Vai tas ir normāli?

Cilvēki bieži attaisno noziegumus, apzinoties, ka notiekošais neatbilst ētikas normām

Vai tas ir normāli?

Attiecības ir vieglākā un grūtākā lieta: Kā noteikt veselīgas robežas dažādās attiecībās

Pieredze: kā pārstrādāt traumējošu pieredzi un "piedzimt no jauna"

Psiholoģe: Tā ir ilūzija, ka laiks dziedē, ar iestrēgušām emocijām jāstrādā

Traumējoša vai sāpīga pieredze un emocijas, kas ar to saistās, var ilgt ne tikai viena cilvēka mūža garumā, bet tikt nodotas nākamajām paaudzēm. Tas ir mīts, ka laiks dziedē – lai justos labi, ir jāstrādā ar savām emocijām, tās jāpieņem un jāizprot, Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli?" vērtēja psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante Gunta Jākobsone.

Veidot dzīvi no jauna ir iespējams, taču tas nenotiek, no pagātnes izslēdzot visu slikto, kas ir noticis, norādīja Jākobsone. 

"Šodiena ir rītdienas vakardiena, un tas ir tas, ko mēs varam izmantot. Ja es šodien nodzīvošu šo dienu savādāk, ja es šodien kaut ko izmainīšu, ja es šodien mīlēšu sevi, ja es šodien būšu laipnāks pret citiem, ja es šodien būšu mierīgāks, harmoniskāks, tad rītdien tā būs mana pieredze," skaidroja psiholoģe. 

"Tas ir tas, ko mēs varam darīt, jo mēs nevaram radikāli atgriezties pagātnē un izmainīt visu. Parasti cilvēkiem, ar kuriem runāju, saku – klizmu smadzenēs netaisa," viņa piebilda. 

Protams, cilvēku vēlme izdzēst un aizmirst pieredzi, kas nesusi sāpes vai negatīvas emocijas, ir dabiska, taču bez tās iztikt nav iespējams. 

"Es reizēm prasu, bet, ja tev nebūtu šīs pieredzes, kā tu iedomātos sevi šodienā? Vai tu teiktu šos vārdus, ja tev nebūtu šīs pieredzes? Vai tu tāds sev patiktu? Balts un pūkains, bez šīs sāpīgās pieredzes, bez ciešanām un grūtuma, kam esi gājis cauri. Tas ir tāpat kā ar plusiņu – plusiņu nevar uzzīmēt, ja neuzzīmē mīnusiņu," analizēja Jākobsone. 

Psiholoģe uzsvēra, ka ne jau pieredze ir tā, kas traucē uzsākt dzīvi no jauna, bet gan iestrēgušās, neizreaģētās emocijas. 

"Tā ir ilūzija, ka laiks dziedē. Man nākas ar to saskarties ikdienas praksē. Cilvēki nāk ar šīm traumām, sāpēm, kas ir gadu desmitiem ilgas. Kamēr ar tām nesaskaras, tām nepieskaras, kamēr no tām kaut kādā veidā neatbrīvojas, tās turpina dzīvot cilvēkā. Un tiek nodotas nākošajām paaudzēm," stāstīja Jākobsone. 

"Kā piemēru minu dziesmu, ko es saucu par otro latviešu himnu – raudāja māte, raudāja meita, raudāja mēness debesīs," viņa piebilda. 

Tikai strādājot ar sevi un sarunu laikā atgriežoties pagātnē, cilvēki spēj saprast un ieraudzīt, no kurienes šīs emocijas nāk. 

"Tad, kad uz tām paskatās, kad tām iedod vietu, kad tās pieņem, tad pēkšņi cilvēkam paliek labi, cilvēkam kā kalns no muguras noveļas. Vienkārši tamdēļ, ka viņš bija nesis visu laiku to smagumu," uzsvēra Jākobsone. 

Psiholoģe atzina, ka darbs ar sevi nav patīkams, taču terapeiti vienmēr sniegs pretī pieņemošu un saprotošu attieksmi, kas procesu padarīs vieglāku. 

"Gan es, gan jebkurš terapeits ir cilvēks, kurš, pirmkārt, spēj tolerēt, kurš spēj pieņemt, uzklausīt, un caur šo terapeitisko pieeju lēnām cilvēks var sākt pieņemt to, ka viņš drīkst šādi justies. Jo viens no maniem jociņiem, ko es parasti saku, ir –

kas ir jādara, lai izkāptu no peļķes? Ir jāatzīst, ka tu stāvi peļķē. Kamēr cilvēks saka, ka es peļķē nestāvu, man tikai svīst kājas, no peļķes izkāpt nav iespējams," vērtēja Jākobsone. 

Psiholoģe darbu ar sevi un savām emocijām salīdzināja ar savas istabas vai dzīvokļa kārtošanu – kamēr tu dzīvo, tur vienmēr būs, ko kārtot, un ideālas kārtības tur nav nekad. 

"Bet svarīgi jau ir tas, ka istaba ir tādā kārtībā, ka tu vari tajā labi justies un labi dzīvot. Es domāju, ka pietiek, ka cilvēks sakārto sevi tik tālu, ka var normāli funkcionēt, labi justies, atpazīt savas emocijas un, ievelkot elpu, dzīvot tālāk," vērtēja Jākobsone.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti