Londonas migla… Kurš gan nav par to kaut ko dzirdējis vai lasījis! Jau kopš romiešu laikiem Britu salas ir slavenas ar savām biezajām miglām, ne velti jau senatnē Angliju iedēvē par "Miglaino Albionu". Taču īpašu tēlainu sabiezinājumu Londonas migla iegūst 19. gadsimta vidū, kad no tās iznirstam un tajā atkal nozūdam var iztēloties Deividu Koperfīldu, misteru Pikviku un Šerloku Holmsu. Jā, kas gan būtu Londona bez Londonas miglas! Tomēr poētiska un valdzinoša šī parādība var šķist tikai no attāluma. Gluži citādas izjūtas tā izraisījusi tiem, kuriem nācies to ieelpot pašu nāsīm, kā tiem miljoniem londoniešu, kuri manīja nepieredzēti biezu miglu savelkamies savā pilsētā naktī no 4. uz 5. decembri 1952. gadā.
Patiesībā jau Londonas migla nav nekāda migla – tas ir smogs, atmosfēriskā mitruma sajaukums ar apkures sistēmu, rūpnīcu un transportlīdzekļu izmešiem. Un pats vārds 'smogs' arī ir radies te, Londonā, 1905. gadā, kad politiķis un vides aktīvists Viljams Devo to radīja, savienojot divus angļu vārdus – 'fog' (migla) un 'smoke' (dūmi), tieši tāpat, kā vienā grūti ieelpojamā veselumā tolaik jaucas kopā vietējā klimata un sabiedrības ekoloģiskās ignorances rezultāti.
Jau 17. gadsimta vidū literāts Džons Evelīns raksta par "ellišķīgajiem un nospiedošajiem akmeņogļu mākoņiem". 1813. gadā pēc Ziemassvētkiem britu galvaspilsētai uzkritusi tāda migla, ka princim reģentam nācies ceļā griezt apkārt, tā arī netikušam līdz parlamentam, – biezajā miglā ceļu nav redzējuši nedz zirgi, nedz kučieris, bet pašam princim nepavisam nav gribējies saelpoties šo miglu, kas nepārprotami odusi pēc akmeņogļu kvēpiem.
Jaunas smaržas nianses Londonas miglai piešķīra industriālā revolūcija, kad savrupmāju skursteņiem pievienojas arī fabriku dūmeņi. Migla vairs nebija pat palsa – tagad tā bija dzeltenīga kā zirņu virums un atstāja uz lūpām nepatīkami skābenu garšu. Šo miglu tā arī iedēvēja – par 'pea-souper' – "zirņu zupenieku", un sevišķi biezu to londoniešiem nācās baudīt 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs, kad pašmāju gaisa piesārņojumam pievienojās arī izmeši, kurus vēji atnesa no kontinenta, visvairāk no Reinas un Rūras krastiem. Tieši ap šo laiku arī tika fiksēti pirmie statistikas dati, kas liecināja – miglas periodos britu pilsētās nepārprotami palecas nāves gadījumu rādītāji.
1952. gada decembrī baisie rādītāji sasniedza savu apogeju. Sākot ar 5. decembri smogs bijis tik biezs, ka reizumis nakts laikā gājējs uz ielas neredzējis pats savas kurpes un apmaldījies pat pazīstamā rajonā. Smogs iekļuva arī mājās, teātri un kino pārtrauca izrādes un filmu seansus, jo no zāles vairs nav redzējuši skatuvi vai ekrānu. Ikdienas nāves gadījumu skaits, kas normāli Londonā nepārsniedz 300, jau 5. decembrī tuvojies 900, un palicis šādā līmenī līdz pat 9. decembrim, kad migla sākusi izklīst. Lielāko tiesu miglas upuri ir cilvēki ar elpvadu un plaušu kaitēm – bronhopneimoniju, hroniskiem bronhītiem un astmu. Kad mediķi apkopojuši statistiku, izrādījies, ka miglas periodā miruši apmēram 4000 pacientu ar šādām diagnozēm un vēl 8000 šķīrušies no dzīves dažos nākamajos mēnešos. Tātad kopējais 1952. gada miglas upuru skaits ir apmēram 12 000.
1952. gada lielā migla lika sarosīties britu likumdevējiem, un nākamajos padsmit gados tiek pieņemti vairāki gaisa tīrību veicinoši likumi.
Pateicoties tiem un arī tam, ka daudzi britu pilsētnieki pārgāja uz centrālapkuri, Anglijas un Skotijas pilsētas tagad ir tikušas vaļā no savas indīgās miglas. Saulainu dienu skaits Londonā mūsdienās ziemas periodā nav mazāks – ja ne pat lielāks – kā Rīgā. Bet uz klišejām orientētiem tūristiem tiek piedāvāts iegādāties "Londonas miglu" bundžiņās un lietusmēteļus ar firmas zīmi "London Fog".
