāds Džeks Rūbijs un ar vienu šāvienu nāvīgi ievainoja Osvaldu, kurš jau tajā pašā dienā mira. Rūbijs skaidroja, ka gribējis atriebt prezidentu, bet vēlāk apgalvoja, ka rīkojies, mirkļa impulsa vadīts.
Kenedija slepkavības sakarā ir sevišķi daudz sazvērestības teoriju. Tiek apšaubīts, vai šāvējs tiešām bijis Osvalds; vai viņš bijis vienīgais šāvējs, un ja tomēr, vai tiešām tikai psihiski nevesels pašdarbnieks. Sazvērestības tīmekļi tiek šķetināti Fidela Kastro, Ņikitas Hruščova, kubiešu antirevolucionāro emigrantu, Lindona Džonsona, mafijas, Federālā Izmeklēšanas biroja, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes un daudzos, daudzos citos virzienos.
