Sākoties Pirmajam pasaules karam, poļu nācija nonāca izvēles priekšā – kā rīkoties šajā konfliktā, kas jau no pirmajām dienām risinājās arī uz Polijas zemes, kura vairāk nekā gadsimtu bija sadalīta starp Vācijas, Austroungārijas un Krievijas impērijām. Sociālistu partijas līderis Juzefs Klemenss Pilsudskis izveidoja poļu leģionus Austroungārijas armijas sastāvā un veda tos cīņā pret Krieviju. Turklāt viņš jau 1914. gada rudenī slepeni informēja britu valdību, ka poļu leģioni nekad necīnīsies pret Vācijas ienaidniekiem Rietumos, tikai pret krieviem.
Austroungārija uztvēra poļu daļas kā labu līdzekli izlūkošanas operācijām un tamlīdzīgiem uzdevumiem, kamēr Pilsudskis bieži rīkojās kā autonomas poļu armijas virspavēlnieks. 1916. gada beigās, pēc Pilsudska kategoriskas prasības, Vācijas valdība piekrita Krievijai atņemtajās poļu zemēs nodibināt autonomu Polijas valsti. Tajā sāka darboties poļu varas iestādes un cirkulēt poļu nauda. Tomēr 1917. gadā, kad Pilsudskis pārāk skaļi deklarēja, ka poļi šai karā nekaro vāciešu pusē, vācu iestādes viņu arestēja un ieslodzīja Marienburgas cietoksnī Austrumprūsijā. Bet pienāca 1918. gada novembris, Vācijas sakāve karā bija acīmredzama, valstī uzliesmoja revolūcija, un poļu līderi atbrīvoja, īpašā vilciena vagonā nogādājot Varšavā, kur, Juzefa Pilsudska un viņa līdzgaitnieku pasludināta, 1918. gada 10. novembrī atdzima Polijas valsts.
Vācieši cerēja, ka poļu valsts būs aizsargbarjera, kas neļaus boļševiku revolūcijai izplatīties uz rietumiem. Visumā aprēķins izrādījās pareizs, bet jaunā poļu valsts jau drīz vien pieteica pretenzijas arī uz tām poļu zemēm, kuras savulaik bija pievākusi Prūsija. Vācijai tobrīd nebija gana spēku, lai karotu ar poļiem, tāpēc tā piekrita tautas nobalsošanai strīdīgajos apgabalos. Rezultātā teritorijas ar poļu vairākumu nonāca Polijā, teritorijas ar vācu vairākumu tika Vācijai, tomēr abpus robežai palika ievērojamas minoritātes, kas bija pastāvīgs spriedzes avots Polijas un Vācijas attiecībās.
Pilsudska ideāls bija tā dēvētā "Starpjūru savienība" – jauno Eiropas valstu konfederācija teritorijās starp Baltijas un Melno jūru. Polijai šādā savienībā neizbēgami būtu centrālā un konsolidējošā loma. Šī savienība izveidotu spēcīgu buferi starp Vāciju un Padomju Krieviju, un, ja tāda tiešām būtu tapusi, Eiropas vēsture 20. gadsimtā varēja būt citāda. Diemžēl poļu politikā netrūka ļaužu ar lielpoliskām ambīcijām, kuri sapņoja par Polijas atjaunošanu 18. gadsimta sākuma Polijas–Lietuvas valsts robežās. Tas nozīmētu, ka Polija pretendē uz visu Lietuvas teritoriju, uz Latvijai piederošo Latgali, uz gandrīz visu Baltkrieviju un lielu daļu Ukrainas. Galu galā Austrumeiropas vienojošā spēka vietā Polija ieguva reģionāla mēroga agresora reputāciju un ilgāku vai īsāku laiku karoja ar gandrīz visām kaimiņvalstīm. Latvija bija vienīgais nozīmīgais Polijas kaimiņš, ar kuru tā pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas izvairījās no nopietnām sadursmēm robežu sakarā, tomēr galīgi Polijas un Latvijas robežjautājumi arī tika atrisināti tikai 30. gadu nogalē.
