Attieksme pret ebrejiem viduslaiku Eiropā allaž bija neviennozīmīga. Katoļu baznīca visumā akceptēja Mozus ticīgo un kristiešu līdzāspastāvēšanu un pat proponēja laicīgās varas pienākumu aizstāvēt ebrejus. Tomēr, sākot ar Krusta karu laikmetu, antisemītisms arvien biežāk izpaudās ne tikai vienkāršo ļaužu noskaņojumos, bet arī valdnieku rīcībā. 13. gadsimta beigās ebreji tika izraidīti no Anglijas, 14. gadsimtā vairākos izraidīšanu viļņos – no Francijas. 14. gadsimta vidū, kad Eiropu piemeklēja mēra epidēmija, ebreju grautiņu vilnis vēlās pāri vācu zemēm.
Ibērijas pussalā līdz 15. gadsimta otrajai pusei ebreji dzīvoja samērā netraucēti, taču stāvoklis mainījās, kad Aragonas karaļa Ferdinanda un Kastīlijas karalienes Izabellas laulību rezultātā šeit sāka veidoties vienotā Spānijas valsts.
Izabella un Ferdinands, bieži dēvēti par Katoļu karaļpāri, tiecās veidot ticības ziņā monolītu varas telpu, vēršoties pret musulmaņiem un arī jūdiem. 1492. gada tā sauktais Alhambras edikts noteica, ka jūdiem četru mēnešu laikā vai nu jāpāriet katoļticībā, vai jāpamet valsts. Daudzi kristījās, citi devās prom, tai skaitā vairāk nekā 90 000 uz kaimiņos esošo Portugāli. Tomēr 1496. gadā līdzīgu likumu izdeva arī Portugāles karalis Manuels I. Arī šajā gadījumā daudzi ebreji izceļoja, bet citi izvēlējās palikt un kristīties. Tomēr pārējai sabiedrībai šie jaunkristītie joprojām palika citādie, kuriem attiecīgās situācijās bija lemta grēkāžu loma. Šis noskaņojums izlauzās uz āru ebreju grautiņā, kas Lisabonā plosījās no 1506. gada 19. līdz 21. aprīlim.
Kā daudzkārt iepriekš, arī Lisabonas grautiņš notika uz dabas kataklizmu fona. Portugāli šai laikā bija piemeklējusi sausuma izraisīta neraža, kuras radītajam badam 1506. gada pavasarī pievienojās arī mēra epidēmija. Izplatījās runas, ka bads un sērga esot Dieva sods – To Kungu sadusmojuši jaunkristītie ebreji, kuri turpinot slepenībā piekopt agrāko ticību. Galms un arī pilsētas maģistrāts, glābjoties no sērgas, bija pametuši Lisabonu, un pilsētā iestājies zināms varas vakuums.
Viss sākās ar incidentu 19. aprīlī svētdienas dievkalpojuma laikā Sv. Dominika klosterī, kad kāds ticīgais šķitās saskatījis brīnumu: izgaismotu Pestītāja seju, kas paceļas no altāra. Kāds cits baznīcēns gan iebildis, ka tas bijis vienkārši lāktura gaismas atspīdums, un, par nelaimi, šis skeptiķis izrādījies jaunkristīts ebrejs. Pūlis meties virsū "ķecerim", izvilcis viņu no baznīcas un nositis. Tāds pats liktenis piemeklējis vēl vienu jaunkristīto, kurš mēģinājis pirmo aizstāvēt, un tad jau izrēķināšanās kļuvusi masveidīga, sākot medīt ebrejus ielās un dievnamos un uz vietas nogalinot bez vecuma un dzimuma izšķirības. Vietējiem ar entuziasmu pievienojušies jūrnieki no ostā noenkurotajiem kuģiem – lielākoties holandieši, frīzi un vācieši.
Aktīvi kūdītāji bijuši arī vairāki dominikāņu brāļi, kuri sludinājuši, ka neticīgo slepkavošana esot Dievam tīkams darbs.
Nākamajā dienā grautiņš izvērties ar vēl lielāku sparu, pūlim ielaužoties ebreju mitekļos, nogalinot to iemītniekus un, protams, arī izlaupot mantību. Par upuri šai dienā krituši arī daži neebreji, kurus kāds uzrādījis kā ķecerus – domājams, šādi situāciju izmantoja naidīgi kaimiņi vai citi nelabvēļi.
Trešās dienas, 21. aprīļa, rītā Lisabonā atgriezās pilsētas gubernators un vairāki galminieki ar karaļa pavēli pārtraukt slepkavošanu. Ar gvardes palīdzību pūlis ātri tika nomierināts, taču dzīvību grautiņā bija zaudējuši vismaz 1900 cilvēku. Daļa vainīgo nepalika bez soda. Aktīvākie slepkavotāji tika pakārti, daudziem citiem – konfiscēts īpašums. Kūdītāji dominikāņu brāļi tika sadedzināti uz sārta, Sv. Dominika klosteris uz astoņiem gadiem slēgts, savukārt Lisabonas pilsētas pārstāvis izraidīts no troņa padomes. Līdzīgi grautiņi Portugālē vairs neatkārtojās, tomēr naids un nepatika pret jaunkristītajiem nebija zudusi. Daudzi ebreji nākamajās desmitgadēs pameta valsti, lai meklētu jaunu mājvietu Itālijā, berberu valstīs Ziemeļāfrikā, Osmaņu impērijā un vēlāk arī Polijas–Lietuvas valstī, kas uz vairākiem gadsimtiem kļuva par drošāko ebreju patvērumu Eiropā.
