"Dažās Ziemeļvācijas zemēs, kā arī Maincas, Ķelnes, Trīras, Zalcburgas un Brēmenes provincēs, pilsētās, apgabalos, novados un diecēzēs daudzas abu dzimumu personas, aizmirsušas par pašu dvēseles pestīšanu un nomaldīdamās no patiesās katoļu ticības, ir atdevušas sevi velniem, inkubiem un sukubiem, un ar savu iemiesošanos, burvestībām, apvārdošanām un citām nolādētām mākslām un valdzinājumiem, neģēlībām un briesmīgiem noziegumiem ir slepkavojušas bērnus pat vēl mātes miesās, kā arī lopu mazuļus, kaitējuši zemes ražai, vīna ogām, koku augļiem, turklāt arī vīriem un sievām, jūga lopiem, ganāmiem lopiem, tāpat arī citu sugu dzīvniekiem, viņi kavē vīrus veikt dzimumaktu un kavē sievas tapt mātes cerībās, kādēļ vīri nevar atzīt savas sievas, ne sievas – pieņemt savus vīrus, un vēl pie tā visa un pār visu to pāri viņi zaimojot noliedz savu ticību, kas tiem dota caur Kristīšanas sakramentu, un Cilvēku Naidnieka sakūdīti, viņi nevairās pastrādāt un darīt neķītrākās riebeklības un netīrākos pārkāpumus, tā nāvīgi apdraudot paši savas dvēseles, un ar to viņi sadusmo viņa Dievišķo Augstību un saceļ negodu un briesmas starp ļoti daudziem."
Tā raksta pāvests Inocents VIII savā bullā, kura datēta ar 1484. gada 5. decembri. Teksta turpinājumā Katoļu baznīcas galva pilnvaro Heinrihu Krameru un Jakobu Šprengeru, teoloģijas profesorus un benediktīniešu ordeņa brāļus veikt attiecīgu izmeklēšanu, tiesāšanu un sodīšanu pret iepriekš piesauktajiem ļauno darbu darītājiem vācu zemēs. Un to minētie teoloģijas profesori arī nevilcinās darīt. Šo pāvesta bullu viņi ievada vietā ievieto savā darbā "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris" – sacerējumā, kas populāri izskaidro, kas īsti uzskatāmi par burvjiem un raganām, kā tiesātāji tās var atpazīt, kā ar tām rīkoties un kāpēc vispār ir pamats uzskatīt, ka burvji un raganas pastāv.
Jo pašā katoļu teoloģijā ir visai spēcīgi pretargumenti priekšstatam par raganu eksistenci.
Jau sākot ar agrajiem viduslaikiem katoļu baznīca ne reizi vien pievērsusies šim jautājumam, un tad valdošais uzskats bijis, ka pati ticība cilvēka pārdabiskām spējām ir maldīga un pretēja kristīgajai pārliecībai. Tomēr laikā no 1487. līdz 1669. gadam – tātad turpat veselus divus gadsimtus – "Raganu āmurs" piedzīvo 36 izdevumus un kļūst par raganu prāvu rīkotāju rokasgrāmatu.
Tas ir arī apliecinājums, ka Johana Gūtenberga izgudrojums iespiedmašīna, kam jānes cilvēcei gara gaisma, var vienlīdz labi kalpot arī par māņticības un gara kroplības izplatītāju.
Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par raganu prāvu iemesliem. Kāds gan iemesls tam, ka pašā viduslaiku izskaņā un jauno laiku sākumā Eiropā, kur jau dīgst pirmie modernās zinātnes un humānisma asni, daudzviet plosās nežēlīgas un absurdas izrēķināšanās ar nevainīgiem cilvēkiem, kas prasa vairāku desmitu, pēc dažiem aprēķiniem – pat līdz 100 000, cilvēku dzīvību? Kādu laiku par galveno vainīgo uzskatīja inkvizīciju, tomēr jau pagājušā gadsimta otrajā pusē vairāki pētnieki pierāda, ka inkvizīcija nav šī procesa galvenais iniciators. Piemēram, Spānijā, kur inkvizīcija ir stipra kā nekur citur Eiropā, raganu prāvas tikpat kā nenotiek. Pievēršoties statistikai, atklājas cita likumsakarība – raganu prāvas visvairāk risinās tajos Eiropas nostūros, kur salīdzinoši vāja centrālā valsts vara un neorganizēta tiesu sistēma. Nākas secināt, ka pamatā raganu medību iniciatori ir vienkāršie ļaudis, tauta, un šim procesam ir nepārprotamas masu psihozes pazīmes. Tā varētu būt nenobriedušāko prātu reakcija uz grandiozajām sociālajām un idejiskajām pārmaiņām, kādas šajos gadsimtos piedzīvo Eiropa. Tas prasa sabiedrībā uzkrātā, ja tā var teikt, kolektīvā stresa ventili, un tas tiek atrasts ienaidnieka tēlā, šajā gadījumā – raganās un burvjos, kuri visbiežāk ir tautas dziednieki un seno folklorisko tradīciju glabātāji.
