Svētku naratīvs pieprasa priecāties, godināt notikumu savas dzīves kontekstā, un te nevar izvairīties no savas dzīves kvalitātes vērtējuma vai analīzes, sacīja psihoterapijas speciāliste Aiga Abožina. Viņa norādīja, ka jebkuri svētki, ko cilvēks nespēj izjust, norāda uz kādu trūkumu, kas tiek pārdzīvots. Tas var būt emocionāls, materiāls trūkums, bet īpaši tas attiecas uz attiecību trūkumu, jo svētkus svinēt civilizācijas kultūrā pieņemts, esot kopā.
"Gaidot, gatavojoties vai svinot svētkus, var izjust jebkuru savu dzīves izvēļu cenu, kas nav vienkārši, jo varam saskarties ar secinājumiem par dzīvē pieļautām kļūdām. Piemēram, vecāks, kurš izvairījies piedalīties savu bērnu audzināšanā un aprūpē, vecumdienās skumst, ka nesaņem bērnu un mazbērnu interesi," viņa minēja.
Minēto apstiprina arī biedrības "Skalbes" direktors Raivo Vilcāns, norādot, ka svētku laiks daudziem saistās ar pārdomām, kas ne vienmēr izraisa "gandarījumu" par aizvadīto gadu.
Lai arī svētku laikā zvanu skaits uz krīzes tālruni nepalielinās, tomēr šajā laikā tiek saņemti specifiskāki zvani nekā ikdienā.
"Biežāk zvana cilvēki, kas ir vientuļi un kuriem nav, ar ko pavadīt svētkus. Zvana arī tādi, kas piedzīvojuši kāda tuvinieka nāvi, kā rezultātā izjūt daudz dažādu negatīvu emociju par to, ka, piemēram, šie svētki viņiem būs pirmie bez tā cilvēka. Attiecīgi konsultants sarunas laikā sniedz psiholoģisko atbalstu un ir līdzās cilvēkam arī svētku laikā," viņš stāstīja.
Viņš atzīmēja, ka biežāk zvana tieši vecāka gadagājuma cilvēki, bet dzimuma atšķirības nav novērotas. Laiku pa laikam tiek saņemti zvani arī no cilvēkiem, kuriem, ņemot vērā pieaugošās energoresursu cenas, esošā finanšu situācija nedod mieru, tādējādi liedzot pavadīt svētkus svinīgā gaisotnē, jo "kaut kādas problēmas pastāvīgi maisās pa galvu".
Emocionāli neaizsargātie cilvēki
Kā apstiprināja Abožina, svētkos emocionāli grūtāk klājas senioriem, jo cilvēks vecumdienās zaudē draugus un bieži vien arī nav vairs interesants tuviniekiem. Samazinās arī dzīves aktivitāte un spēja adaptēties dažādiem izaicinājumiem.
Tāpat svētkos īpaši neaizsargāti var justies cilvēki, kuri piedzīvo jebkāda veida zaudējumu. Piemēram, tie var būt cilvēki, kuri ilgstoši slimo un tāpēc var būt fiziski izolēti, kāds ārzemju students, kurš nav varējis uz svētkiem atgriezties dzimtenē pie ģimenes, vai kāds kara plosītās Ukrainas iedzīvotājs, kura dzīve ir izpostīta, viņš ir izdzīts no mājām vai arī to vairs nav, uzsvēra speciāliste.
Savukārt psihiatre narkoloģe Jūlija Līce piebilda, ka svētku laiks var arī "izsist no sliedēm", jo tas izmaina cilvēka ikdienu. Reizēm cilvēki tam nav gatavi, jo "kādam ikdienas darbs ir glābšanas riņķis, kas liek celties un kaut kur iet, bet liekas brīvdienas izjauc ikdienas rutīnu, pasliktinot emocionālo stāvokli," viņa atzina.
Viņa norādīja, ka šajā laikā grūtāk klājas arī tiem, kuriem ir smags psihoemocionāls stāvoklis, piemēram, depresija, trauksme, kad nav spējas izjust prieku un laimi. Piemēram, ja cilvēks ir smagi slims, bez izredzēm atveseļoties, tas liek pārdomāt savu dzīvi, īpaši saasināti svētku laikā. Turklāt šādos gadījumos pastāv arī pašnāvības risks.
Līce gan atzīmēja, ka, tuvojoties svētku laikam, šādu cilvēku skaits parasti samazinās, jo daudziem Ziemassvētkus gribas pavadīt mājās – pat ja vientulībā, bet mājās. Ikdienā Līce strādā Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā un ir novērojusi citu galējību – nereti cilvēki jau laikus stājas slimnīcā, lai paliktu uz visiem svētkiem, Ziemassvētkiem un Jauno gadu.
Svētku laikā slimnīcā ir izrotāta katra nodaļa un teritorija. Ziemassvētkos slimnīcas ēdnīca cenšas sarūpēt arī kādu īpašāku maltīti. "Parasti notiek svinīgs svētbrīdis pacientiem ar mūsu kapelānu, ko pacienti labprāt apmeklē. Ir arī svētku koncerts," viņa stāstīja.
Vientulības kritiskā robeža
Abožina uzsvēra, ka vientulības pārdzīvojumu var izjust ikviens indivīds. Tas var būt normāli un cilvēcīgi pie attiecīgā konteksta, un nevajadzētu uzreiz cilvēkā meklēt patoloģiju. Pēc viņas paustā, tas atkarīgs no tā, cik ilgi pastāv šis vientulības pārdzīvojums, kādi ārēji, iekšēji faktori to ir ietekmējuši un cik ļoti tas ir ierobežojis cilvēka sociālo pielāgošanos.
Viņa aicina cilvēkus pārdomāt savas vientulības kontekstu, saprotot, kas to nosaka un vai tajā ir kaut kas situitīvi ietekmējams.
"Vai es esmu vai jūtos vientuļš? Te var izrādīties, ka ir viens vai otrs, vai abi. Var izrādīties, ka kaut ko ar šo situatīvo vientulību var darīt vai arī nevar. Piemēram, esmu svētkos vientuļš, jo dzīvoju citā valstī, visi tuvinieki ir dzimtenē. Bet kā ar draugiem? Vai jaunajā vietā esmu veidojis jaunas draudzības? Kas man ir traucējis to paveikt? Vai arī es atrodos attiecībās, ģimenē, kur jūtos vientuļš, ir strīdi un nesaprašanās? Ko es te varu darīt?" jautājumu piemērus, ko cilvēkam uzdot pašam sev, minēja Abožina.
Attiecīgi, ja pārdomās tiek secināts, ka apkārtējie "uz rāvienu" tiešām nav pieejami, tad cilvēkam būs jādomā par to, kā iepriecināt sevi vienatnē. Tā var būt kāda radoša nodarbe, lasāmviela, lietotne, kas izklaidē, taču tikpat labi tā var būt arī izvēle šī gada svētkus ignorēt cerībā uz nākošajiem, pauda psihoterapijas speciāliste.
Savukārt, ja pēc pārdomām šķiet, ka kompānija ir, bet, neskatoties uz to, vientulības pārdzīvojums nav zudis, viņa aicināja vērsties pie speciālista. Arī Līce mudināja vērsties pēc palīdzības, taču tas jādara preventīvi. Tāpat ir daudz grupu terapiju, kur var atrast jaunus draugus vai paziņas, savukārt krīzes situācijā, piemēram, zvanīt uz diennakts krīzes tālruni, ko nodrošina biedrība "Skalbes".
Papildu emocionālais slogs
Arī tuvinieka zaudēšana var radīt papildu emocionālu slogu svētku laikā. Šādos gadījumos Līce iesaka mainīt notikumu uztveri. To var darīt, piemēram, skatoties vecās fotogrāfijas, tādējādi atceroties patīkamās atmiņas, kas saistītas ar šo cilvēku, un pārslēdzot fokusu no negatīvā uz pozitīvo, jo skumjām var būt vairākas nokrāsas.
Vienlaikus neatkarīgi no sērošanas procesa smaguma, psihiatre narkoloģe aicina vērsties pie psihologa vai psihoterapeita, lai "pareizi" izsērotu, proti, lai sēras neieilgst.
"Sēras ar laiku pāriet, taču tām nevar "pārlēkt" pāri", skaidroja Abožina.
Proti, ja cilvēks ir bijis nozīmīgs, tad ir tikai normāli, ka būs nepieciešams laiks, lai pielāgotos dzīvei, kurā viņa vairs nav. Šajā gadījumā var darīt tikai mazas lietas un cerēt uz mazu atvieglojumu skumjās un sērās. Piemēram, var skumt un pieminēt šo cilvēku, iet uz Ziemassvētku dievkalpojumu, runāt par savu zaudējumu ar uzticības personām.
Vienlaikus speciālistes norādīja, ka nav universālu ieteikumu līdzcilvēkiem, kā palīdzēt cilvēkam, kurš, piemēram, sēro, jūtas skumji, psiholoģiski vientuļi vai sociāli atstumts. Tas ir individuāls process, kurā cilvēkam ir jāizjūt emocijas, un apkārtējie var vienkārši būt blakus.
Šādos gadījumos Abožina aicina uzklausīt, aicināt satikties un parunāt ar to cilvēku, kā arī pieņemt sarunas biedra skumjo noskaņojumu arī tad, ja tas izklausās pārspīlēts vai pārāk depresīvs. "Katrs no mums ir spējīgs dramatizēt, kad jūtam negatīvās emocijas," viņa norādīja.
Tas, ko noteikti nevajadzētu darīt, ir meklēt risinājumus cilvēka vietā un dot padomus. Tā vietā Abožina aicina pajautāt cilvēkam, kā viņam var palīdzēt. Savukārt, ja to izdarīt ir grūti, tad atbalstīt tuvinieku speciālista atrašanā, kurš attiecīgi zinās, kā palīdzēt.
Savukārt Līce iesaka veicināt pozitīvo domāšanu, jo skumjās cilvēks koncentrējas uz negatīvo, kā arī vienkārši būt blakus, neprasot neko pretī.
Svinēt vienatnē
Lai arī varētu šķist, – ja nav mīlošās ģimenes, ideālo draugu, piemērotu apstākļu, tad svētkus rīkot nav jēgas un labāk būt vienam, tomēr tos var svinēt arī vienatnē, un tas nav nosodāmi. Piemēram, tā ir iespēja palīdzēt citiem, dodoties staigāt ar suņiem dzīvnieku patversmēs, pieteikties par brīvprātīgo, lai palīdzētu tos uzkopt un barot. Tāpat ir aprūpes centri, kas pirms Ziemassvētkiem ierasti publicē vēlamo dāvanu sarakstu, un ikviens var iesaistīties, sarūpējot dāvanu un tādējādi mazinot arī vientulības sajūtu, uzskata Līce.
"Svētku laikā ir daudz dažādu pasākumu, ko var apmeklēt. Var meklēt arī interešu grupas, lai kopā pavadītu laiku, braukt ceļojumos. Tas mūsdienās gan atduras pret naudas jautājumu, jo ne visi to varēs atļauties. Svētku laikā notiek arī svinīgi dievkalpojumi, kurus var apmeklēt," viņa sacīja.
Vienlaikus viņa nenoliedz, ka kādam vientulība, iespējams, nepieciešama, lai pārskatītu dzīves notikumus, analizētu un izvērtētu tos. Attiecīgi cilvēkam pašam būtu jāizlemj, kāda ir viņa attieksme pret svētkiem, jo, tikai esot godīgam pašam pret sevi, var justies labi.
Arī Abožina uzsvēra, ka ikvienam indivīdam – vēlas viņš to vai ne – ir jāuzņemas atbildība par savām dzīves izvēlēm un to, kā viņš dzīvi iekārto. Viņa atzina, ka cilvēkiem var būt vilinājums domāt, ka dzīvi nelaimīgu padara valdība, kaimiņi, ekonomika vai kāds cits ārējs spēks. Lai arī šie faktori tiešām var būt nozīmīgi, tomēr savu dzīvi un attiecības persona iekrāso pati ar savu attieksmi.
"Īstie apstākļi nav jāgaida – tie pašam ir jāveido, un, protams, svētkiem ir jāgatavojas, tie ir jāplāno savlaicīgi, identificējot savas vajadzības un mēģinot tās realizēt. Ja es dienu pirms Ziemassvētkiem attapšos, ka žēl, ka man nav ģimenes, nezinu, vai tā parādīsies rīt," norādīja psihoterapijas speciāliste.
