Mūsdienās Čevera nacionālo partizānu piemiņu glabā 1994. gadā uzstādītais piemineklis Vandzenes–Upesgrīvas ceļa malā un nesen atjaunotais Čevera partizānu pēdējais bunkurs Vandzenes mežos.
Šobrīd Krievijas agresija Ukrainā apliecina, cik nozīmīga ir brīvība – vērtība, par kuru vērts ziedot arī savu dzīvību. Šāda pārliecība vadīja arī ap 12–13 tūkstošus pēckara nacionālo partizānu, kuri, nesamērīga pārspēka mākti, līdz pat 1956./1957. gadam pretojās PSRS totalitārisma režīmam.
Pētera Čevera partizānu grupa
Nacionālo partizānu kustība Kurzemē izvērsās tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropā 1945. gada 8. maijā, kad patvērumu mežos meklēja daudzi cilvēki, kam nebija pieņemama otrreizējā padomju okupācija vai arī kuriem draudēja represijas. Viņu vidū bija daudzi bijušie leģionāri, arī 19. latviešu ieroču SS divīzijas 43. grenadieru pulka 13. smagās (prettanku) rotas komandieris un studentu korporācijas "Fraternitas Metropolitana" filistrs kapteinis Pēteris Čevers. Jau 1937. gadā viņš bija absolvējis Latvijas Kara skolu, bet vēlāk dienēja 1. Jātnieku pulkā Daugavpilī. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā viņu ieskaitīja Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā, bet vēlāk pārcēla uz tā 186. kājnieku pulku Alūksnē. Būdams garnizona komandieris Ostroviešu nometnē, Čevers izvairījās no latviešu virsnieku apcietināšanas 1941. gada 14. jūnijā, īsi pirms tam pievienojoties pulkveža-leitnanta Kārļa Aperāta komandētajai "Dzimtenes sargu" nacionālo partizānu vienībai. Jau Otrā pasaules kara laikā Čevers guva militāro pieredzi Austrumu frontē, dienēdams Vācijas abvēra īpašo uzdevumu pulkā "Brandenburg-800" Ukrainā un pie Staļingradas, bet vēlāk jau kā latviešu leģiona virsnieks ņēma dalību cīņās pret Sarkano armiju, sākot ar Veļikajas upes pozīcijām līdz pat Kurzemes frontei. Čevera apbalvojumu klāstā bija Vācijas Kara nopelnu krusts, Trieciena nozīme sudrabā un 1. un 2. šķiras Dzelzs krusti.
Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas Kurzemē Pēteris Čevers ("Pēteris") līdz 1945. gada decembrim darbojās Otto Akmeņkalēja partizānu grupā, bet līdz 1948. gada maijam kapteiņa Nikolaja Straumes grupā. Vēlāk, komandēdams ap 20 vīru lielu nacionālo partizānu vienību, P. Čevers pulcēja ap sevi bijušos leģiona virsniekus – virsleitnantu Jāni Guru ("Janka"), leitnantu Alfrēdu Lauku ("Vecais"), leitnantu Augustu Dunduru ("Augusts"), kā arī uzņēma grupā vietējos Kurzemes iedzīvotājus. Viņi visi izvēlējās palikt uzticīgi brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts idejai, nevis pakļauties svešai okupācijas varai. Čevera grupa dislocējās Talsu apriņķa Vandzenes – Upesgrīvas – Oktes pagastu teritorijā, cenšoties izvairīties no frontālām sadursmēm ar čekas karaspēku vai iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem. Kaut arī mežabrāļiem bija plašs atbalstītāju loks, līdztekus tika izmantota taktika iebrukt un aplaupīt vietējo kolaboracionistu mājas, tā sodot viņus par sadarbību ar padomju okupācijas varu. Čeveram bija izdevies izveidot sakarus arī ar LPSR Valsts Drošības ministrijas (VDM) Talsu nodaļas darbinieku Borisu Moisejevu un iegūt no viņa ziņas par padomju drošības iestāžu iespējamo pretdarbību.
