No bāriņu namiem līdz daudzveidīgām pedagoģijas metodēm, mācot bērniem latviskumu, dažādas prasmes un izrādot dziļas rūpes par katru audzēkni – tāds ir laika lēciens bērnudārzu attīstības vēsturē no 1600. gadiem līdz 20. gadsimtam, kad kā spilgta personība bērnudārzu veidošanā parādījās Marta Rinka. Viņu varam godināt kā "Latvju bērnudārzu māti" – grāmatu ar tieši šādu nosaukumu izdevusi pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte.
Pieskatīja klīstošos un klaiņojošos
Pētot bērnudārzu vēsturi Latvijā, Jonīte atklāja, ka bērnudārzu ideja zināmā mērā saistāma ar bērnunamiem jeb, kā tos sauca tolaik, bāreņu vai bāriņu namiem.
"Rīgas pilsēta, manuprāt, tādā ziņā ir bijusi perfekta savā sakārtotībā. Rīgai nepārtraukti no 1600. gada ir bāriņu nami, un reizēm šķiet ļoti apbrīnojami, ka to iekšējās kārtības noteikumos ir rakstīts pa dienu uzraudzīt un pieskatīt apkārtnē klīstošos un klaiņojošos bērnus. Tas gandrīz varētu būt pielīdzināms bērnudārza funkcijai," atklāja Jonīte.
Tas nozīmē, ka bāriņu namos par bērniem parūpējās arī tad, ja tiem bija vecāki, bet viņi kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja bērnus pieskatīt, tāpēc atvases dzīvojās uz ielas.
"Protams, ka, lasot vēsturi, tur ir daudz dažādu lietu iekšā – gan par sodiem, gan par ēdināšanu, gan ziedotājiem, bet tam apkārt klīstošajam bērnam tajā laikā ir iespēja tur būt," norādīja Jonīte.
Nav viegli definēt, kurā gadā radies un kurš bija pirmais Rīgas bērnunams, kas pildītu arī bērnudārza funkcijas. Iespējams, viens no pirmajiem bija Rīgas bāriņu nams Āgenskalna tirgus rajonā, taču Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes nolikumā, kas radies ilgi pirms jebkura Latvijā esošās biedrības vai fabrikas bērnudārza, ir ieraksts, ka arī tur, Maskavas forštates rajonā, klīstošos un klaiņojošos bērnus viņi pieņem pie sevis, pievērš ticībai, pabaro, apģērbj un mēģina sameklēt vecākus, kam viņus atdot.
Pirmais bērnudārzs – Vecmīlgrāvī
No oficiālajiem datiem zināms, ka 1900. gada 5. decembrī Marta Rinka kopā ar politikas darbinieku un mecenātu Augustu Dombrovski dibināja pirmo bērnudārzu Rīgā. Tas atradās Vecmīlgrāvī un bija paredzēts tieši kokzāģētavas strādnieku bērniem. Marta Rinka tikmēr sāka veidoties par īstenu celmlauzi bērnudārzu attīstībā Latvijā.
"Es tā droši varu apgalvot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savu titulu "Latvju bērnudārzu māte" viņa ir ieguvusi no savām kolēģēm, un tā ir liela uzticēšanās. Viņa, jauna meitene, ieguvusi labas izglītības Rīgas pilsētā, lasot žurnālus ir uztvērusi stāstu par to, ka bērni ir pieskatāmi, uzraugāmi. Es joprojām lolotu šo vārdu – bērnudārzniece. Viņa ļoti ilgu laiku sevi šādi pozicionē, neskatoties uz to, ka bērnudārza dibināšana un tā pirmie gadi aizrit krievu valodā, un pāriešana uz latviešu valodu notika tikai pēc cariskās Krievijas Impērijas sabrukuma un Latvijas Republikas dibināšanas," stāstīja Jonīte.
Savukārt Augusts Dombrovskis bija Vecmīlgrāvja kokrūpniecības uzņēmuma vadītājs un īpašnieks, kuram pašam nav bijusi pieejama izglītība, taču, neskatoties uz to, viņš noticēja Rinkai, ka viņa darbinieki uzņēmumā strādātu krietni veiksmīgāk, ja viņiem nebūtu jāuztraucas par saviem bērniem, kas neviena nepieskatīti klīst pa Vecmīlgrāvi.
"Tā ir veiksmīga sakritība, ka šim mecenātam ir vēlme nopirkt zemesgabalu Vecmīlgrāvja pašā sirdī, visaugstākajā vietā, kas vismazāk applūst, klausīties tajā, ko stāsta Marta, kā arī pašam būt līdzdalībniekam pirmā bērnudārza projektēšanā.
Šī ir iestāde, kurā pirmo reizi ir ventilācija, kurā absolūti visas telpas ir pakārtotas tam, lai tas būtu veiksmīgs stāsts maziem bērniem," stāstīja Jonīte.
