"Mēness augšējais rags sašķēlies divās daļās. No šķēluma vidus izsprāgusi liesmojoša lāpa, izspļaudama ievērojamā attālumā uguni, karstas ogles un dzirksteles. Tikām Mēness zemāk esošā daļa izlocījusies it kā lielā satricinājumā vai, sakot to savām acīm redzējušo un man atstāstījušo vārdiem, Mēness svaidījies kā ievainota čūska. Pēc tam tas atguvis savu pareizo stāvokli. Šī parādība atkārtojusies duci reižu vai vairāk, liesmai izlokoties dažādos samežģītos veidos un pēc tam atgriežoties savā parastajā. Tad, pēc šīm pārgrozībām, Mēness no raga līdz ragam, tas ir, visā savā garumā ieguva melnganu izskatu."
Tā Kenterberijas Svētā Augustīna abatijas hronikā raksta 12. gadsimta hronists Gervēzijs. Kā jau liecina teksts, dīvaino parādību viņš nav vērojis pats, bet gan aprakstījis to pēc piecu savu klosterbrāļu – Kenterberijas abatijas mūku – stāstītā. Saskaņā ar Gervēzija rakstīto minētais fenomens bijis vērojams Kenterberijā 1178. gada 18. jūnijā.
Turpat astoņus gadsimtus šis ieraksts viduslaiku hronikā palika vien kuriozs fragments ar apšaubāmu ticamību. Ko īsti bija redzējuši benediktiešu brāļi tajā 1178. gada jūnija vakarā neilgi pēc saules rieta?
Tikai 1976. gadā britu ģeologs Džeks Hartungs nāca klajā ar versiju, ka mūki vērojuši Mēness sadursmi ar asteroīdu vai komētu, kuras rezultātā Zemes pavadoņa virsmā radies krāteris, kas vēlāk nosaukts 16. gadsimta itāliešu astronoma un filozofa Džordano Bruno vārdā. Krāteris atrodas Mēness neredzamajā pusē, tāpēc līdz pat pagājušā gadsimta 60. gadiem tā pastāvēšana cilvēcei nebija zināma.
Kosmisko aparātu izdarītajos fotouzņēmumos redzams padziļinājums apmēram 22 kilometru diametrā, no kura uz visām pusēm stiepjas koncentrisku līniju starojums, garākajām līnijām sasniedzot pat 300 kilometrus.
Tā kā viss šis veidojums uz parējās Mēness virsmas fona iezīmējas izteikti gaišāks, var spriest, ka Džordano Bruno krāteris radies samērā nesen.
Tiesa gan, šis "nesen" nozīmē vecumu, kas nepārsniedz 350 miljonus gadu, taču tikpat labi tie varētu būt arī 835 gadi, kas mūs šķir no brāļa Gervēzija aprakstītā notikuma. Krātera atrašanās vieta tuvu Mēness redzamās daļas robežai ļauj pieņemt, ka Kenterberijas mūki tiešām vērojuši kāda debess ķermeņa ietriekšanos Zemes pavadoņa virsmā. Spriežot pēc krātera lieluma, tas varētu būt bijis asteroīds viena līdz trīs kilometru diametrā.
Tiesa, daudzi pētnieki apšauba Džeka Hartunga hipotēzi.
Amerikāņu astronoms Pols Vizerss norādījis, ka šāda mēroga eksplozijai būtu jāizsviež kosmosā apmēram desmit miljoni tonnu Mēness iežu, kas liktu pār Zemi līt apmēram nedēļu ilgam meteorītu lietum.
Pētot 12. gadsimta eiropiešu, arābu, ķīniešu, korejiešu un japāņu astronomu pierakstus, ziņas par šādu zvaigžņu lietu nav atrodamas. Hartunga teorijas kritiķi sliecas domāt, ka mūki Kenterberijā vērojuši meteorīta uzliesmojumus Zemes atmosfērā uz Mēness sirpja fona. Lai kā arī nebūtu, hronista Gervēzija teksts ir viens no spilgtākajiem kosmisku fenomenu aprakstiem viduslaiku hronikās.
