Tirgumureša ir pilsēta Rumānijas vidienē – Transilvānijā, kur jau daudzus gadsimtus dzīvo ne tikai rumāņi, bet arī liela ungāru minoritāte. Man nācās būt Tirgumurešā deviņdesmito gadu vidū. Pilsēta atstāja patīkamu iespaidu ar labi saglabājušos vēsturisku arhitektūru un mājīgām kafejnīcām, kur pasniedza aromātisku baltvīnu izrakstītās māla krūzēs. Tomēr ielās bieži bija redzamas bruņotas patruļas – divi policisti ar pistolēm un divi kareivji ar automātiem. Arī rumāņos, ar kuriem pamatā iznāca saskarsme šai braucienā, bija jaušama nepārprotami dzedra attieksme pret vietējo ungāru kopienu. Tās bija atskaņas no etniskā konflikta, kurš Tirgumurešā iesākās 1990. gada martā, 19. martā pāraugot asiņainās sadursmēs.
Konflikta saknes meklējamas vismaz simts gadu senā pagātnē, kad pēc Pirmā pasaules kara Ungārija zaudēja lielāko daļu savas kādreizējās teritorijas un vairāk nekā trīs miljoni ungāru nonāca citu valstu teritorijās. Sevišķi liela bija ungāru minoritāte Transilvānijā, kur vairākos rajonos tā bija dominējošā iedzīvotāju grupa. Otrā pasaules kara laikā Ungārija uz laiku anektēja Transilvāniju, taču pēc kara tika atjaunotas iepriekšējās robežas. Līdz 1968. gadam pastāvēja Ungāru autonomais reģions, un Tirgumureša bija tā galvaspilsēta, taču tad teritoriāli administratīvās reformas rezultātā autonomais reģions tika likvidēts.
1965. gadā pie varas nākušais Rumānijas totalitārais vadonis Nikolaje Čaušesku izvērsa agresīvu rumanizācijas politiku.
1989. gada decembrī diktators tika gāzts un nogalināts, valstī sākās demokratizācijas process, un arī ungāru minoritāte atjaunoja prasības pēc kulturāli teritoriālās autonomijas. Rumāņu iedzīvotājos un arī daļā varas struktūru tas izraisīja bažas par ungāru separātisma atdzimšanu. Tirgumureša kā bijušais autonomā reģiona centrs, kur rumāņu ir vairāk par pusi, bet ungāru – nepilni 40%, diezgan likumsakarīgi nonāca etniskās konfrontācijas degpunktā.
Par nekārtību detonatoru kļuva ungāru nacionālo svētku – 1848. gada sacelšanās atceres dienas – atzīmēšana 1990. gada 15. martā. Nākamajās dienās vairojās gadījumi, kad agresīvu un bieži arī iereibušu rumāņu grupas ielauzās veikalos un iznīcināja cenu zīmes un uzrakstus ungāru valodā, kas tur nesen bija parādījušies. Rumāņu vidū izplatījās baumas, ka ungāri lielā skaitā iebraucot pāri robežai, lai uzsāktu Rumānijā pilsoņu karu. 19. martā liela rumāņu grupa ielauzās partijas "Rumānijas ungāru demokrātiskā savienība" Tirgumurešas birojā, to izdemolēja un piekāva daudzus tur esošos. Pie tam policija nebūt nesteidzās pārtraukt šo vardarbību. Nākamajā dienā apmēram 15 000 ungāru sapulcējās mītiņā pilsētas centrā.
Netālu savā mītiņā pulcējās vairāki tūkstoši rumāņu, kuriem sāka pievienoties rumāņu zemnieki no apkārtnes ciemiem, ieradušies ar autobusiem vai vilcienu. Arī pēc tam, kad gan rumāņu, gan ungāru aktīvisti brīdināja varas iestādes par iespējamo vardarbības uzliesmojumu, reakcija bija gausa un, iespējams, pat mērķtiecīgi bezdarbīga. Galu galā naidīgi noskaņoto mītiņotāju tūkstoši aizslaucīja laukumā izvietoto 50 policistu ķēdi, un sākās savstarpēja izrēķināšanās. Tikai vēlu vakarā policija un armija beidzot bloķēja iebraukšanu Tirgumurešā un sāka atjaunot kārtību. Tiek minēts, ka nekārtībās tika nogalināti pieci cilvēki un 278 guva dažāda smaguma ievainojumus. Kā vēlāk secināts, situācijas eskalāciju veicināja Čaušesku režīma desmitgadēs degradētās valsts varas morālais un organizatoriskais vājums. Par laimi, Tirgumurešas notikumi neizvērsās plašākā konfliktā, un vispārējā demokratizācijas procesa ietvaros Rumānijai izdevās iedibināt samērā līdzsvarotas attiecības ar tās ungāru minoritāti.