Grupas pēdējo bunkuru čekai izdevās atklāt 1950. gada 3. februārī pēc tam, kad Čevers nebija spējis atteikt uzticama partizānu atbalstītāja Viļa Ģērmaņa lūgumam nosvinēt kopā 1949./1950. gada miju.
Tā tika pārkāpts nerakstīts mežabrāļu likums, – informāciju par partizānu bunkura atrašanos nevienam ārpus grupas dalībniekiem neizpaust un nevienu uz bunkuru nevest.
Čekisti ar viltu aizturēja Ģērmani un trīs dienas turēja apcietinājumā, sitot un spīdzinot un draudot izrēķināties ar sievu un meitu līdz brīdim, kamēr viņš piekrita parādīt, kur atrodas bunkurs. Nonākot Vandzenes mežos, Ģērmanis sākotnēji veda čekistus pa nepareizu ceļu, dodams iespēju mežabrāļiem aizbēgt. Tomēr dzirdēdami mežā troksni, partizāni nepievērsa tam vajadzīgo uzmanību, domādami, ka trokšņotāji ir vietējie Vandzenes mednieki. Kad čekisti saprata, ka tiek mānīti, viņi atkal piekāva Ģērmani, un šoreiz viņš bija spiests iet pareizajā virzienā. Vienam no mežabrāļiem, kurš atradās sardzē, neizturēja nervi, un viņš atklāja uguni. Saskaņā ar LPSR VDM 2-N daļas 2. nodaļas priekšnieka majora Krūmiņa parakstīto aktu par specoperāciju pret Čevera grupu 1950. gada 3. februārī kaujā ar vairāk nekā 300 karavīru lielu čekas karaspēku krita seši mežabrāļi – Vilis Liepa, Jānis Lapiņš, Ilgvars Lapiņš, Jānis Prauliņš, Valija Biša un Ilga Siliņa (abas sievietes, nāvīgi ievainotas, lūdza saviem biedriem tās nošaut, lai nebūtu jāmokās). Pārējie, izlaužoties no divkārša aplenkuma, aizgāja no vajātājiem. No partizānu uguns krita vismaz trīs, bet tika ievainots viens čekas karaspēka karavīrs.
Kapteini Čeveru un vēl septiņus partizānus sagūstīja 1950. gada 1. novembrī Engures mežu masīvā, kur pavisam nejauši netālu bija novietojusies bijušā leģiona leitnanta Arvīda Gailīša (aģenta-kaujinieka segvārds "Grosbergs") viltus partizānu grupa. Tajā ietilpa LPSR VDM operatīvie darbinieki un aģenti-kaujinieki, kuri tēloja "mežabrāļus". Gailīša grupa, klausoties radio, izdzirdēja interferences svilpienu, kas rodas uztverot cita radio frekvenci, un devās noskaidrot, kas mežā klausās radio.
Starp abām grupām sākās sarunas par iespējamo sadarbību, jo Čevers uzticējās savam leģiona cīņu biedram Gailītim, kuru pazina personīgi. 1950. gada 1.–2. novembrī kopīgā maltītē Sulu mežā pie Plieņciema septiņi nacionālie partizāni – P. Čevers, J. Gura, A. Lauks, Ziedonis Āls, Valdis Dzelzgalvis, A. Dundurs un Ārends Lapiņš tika saindēti ar operatīvo speclīdzekli – ar narkotikām sajauktu alkoholisko dzērienu "Neptun-2" un bezsamaņas stāvoklī sagūstīti. Četrus mežabrāļus, Čeveru ieskaitot, 1951. gada 24. jūlijā sodīja ar augstāko soda mēru – nošaušanu, bet citus notiesāja uz gariem ieslodzījuma gadiem Gulaga nometnēs. Dzimtenē vēlāk atgriezās tikai daži no viņiem.
Šīs nacionālo partizānu grupas likvidēšanu īpaši traģisku padara fakts, ka čekisti piespieda kļūt par nodevēju leitnantu A. Lauku, kurš psiholoģiski salūza jau 3. februāra kaujas laikā, kad mēģināja nošauties, bet vēlāk tika savervēts un sniedza padomju drošības iestādēm informāciju, kā rezultātā tika apcietināti vai iznīcināti citi vēl brīvībā esošie Čevera grupas dalībnieki. 1952. gada 31. martā kā pēdējo arestēja un vēlāk sodīja ar nāvi Artūru Kalniņu ("Artūrs"), kurš maskēšanās nolūkā bija pārģērbies sieviešu drēbēs un slēpās pie savas draudzenes. Turklāt viņa uzturēšanās vietu, greizsirdības mākta, čekistiem atklāja Kalniņa bijusī draudzene.
"Valdu" māju noslēpums
Ja Čevera nacionālo partizānu grupas dalībnieku kopskaits sasniedza 20 cilvēku, tad gandrīz trīs reizes lielāks bija viņu atbalstītāju skaits.
Saskaņā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieka Jāņa Vasiļevska pētījumiem tie bija vismaz 53 cilvēki un viņu ģimeņu locekļi. Viņu vidū bija arī Neatkarības kara dalībnieks un Dārtes ciema "Valdu" māju saimnieks skolotājs Ernests Brauns. Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā "Valdās" kādu brīdi patvērumu bija atraduši 7–8 cilvēki, kurus izguldināja uz grīdas un apgādāja ar maizi. Ilgāku laiku šeit slēpās Čevera grupas partizāni Kalniņš un Valdemārs Frīdenbergs.
Mūsdienās "Valdu" mājās saimnieko tulkotāja Ieva Lešinska-Geibere, kura stāsta, ka pirms vairākiem gadiem izvēlējusies šo dzīvesvietu tās īpašās auras dēļ. Brauna audžumeita bija atstājusi tikai skopas ziņas par mežabrāļu slēpšanu, minot, ka šeit uzturējušies vismaz divi cilvēki, turklāt viņu slēptuve atradusies pie kāda liela koka netālu esošās Dārtes upes krastā. Cenšoties saglabāt ēkas autentiskumu, tai mainīta grīda tikai vienā istabā, un interesanti, ka zem tās konstatēta kāda neliela kvadrātveida telpa, kurā, zinot, kas savulaik mājā noticis, varētu būt bijuši slēpti cilvēki. Iepriekšminēto netieši apstiprina arī 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē "Valdās" dzīvojošā Vitālija Lukjaņenoka atmiņu stāstījums.
Viņš kā mazs zēns atceras slēptuvi istabā pa kreisi no mājas ieejas un pat īpaši izraktu ap 50 metru garu tuneli, kas vedis prom no mājām: "Tuneļa sākums bija vietā, kad, ieejot pa galvenajā durvīm, pirms trepēm uz otro stāvu bija istaba pa kreisi. Ieeja tunelī bija tās istabas sānā zem grīdas. Atceros, toreizējie iemītnieki man to rādīja, un tā bija aiztaisīta ar dēļiem un māliem daļēji, lai varētu izmantot kā pagrabu. Bet 1986. gada pavasarī negaidīti daudz sniega sasniga, un tas viss kūstot, to pagrabu vai pareizāk – tuneli – appludināja. Tad atceros, kā Jānis ūdeni ar spaiņiem nesa ārā, lai tur neiebruktu. Un Irēnas tante ar mani aizgāja tajā laukā skatīties, kas ar to otru pusi notiek, kura, protams, bija visa atvērta, un kūstošā sniega ūdens gāzās iekšā."
Tomēr šķiet, ka tunelis bijis īsāks, jo tik gara tuneļa izrakšana prasītu daudz laika un darba. Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis pētījumā par Ziemeļlatgales "Neatkarības vienību" raksta, ka tās bunkuram bijusi rezerves izeja, kur varēja nokļūt pa 12 metru garu tuneli. Visdrīzāk 50 metru garais tunelis "Valdās" ir iegūlis mazā Vitālija atmiņā kā spēcīgs bērnības pārdzīvojums, kad viss apkārtējais varēja šķist lielāks un iespaidīgāks. Jādomā, tunelis, visdrīzāk, nevis savienojis māju un lielo koku Dārtes upes krastā, bet tās bijušas divas atšķirīgas slēptuves, lietotas dažādos laikos.
Kā liecina mūsdienās apzinātie dokumenti, cilvēku slēpšana "Valdās" droši apstiprināma laika posmā līdz 1946. gada 6. martam, kad Brauns nonāk padomju drošības iestāžu apcietinājumā. Pierādījumu trūkuma dēļ vai arī vēloties paturēt savā redzeslokā un cenšoties uzzināt ko vairāk par Čevera nacionālo partizānu grupu, pēc divām nedēļām Brauns tiek atbrīvots. Tomēr 1949. gada 29. aprīlī viņu apcietina otrreiz, notiesā ar 10 gadiem ieslodzījumā, un viņš mirst no sirds nepietiekamības 1952. gada 8. maijā Krievijā – Intā, Komi APSR.
Blūmu ģimenes traģēdija
Nojaušot par represiju draudiem, Brauns jau 1946. gada februārī lūdza Kalniņa un Frīdenberga slēpšanu uzņemties Marijai Blūmai, kura saimniekoja netālu no meža esošajās "Mežitās" kopā ar dēlu Kārli, meitu Ilgu un mirušā vīra māti Mariju.
Kaut arī sākotnēji Blūma atteicās palīdzēt, vēlāk skolotājam Braunam izdevās viņu pārliecināt, ka tagad ir grūti laiki un latviešiem vienam otram jāpalīdz.
Līdz 1949. gada janvārim "Mežitās" ilgāku vai īsāku laiku ar pārtraukumiem slēpās vairāki cilvēki. Saimniecība atradās tuvu mežam, un, tā kā tajā saimniekoja divas sievietes, nezinātāji neko nevarēja nojaust, ieraugot tur arī kādu vīrieti. Turklāt nepilnus 20 gadus vecais Blūms tobrīd strādāja milicijā un varēja būt aizsegs, lai kāds neiedomātos, ka viņa mājās tiek slēpti mežabrāļi. Kā slēptuvi izmantoja bunkuru kūtī zem aitu aizgalda, lielu akmeņu kaudzi un citas vietas. Mežabrāļiem cepa maizi, deva sviestu, taukus, miltus, kartupeļus un speķi, mazgāja veļu, rūpējās par viņiem. Dažkārt piegādāja arī iegādātas preces – cigaretes un apģērbu. Citreiz lietots alkohols, dziedātas dziesmas, un apkārtējo māju iemītniekiem svešo cilvēku klātbūtne "Mežitās" nebija noslēpums.
"Sākumā tika teikts, ka tas būs uz neilgu laiku. Mums vajadzēja aiznest groziņu ar pārtiku uz kūti un nolikt. Neko īpašu, citu negatavoja. Ko paši ēda, to deva mežabrāļiem. Bet tas ievilkās, pašiem sāka aptrūkties ēdiens. Māte teica, mežabrāļiem jāiet prom, jo nav, ar ko viņus uzturēt. Atbilde skanēja, ka pārtiku sadabūs. Tā arī notika. [..] Mūsu mājās atradās vairāki cilvēki, visbiežāk viņi bija trīs – viens galvenais, divi kā sargi. Kad satumsa, sākās rosība – viņi nāca un gāja, pie viņiem nāca. Viņi mainījās. Ja bija dabūts alkohols, tad uzvedās diezgan trokšņaini. Cits labi dziedāja, cits – zīmēja, rakstīja dzejoļus, tos skaļi skandināja. Man pašai tas likās ļoti jocīgi!" tā šo laiku vēlāk atcerējās Blūma (pēc laulībām – Neifelde).
Ilga bija tikai nepilnus piecpadsmit gadus veca pusaudžu meitene, kad 1949. gada sākumā čekisti iebruka blakus esošajās "Oliņu" mājās, kurām bija tāda pati veranda kā "Mežitās". Bruņoti ar automātiem, viņi nežēlīgi piekāva māju saimnieku, bet pašām "Oliņām" aplika apkārt salmus un sāka apliet tos ar benzīnu, saucot, lai parādot, kur slēpjas bandīti. Sapratuši, ka šīs nav īstās mājas, čekisti devās uz "Mežitām", kur vairākkārtīgi draudēja un pratināja tās iemītniekus. Kaut arī sākotnēji visas apsūdzības izdevās noliegt, vēlāk kļuva skaidrs, ka padomju drošības iestādēm ir izdevies par Čevera nacionālo partizānu grupas atbalstītājiem šajā apkārtnē noskaidrot visai daudz. Blūma saprata, ka viņas apcietināšana ir tikai laika jautājums un izlēma doties pieteikties Talsu čekā, bet vēlāk tika nosūtīta uz Ventspili.
"Mamma teica: "Ja, meitiņ, es būtu tevi klausījusi, nekad tik tālu tas viss nebūtu nonācis! Mani noteikti tiesās, un, iespējams, nekad vairs netiksimies. Vakarā, kad uzlēks vakara zvaigzne, tā, kas pirmā pie debesīm, skaties tajā un runā ar to. Es arī skatīšos tajā, tā mēs varēsim sūtīt viena otrai sveicienus."
Mēs visi trīs – mamma, es un brālis – gulējām kopā, vienā gultā cieši saspiedušies viens pie otra, jo zinājām, ka tā ir pēdējā nakts mums visiem trim kopā. Mēs neaizmigām, visu nakti runājāmies," tik emocionāli spēcīgi nakts vēlāk palika Blūmas atmiņā.
Palikusi viena "Mežitu" mājās, Ilga nespēja sagādāt malku, salabot lietus laikā tekošo jumtu, kā arī sagādāt pārtiku, bija spiesta pamest mācības Vandzenes pamatskolas 6. klasē un iet strādāt kolhozā. Tomēr vairāk par fiziskām grūtībām Ilgai sāpēja apkārtējo cilvēku, tostarp radinieku vienaldzīgā attieksme – neviens pusaudžu meitenei nepalīdzēja. Bija arī gadījumi, kad līdzcilvēku nostāja bija izteikti naidīga. Kad reiz viņai vairs nav bijis spēka paveikt kādu kolhoza brigadiera dotu uzdevumu, tas vien noteicis: "Tev vajadzēja būt turpat, kur mātei un brālim, tad daudz ko varētu!"
Čevera nacionālo partizānu grupas atbalstītāji par savu uzupurēšanos līdzcilvēku labā samaksāja dārgi. 1949. gada aprīlī piecus no viņiem notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījuma Gulaga nometnēs. Marija Blūma mira ieslodzījumā Džezkazganā, Kazahstānā, 1951. gada 27. augustā. Līdzīgs liktenis bija arī viņas dēlam Kārlim Blūmam, kurš nonāca ieslodzījumā Magadanā. Gulagā mira arī "Grantskalnu" māju saimnieki Emīlija un Bērtulis Pāvilsoni. "Ilgoņu" saimniece Elza Ģērmane tika atbrīvota 1956. gadā un bija viena no retajām Čevera partizānu grupas atbalstītājām, kas vēlāk atgriezās dzimtenē. Mūsdienās Blūmu ģimenes traģisko stāstu glabā Ilgas Blūmas meitas Tija un Kristīne Neifeldes, kuras iecerējušas pārvietot netālu no "Mežitām" atrodošos laukakmeni tuvāk ceļu krustojumam un izkalt uz tā uzrakstu "Cilvēcībai", tā pieminot nacionālo partizānu atbalstītājus Vandzenes pagastā.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
