Eiropiešiem mūsu planētas dienviddaļa ļoti ilgi palika neizzināta. Pat 17. gadsimta sākumā, kad pasaules kartēs jau diezgan adekvāti bija iezīmētas gan Āfrikas, gan Amerikas kontūras, uz dienvidiem no Mežāža tropa tajās vīdēja milzīga sauszemes masa ar nosaukumu "Terra Australis Incognita" – "Nezināmā Dienvidzeme". Pamazām tajā sāka iezīmēties Austrālijas ziemeļu kontūras, kuras uzskatīja par vēl neapzinātā kontinenta sastāvdaļu. Jau kopš Marko Polo laikiem klīda leģendas par šo zemju pasakainajām bagātībām.
Galu galā 1642. gada augustā Nīderlandes Apvienotās Austrumindijas kompānijas vadība nosūtīja ekspedīciju ar diviem kuģiem "Dienvidzemes" atrašanai un izpētei. Ekspedīciju vadīja tobrīd nepilnus 40 gadus vecais kapteinis Ābels Tasmans. Apkuģojis Austrāliju no rietumiem, viņš atklāja un pamatīgi iezīmēja kartē jaunu salu, kas mūsdienās nes viņa vārdu – Tasmānija. Tālāk viņam bija nolūks zēģelēt uz ziemeļiem, taču nelabvēlīgi vēji aizdzina kuģus dienvidaustrumu virzienā, un 1642. gada 18. decembrī kuģotāji pamanīja tālumā jaunus krastus.
Tasmans bija atkuģojis līdz Jaunzēlandes Dienvidsalas ziemeļu piekrastei. Atklājējs tai deva nosaukumu Staten Landt – par godu Nīderlandes parlamentam jeb Ģenerālštatiem. Šādu pašu nosaukumu divi citi nīderlandiešu atklājēji apmēram ceturtdaļgadsimtu agrāk bija devuši salai uz dienvidaustrumiem no Ugunszemes, kuru arī kļūdaini uzskatīja par "Terra Incognita" sastāvdaļu. Par Jaunzēlandi – pēc Nīderlandes Zēlandes provinces vārda – arhipelāgu tikai vēlāk nodēvēja holandiešu ģeogrāfi. Tasmans turpināja kuģot gar salas krastu ziemeļu virzienā, līdz izmeta enkuru, lai papildinātu saldūdens krājumus.
Te arī notika pirmā balto cilvēku sastapšanās ar Jaunzēlandes pirmiedzīvotājiem maoriem, kas nepavisam nebija draudzīga.
Nīderlandieši pat nepaguva piestāt malā, kad viņiem uzbruka vairākas maoru kanoe laivas. Četri Tasmana vīri krita no bultām un šķēpiem, savukārt viens vai vairāki uzbrucēji tika sašauti ar karteču. Nodēvējis šo vietu par Slepkavu līci, pirmatklājējs pameta neviesmīlīgo krastu.
Kā liecina arheoloģiskie pētījumi, rajonā, kur bija piestājusi Ābela Tasmana ekspedīcija, atradušās maoru iekoptas lauksaimniecības zemes, un iedzimtie rīkojušies kā allaž, sargādami savus tīrumus. Jaunzēlande vispār ir viena no pēdējām teritorijām uz zemeslodes, kuru apguvuši cilvēki, – maoru senči te ieradās no Rietumpolinēzijas tikai 13. gadsimtā. Pāris gadsimtus viņi pamatā pārtika no medībām un zvejas, taču tad medījamo zvēru krājumi izsīka un arvien lielāka loma bija zemkopībai. Arhipelāga teritorija bija sadalīta starp vairākiem desmitiem neatkarīgu cilšu, un, jādomā, savstarpēji uzbrukumi laupīšanas vai zemes atņemšanas nolūkā bija ierasta lieta, tāpat kā kanibālisms.
Vēl vairāk nekā gadsimtu pēc Ābela Tasmana eiropieši vairs neapmeklēja Jaunzēlandi. 1769. gadā pie tās krastiem ieradās britu atklājējs Džeimss Kuks, kurš nu jau pamatīgi iezīmēja kartē arhipelāga krasta kontūras. Nākamajās desmitgadēs viņam sekoja eiropiešu tirgotāji, vaļu mednieki, vēlāk arī misionāri un kolonisti, un visbeidzot 19. gadsimta vidū arī britu koloniālais karaspēks un administrācija.
