1509. gada 11. jūnijā Griničas baznīcā, kas atradās netālu no Anglijas karaļu vasaras rezidences, notika samērā klusa laulību ceremonija, par kuru zināja tikai ierobežotas galma aprindas. Karalis Henrijs VIII – tobrīd vēl septiņpadsmitgadīgs jauneklis, kurš tikai nepilnus divus mēnešus iepriekš bija kāpis tronī, – ņēma par sievu Spānijas karaļnama atvasi Aragonas Katrīnu. Piecus gadus vecāka par savu zaļoksnējo vīru, karaļa izredzētā bija apburoša pašā jaunības plaukumā. Laikabiedri raksturoja Katrīnu kā daiļavu, ar kuru retā spējot sacensties. Laulības bija klusas, visdrīzāk tādēļ, ka Henrijs precēja sava brāļa, agri mirušā Velsas prinča Artura atraitni.
Katoļu baznīcas likums liedza precēt savu brāļu atraitnes, tomēr politiski šīs laulības bija nepieciešamas un gribētas, tāpēc pāvests ar īpašu bullu pasludināja šo savienību par likumīgu un pieņemamu.
1509. gada vasaras saulgriežos jaunais pāris tika svinīgi kronēts Vestminsteras abatijā – nu jau ar visu nepieciešamo krāšņumu un vērienu, un Londonas pūļa sajūsmas gavilēm.
Sākotnēji šķita, ka Aragonas Katrīna savā laulībā būs tikpat laimīga kā viņas māte, Kastīlijas karaliene Izabella, kuras laulības ar Aragonas karali Ferdinandu lika pamatus modernajai Spānijai. Katrīna prata taktiski un laipni iespaidot savu jauno vīru, kura raksturā jau tobrīd izpaudās vēlāk tik sakāpinātā stūrgalvība un egoisms. Viņa sevi pierādīja kā uzticamu un cienīgu partneri valsts lietās, pat aizstādama Henriju, kad viņš vadīja karagājienu pret Franciju, un šajā laikā atsizdama skotu uzbrukumu Anglijas ziemeļiem. Tomēr vienā ziņā karaļpāris bija nelaimīgs. Katrīnas pirmā grūtniecība, kas iestājās jau drīz pēc laulībām, beidzās ar priekšlaicīgām dzemdībām un bērna zaudēšanu. Gadu vēlāk dzimušais dēls nodzīvoja tikai dažas nedēļas. Līdzīgs iznākums bija vēl trim no četrām nākamajām karalienes grūtniecībām; tikai priekšpēdējais bērns – septītajā laulības gadā dzimusī princese Mērija – bija veselīga un izdzīvoja. Tikmēr karalis Henrijs bija vai apsēsts ar vēlmi sagaidīt vīriešu kārtas troņmantnieku. Un tā nebija gluži tikai karaļa kaprīze – Anglijas karaļnama likumi gan neliedza troni ieņemt arī sievietei, tomēr tā laika sabiedrībai tas būtu nopietns pārbaudījums, kas varēja beigties pat ar jukām un brāļu karu.
Laulības piecpadsmitajā gadā Katrīnas skaistums jau bija krietni pabālējis, savukārt Henrijs ieskatījās viņas galma dāmā Annā Boleinā, kurai toreiz bija ne vairāk kā 25. Bet Katrīna laulības šķiršanai nepiekrita, tāpat kā pāvests, kura nostāju lielā mērā diktēja Katrīnas māsasdēla, varenā Hābsburgu imperatora Kārļa V griba. Un tad Henrijs izdarīja to, ko retais būtu sagaidījis pat no viņa: viņš tomēr apprecēja Annu Boleinu, viņa nule ieceltais Kenterberijas arhibīskaps pasludināja laulības ar Katrīnu par spēkā neesošām, savukārt Henrijs paziņoja, ka Anglijas baznīca vairs nepakļaujas Romas pāvestam un tās galva ir Anglijas karalis. Katrīna tika izraidīta no galma un mūža pēdējos gadus pavadīja kādā laika zoba sagrauztā un nomaļā pilī, līdz pat pēdējai stundai uzskatīdama sevi par vienīgo likumīgo Anglijas karalieni. Henrijs pārdzīvoja savu pirmo sievu par vairāk nekā desmit gadiem, precējās vēl četras reizes, turklāt divas no viņa sievām pēc karaļa pavēles beidza dzīvi uz ešafota.
