Sadaļas Sadaļas

Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: ««Facebook» un cenzūra»

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Saknes debesīs. Grēka un gavēņa piegarša mūsdienu cilvēkam

Vai psihoterapeiti ir mūsdienu grēksūdžu uzklausītāji? Saruna ar profesoru Tēraudkalnu

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns nepiekrīt, ka mūsdienās grēksūdzei obligāti jābūt kā gājienam pie biktskrēsla un ka tam nepieciešams mācītājs. Viņa ieskatā arī psihoterapeiti funkcionē kā grēksūdžu uzklausītāji, tikai tur bieži vien nav reliģiskā ietvara. Kas ir mūsdienu grēksūdze un "jaunie grēki", profesors Tēraudkalns diskutēja ar LTV raidījumā “Saknes debesīs” vadītāju Ilmāru Latkovski.

Vai Jūs piekrītat domai, ka pandēmija, kuru pašlaik piedzīvojam, ir Dieva sods par cilvēku grēkiem?

Nē, tam es nepiekrītu. Tāda doma “velk” uz to, ka Dievs ir kaut kāds lielais mocītājs, kas izplānojis lielo krīzi. Un tad tradicionālā atbilde būtu, ka tas tā ir tālab, ka cilvēki grēko un ir slikti. Manuprāt, tas būtu pretrunā ar Dieva labestības un mīlestības ideju. Pasaule un cilvēki atrodas pastāvīgā attīstībā, kurā ir vieta brīvībai. Bet brīvība nozīmē arī nedrošību un neparastumu.

Grēksūdzes idejā, manuprāt, ir arī kāds racionālais grauds. Tā prasa godīgi un paškritiski sakārtot domas pašam par sevi. Bet tā es nonāku pie jautājuma, kas tad īsti ir grēks? Kas ir atskaites punkts, attiecībā pret kuru es sevi izvērtēju?

Parasti, kad dzird vārdu “grēks”, tad uzreiz iedomājas tādu garu sarakstu, ko nedrīkstam darīt, vai ko būtu ieteicams darīt. Mūsdienu patēriņa kultūrā pat ir tāds jēdziens kā “bezgrēka konditoreja”. Bet savā dziļākajā būtībā grēks ir atsvešinātība. Pauls Tillihs ir teicis, ka grēks ir atsvešinātība no Dieva, no sevis un no citiem cilvēkiem. Man šķiet, tas ir ļoti trāpīgi teikts. Mēs jau varam veidot dažādus grēku sarakstus, bet tie vienmēr būs kultūras nosacīti.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns un raidījuma vadītājs Ilmārs Latkovskis

Tas būs arī varas jautājums, kas ko pasludina par noziegumu, par to, ko nedrīkst darīt.

No baznīcas vēstures mēs zinām daudzus tādus jautājumus, uz kuriem mūsdienās skatāmies citādāk nekā agrāk, piemēram, seksualitāte.

Bet parādās arī jauni jautājumi, jaunas problēmas, kuras varam definēt kā ēnu sevī, ēnu sabiedrībā.

Kas tad, piemēram,  varētu būt mūsdienu sabiedrības “jaunie” grēki?

Mūsdienās aizvien vairāk runā ne tikai par individuālo grēku, bet arī par struktūrgrēku. Medijos jau ilgu laiku dzirdam par apspiestību un netaisnību daudzās valstīs, piemēram, Ķīnā, Ziemeļkorejā, Krievijā. Bet mēs varam runāt arī par mūsu pašu sabiedrību, kur cilvēki tiek iekļauti kādā bezpersoniskā sistēmā, kurā viņi jūtas tikai kā skrūvīte. Struktūrgrēki nebūt nav raksturīgi tikai totalitārām un autoritārām sabiedrībām. Tā ir nepilnība jebkurā sabiedrībā.

Tomēr strukturālais grēks nevar cilvēku atbrīvot no personiskās atbildības. Kā tomēr katram cilvēkam, Valdim vai Ilmāram, personīgi izvērtēt, kas ir viņa grēks?