Pēc Martas Rinkas parauga un idejām, kā telpas un to iekārtojumu pielāgot mazu bērnu vajadzībām, vēlāk tika radīti visi nākamie bērnudārzi Latvijā. Koši nokrāsotas sienas, bērniem pielāgotas maza izmēra mēbeles, speciāls uzsvārcis, ko bērniem uzvilkt pa virsu savām drēbēm, lai droši varētu rotaļāties bērnudārzā, kā arī katram savi dvielīši un gultasveļa košās krāsās, – to visu ieviesa tieši Rinka.
Bērnudārzs kā sociālā palīdzība
Jau 1912. gadā Rīgas pilsēta uzcēla pirmo oficiālo mazo bērnu silīti Jēkabpils ielā 19. Aizņemoties naudu no ārzemēm, tika uzcelta četrstāvu ēka 200 bērniem. Par trīs kapeikām vecāki uz vienu vai divām dienām varēja nodot savu bērnu pārraudzībā šai iestādei.
"Te atkal tiek pateikts skaidri un gaiši, ka [iestādē bērnus] ne tikai pabaro, bet arī uzrauga, dod iespēju rotaļāties, nodrošina siltumu un savstarpējo pieskatīšanu," stāstīja Jonīte.
Ņemot vērā, ka tradicionāli Latvijas laukos bērnu pieskatīšana un audzināšana tika uzticēta saimei, ģimenei, pirmie bērnudārzi rodas tieši lielajās pilsētās – galvenokārt Rīgā.
"Uz Rīgu visi dodas strādāt lielajās Krievijas rūpniecības fabrikās, uzņēmumos, un brīvais laiks [ko atvēlēt bērniem] ir ļoti mazs. Latvijas Republikas laikā savukārt, kad šo darbu pārņem Rīgas dome un tās sociālās aizsardzības nodaļa, viņi ļoti strikti nosaka, ka abiem vecākiem ir jābūt strādājošiem, un iztikas minimumam ir jābūt zem minimuma, un tikai tad bērns ir bērnudārzā un tiek nodrošināts ar aprūpi, ar apģērbu un ēdināšanu," stāstīja Jonīte.
Toties bērnudārza darba laiks tika noteikts sešas dienas nedēļā, bet septītajā dienā bērnam līdzi uz mājām tika dots litrs piena, litrs zupas, un maizes bulciņa, kas bieži vien bija iztikas deva visai ģimenei. Līdz ar to secināms, ka bērnudārzu funkcijas gāja roku rokā ar sociālās palīdzības sniegšanu.
Ne tikai pieskatīt, bet arī izglītot
Ar laiku, lielā mērā arī pateicoties Martai Rinkai, bērnudārza funkcijas kļuva plašākas. Tās nebeidzās ar bērnu pabarošanu un pieskatīšanu vien. Martai Rinkai bija svarīgi, ka bērni iemācās pavadīt laiku kvalitatīvi.
Marta Rinka bija viena no pirmajām bērnudārza laika plānošanas celmlauzēm. Pēc tam, kad viņu uzaicina strādāt Valsts paraugpamatskolā par bērnudārza vadītāju, viņa kopā ar savu kolēģi Rapses kundzi radīja plānojumu pa mēnešiem – ko, kad un kāpēc katrā mēnesī bērniem darīt.
Tika ieplānota lasīšana, rakstīšana, rēķināšana, bet arī citas nodarbes. Atsaucoties uz latviešu tautasdziesmām, tradīcijām un gada ritumu, bērniem tika mācīts arī darbs.
"Viņa pastāvēja uz to, ka tēma ir ļoti svarīga. Tieši tādēļ viņa iekārtoja sakņu dārzu. Katrs bērns saņem 70 centimetrus lielu dobi un dāvinājumā no paša Augusta Dombrovska arī sēklas un stādus. Ir tikai vienīgi noteikumi, ka pats laisti, pats kop, pats novāc, un tad tev ir divas iespējas – izaugušo nest mājās ģimenei vai kopā ar draugiem tepat un tūlīt izbaudīt un cienāties," stāstīja Jonīte.
Tāpat Marta Rinka bija viena no patriotiskās audzināšanas pamatlicējām Latvijā. Viņa bija pietiekami drosmīga jau 1918. gada 18. novembrī pie bērnudārza jumta uzvilkt Latvijas karogu, kā arī pēc valsts dibināšanas viņai bērnudārzā izdevās ļoti strauji ieviest latviešu valodu.
1945. gadā Marta Rinka devās bēgļu gaitās – vispirms uz Vāciju, pēc tam ASV, bet viņas ieviestās idejas un prakse Latvijas bērnudārzos turpinājās un turpinās joprojām, jo Marta Rinka bērnu pieskatīšanas funkciju attīstīja līdz bērnu audzināšanas, izglītošanas un lološanas funkcijām.
"Vēlāk, ja skatās uz 30. gadiem, tad katra sevi cienoša bērnudārza vadītāja savā darba laikā no astoņām stundām divas veltīja tiešajam darbam ar bērniem, strādājot grupā," norādīja Jonīte.