Jājautā, kas ir tas, kas man traucē attīstīties un pilnveidoties. Vispirms katram pašam ir jādefinē kādi personiski būtiski konkrēti atskaites punkti, kas, protams, nebūs precīzi izlasāmi kādā rokasgrāmatā. Viduslaiku baznīcas grēksūdzēm bija garum garie saraksti, kādus gan joprojām var atrast arī mūsdienu katoļu interneta lapās. Cita lieta ir grēka atskaites punktus meklēt paša definētās konstantēs. Vadoties pēc tām, es izvērtēju, kāda ir mana attīstība. Un tā ir iespēja sarunāties ar kādu citu cilvēku par sevi, par savu dzīvi.

Gatavošanās tādai sarunai ļauj formulēt, kas ir mans grēks.

Sarunā var atklāties arī tas, ko es gribu paslēpt pats no sevis, ko varbūt es nespēju pateikt vārdos.

Citi cilvēki mums apkārt ir kā spogulis, kurā mēs varam ļoti cilvēciski ieraudzīt paši sevi, savas nepilnības ceļā uz kaut ko.

Bet tas jau nebūs pretrunā ar iešanu pie bikstkrēsla baznīcā un sarunāšanos ar priesteri?

Es nekādā gadījumā nepiekrītu, ka tādai grēksūdzei jābūt obligātai. Viduslaiku baznīca apmēram no 13. gadsimta definē, ka vismaz reizi gadā obligāti jāiet pie grēksūdzes. Es nepiekrītu, ka tādai sarunai obligāti ir vajadzīgs mācītājs. Tas degradē paša mācītāja amatu, padarot mācītāju par kaut ko īpašu, kuram ir uzkrauti visu apkārtējo grēki, kuriem viņš var pasludināt piedošanu vai ieteikt kaut kādus uzlabojumus cilvēku dzīvēs. Reformācija nāca ar to ideju, kas atrodama arī Jaunās Derības tekstos, ka mēs varam sūdzēt grēkus cits citam.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns

Mūsdienu valodā sakot, mēs varam un mums vajag savā starpā sarunāties par dzīvi. Bet tam nav obligāti vajadzīgs mācītājs. Tas, protams, var būt mācītājs, ja viņš ir kompetents un mēs varam viņam uzticēties. Bet man draugi ir stāstījuši savu pieredzi draudzēs, kur viņi gājuši uz grēksūdzi. Viņi centušies iet beigās, kad mācītājs jau noguris. Citviet tās sarunas koncentrējas tikai uz seksualitāti. Piemēram, grēcīgi esot masturbēt, vai kaut kas tamlīdzīgs. Man šķiet, ka tā ir tāda bēdīga un destruktīva pieredze. Bet mēs varam paskatīties uz to mūsdienīgāk, ka mums ir vajadzīgi cilvēki, ar kuriem sarunāties. Un vārdi ir atbrīvojoši, terapeitiski, dziedinoši.

Katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs sarunā mūsu raidījumam arī stāstīja, cik daudz tomēr ir atkarīgs no tā mācītāja, kurš uzklausa grēksūdzi. Tāpat viņš ļoti uzsvēra, ka grēksūdze nekādā gadījumā nedrīkst pārvērsties par cilvēka strostēšanu, nomākšanu. Arī biktskrēsla grēksūdzei esot jābūt cilvēku pacilājošai. Un man radās pārliecība, ka pats priesteris tā arī cenšas darīt un viņam izdodas.

Protams, te nevar būt viena universāla atbilde, protams, arī mācītāji ir dažādi un, protams,  katrs cilvēks ir atšķirīgs. Jā, arī mācītājs, ja draudze viņam uzticas, var būt tas, ar kuru notiek šīs sarunas. Arī mūsdienu protestantismā ir pastorālās sarunas un garīgā līdzgaitniecība. Bet tā nav ritualizēta un obligātu priekšrakstu grēksūdze.

Bet, ja runājam par tādām lielajām tendencēm, tad viduslaiku rokasgrāmatas ar gariem sarakstiem grēku izsūdzētājiem un mācītājiem, manuprāt, tomēr ir problēma.

Bet, kā jau es teicu, tā pati grēksūdze kā saruna ir vajadzīga. Un mūsdienu dzīvē tas jau tiek īstenots. Cieš tie cilvēki, kuriem nav, ar ko runāt, vai kuri nespēj atklāti runāt. Mūsdienās arī psihoterapeiti funkcionē kā tādi grēksūdžu uzklausītāji, tikai tur bieži vien nebūs tas reliģiskais ietvars.

Bet arī dažādās kristīgajās tradīcijas ir atšķirīgs skatījums uz grēksūdzi?

Pareizticībā grēku sūdzēšana parasti notiek ikonas priekšā. Tas simboliski parāda, ka grēkus sūdz Dievam, un Dievs ir tas, kurš tos piedod. Pareizticība vēsturiski, kaut gan ne vienmēr, ir koncentrējusies uz grēksūdzes dziedniecisko, terapeitisko momentu. Arī katolicisms 20. gadsimtā pēc Vatikāna Otrā koncila to ir akcentējis vairāk. Protestantisms vairāk akcentē, ka nav vajadzīgs viens cilvēks attiecībās ar Dievu.

Mācītāja funkcija nav saistīta ar īpašu statusu un pilnvarām.

To interesantā veidā dažkārt parāda arī dievkalpojumu kārtības. Viena no pazīstamiem Šveices reformatoriem Cvinglija noteiktajā dievkalpojuma kārtībā piedošanas pasludinājumu, absolūciju saka visi kopā. Bet tā nav nekāda maģija. Vienkārši mums visiem ir svarīgi dzirdēt to, ka mums var tikt arī piedots. Mēs neesam ieslodzīti paši savās pretrunās.

Dažkārt svešākam cilvēkam varam izstāstīt vairāk nekā tuviniekam. Tad varbūt tāda zināma distancētība grēksūdzei ir pat vajadzīga?

Jā, tam var piekrist. Bet tā bīstamība ir tajos gadījumos, kad sevi padarām atkarīgu no viena cilvēka viedokļa. Tāpat ir naivi iedomāties, jo īpaši patēriņa kultūrā, ka mēs iegādāsimies kaut kādu paketi ar pareizām metodēm, un viss būs ok. Jā, vienmēr jau ir kaut kādas tehnikas, bet vispirms vajag atvērt acis un dzīvot.

Ja es ietu pie grēksūdzes, tad baidos, ka es savus grēkus sašķirotu – tādus, kurus izsūdzēt, un tādus, kurus es tomēr nespētu izstāstīt.

Vēsturiski skatoties, grēku šķirošana ir bijusi visos laikos. Piemēram, ideja par nāves grēkiem, kas ir viegli pārprotama, ka ir kaut kādi grēki, kurus noteikti nevar piedot. Tajā nāves grēku sarakstā ir arī, piemēram, slinkums. Drīzāk tā ideja ir tāda, ka tie ir grēki, no kuriem atvasināmi citi grēki. Bet arī tas ir kultūrvēsturiski nosacīts grēku definējums.  

Hieronīma Bosa slavenajā gleznā par septiņiem nāves grēkiem kā pirmais grēks ir redzama negausība ar rijības ilustrāciju.

Mūsdienu Rietumu sabiedrībā tas drīzāk liek domāt par to, kam mēs pievēršam pārlieku uzmanību un zaudējam līdzsvaru savā dzīvē. Tas tiklab var attiekties gan uz mūsu iekšējo pasauli, gan materiālajiem priekšmetiem mūsu apkārtnē. Kas ir tas, kam mēs pieķeramies? Un kāpēc mums ir tik grūti no kaut kādām lietām savā dzīvē atteikties?

Kāpēc sāpes un ciešanas dažkārt izraisa mūsu nespēja no kaut kā atteikties?

Tas parādās arī šajos krīzes laikos, kad mums neizbēgami nākas no kaut kā atteikties. Tas mūs vedina uz dialogu ar citām reliģijām, piemēram, budismu.

Tomēr agrāk, kad grēks bija stingri formulēts, cilvēkam bija daudz vienkāršāk saprast, vai viņš ir vai nav grēkojis. Tagad mēs šeit visādi filosofējam.

Bet tas ir ļoti fundamentāls jautājums par to, kas ir kristietība. Patiešām ir vieglāk iedomāties tādu hierarhiski sakārtotu sistēmu, kur viss ir melns un balts, kur visu atķeksējam ar “jā” vai “nē”, “ticu” vai “neticu”. Bet vai tā ir kristietība? Man liekas, kristietība, baznīcas teksti, tā tradīcija visā daudzveidībā līdz pat mūsdienām ir kā tāds resurss, avots, no kura mēs varam smelties spēku un idejas mūsu dzīvei.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns

Tas ļauj mums bez izlikšanās dzīvot un piedzīvot to, kas mēs esam. Tādā veidā mēs kopā ar citiem esam nemitīgā tapšanas un sevis izvērtēšanas ceļā. Arī Jaunās Derības teksti rāda tieši tādu daudzveidību. Tāda pieeja ir atbrīvojoša, nevis tas, kas mūs nospiež, paverdzina un padara par pagātnes kristietības pieņemtu ideju vergiem.

Latviešu filosofs Roberts Mūks raksta, ka grēks ir cilvēka neautentiskums jeb tas, ka es neesmu patiess cilvēks. Dzīve mūs spiež izcelties, parādīt sevi. Un tad tādā grēksūdzes analizēšanas režīmā tu saproti, ka neesi bijis patiess cilvēks, ka esi tēlojis un izlicies.

Jā, tam varētu piekrist. Bet tas “autentiskums” mūsdienu pasaulē nāk no populārās psiholoģijas un ir tāds nezāles vārds, ko var saprast ļoti dažādi. Mēs esam sociālas būtnes, kas top saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Nav jau tā, ka tagad skatīsimies sev iekšā un tur atklāsim savu “patieso es”, kāda īstenībā nemaz nav.

Kamēr mēs dzīvojam, tikmēr mēs atrodamies nemitīgā tapšanas procesā.

Sarunājoties ar sevi, mēs sarunājamies ar kādām noteiktām tradīcijām, kuras esam apguvuši. Mēs veidojamies savu vecāku, iegūtās izglītības un citu ārēju faktoru ietekmē.

Un kas ir pirmatnējais grēks? Vai tas, ka cilvēks kopš sākta gala ir grēcīgs, un viņam tas nemitīgi jānožēlo?

Pirmatnējā jeb iedzimtā grēka ideja nav raksturīga visai kristietībai. Austrumu baznīcā tās nav. Rietumu kristietībā tā lielā mērā saistās ar Augustīna vārdu. Reiz pirmatnējie cilvēki grēkoja, tad arī visi pārējie ir grēcīgi. Negatīvā attieksmē pirmatnējo grēku bieži vien saista ar seksualitāti. Mūsdienās uz pirmatnēji grēku drīzāk varam raudzīties tā, ka jebkurš cilvēks ir nepilnīgs. Tāpēc visiem mums ir vajadzīgi brīži, kuros izvērtējam savu dzīvi.

Grieķu valodā “hamartia”, ar ko apzīmē grēku, burtiskā tulkojumā nozīmē “netrāpīt mērķī”. Mēs to varam apzīmēt ar “neautentiskumu” vai citiem vārdiem. Tas ir leksikas jautājums. Mums visiem ir vajadzīga telpa, kurā mēs meklējam, kas tad ir mans mērķis, ko es gribu savā dzīvē mainīt? Tā arī ir tā grēksūdze. Vai mēs par to runājam ar mācītāju vai kādu citu cilvēku, tas jau ir tehnikas jautājums.


Pauls Tillihs (1886 – 1965) – vācu teologs un filosofs. Nacistiem nākot pie varas pārcēlies uz ASV.

Ulrihs Cvinglijs (1484 – 1531)

Hieronīms Boss (1450 – 1516) – nīderlandiešu gleznotājs

Roberts Mūks (1923 – 2006) – mūža lielāko daļu pavadījis ASV, 1996. gadā atgriezies Latvijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt