Zinātnes vārdā

Vīruss. Notekūdeņi. Dzīvnieki. Un cilvēki

Zinātnes vārdā

Ar saulainu pieeju enerģijai. Saruna ar Anriju Tukuli

Raidījums par insultu

Latvijas Universitātes pētnieces: Insultu paredzēt nevar, bet riska faktori ir skaidri

Lai gan nav iespējams noteikt, kuru cilvēku un kad piemeklēs insults, ir zināmi riska faktori, kas veicina tā iespējamību, Latvijas Universitātes radio NABA raidījumā “Zinātnes vārdā” stāstīja Latvijas Universitātes (LU) pētnieces. Viens no tiem ir smēķēšana, bet tāpat risku palielina paaugstināts asinsspiediens, diabēts un dislipidēmija jeb lipīdu vielmaiņas traucējumi, kas veicina trombu rašanos. 

LU pētnieces – Farmakoloģijas katedras vadītāja, profesore Baiba Jansone un Farmācijas programmas maģistrantūras programmas studente, topošā zinātniskā asistente Ksenija Bahire – plašā starptautiskā projektā pētījušas smadzeņu insulta iespaidu uz veselajām smadzeņu daļām un to, kādu iespaidu insults uz smadzenēm atstāj ilgtermiņā.

Kāpēc insults un trieka, kas būs mūsu sarunas galvenā tēma, ir tik svarīgi jautājumi, ka par tiem ir jārunā, kamēr tu esi jauns? Vai insults un trieka ir sinonīmi? 

Jansone: Var teikt, bet precīzāk būtu par insultu runāt, vēl precīzāk teikt cerebrāls. Mēs sakām cerebrāls insults vai cerebrāls infarkts, jo vārds “cerebrāls” norāda, ka procesi notiek smadzenēs, bet, ja sakām insults, ar to saprotam dažādus veidus. Insultu iedala divos lielos veidos. Viens ir cerebrāls infarkts, kas ir asinsvada nosprostojums smadzenēs. Otrs ir hemorāģisks insults, kas nozīmē asins izplūdums smadzenēs. Tie ir dažādi veidi, kas prasa dažādu terapiju, dažādu pieeju, tāpēc, kad runā par insultu un cilvēks nonācis slimnīcā, ir svarīgi ātri saprast, kurš no šiem diviem veidiem ir. Ja ir nosprostojums, šo nosprostojumu vajag likvidēt, kas nozīmē izšķīdināt trombu, kas nosprostojis asinsvadu, bet, ja jau ir smadzeņu asins izplūdums, tad neko nevar šķīdināt, jo asins izplūdums būs vēl pamatīgāks. To nosaka ar specifisku aparatūru. 

Rietumu pasaulē vairāk dominē (70% gadījumu) cerebrāls insults, kas ir nosprostojums asinsvadam tromba veidā, kam var būt dažādi iemesli, kāpēc tas ir veidojies. Tie lielā mērā var būt maināmi, modificējami faktori, kas to ir veicinājuši Rietumu pasaulē. Tās ir dažādas blakus slimības – asinsspiediens, diabēts, ateroskleroze. Tas noved pie tā, ka izveidojas asinsvada nosprostojums un tālāk mazākā vai lielākā smadzeņu reģionā nepieplūst asinis, tātad neaiziet līdz smadzeņu rajoniem skābeklis, kas ir vajadzīgs, lai nervu šūnas dzīvotu, un glikoze, kas ir vajadzīga, lai nervu šūna vispār funkcionētu. Tas var novest pie stāvokļa, kad šīs šūnas aiziet bojā, atkarībā no tā, cik ilgi bijis nosprostojums.

Tāpēc arī saka, ka insulta gadījumā ir ļoti svarīgi reaģēt ātri un strauji, ka cilvēkam ir ļoti ātri jānokļūst slimnīcā,

lai šo trombu ļoti ātri likvidētu un pēc iespējas ātrāk atjaunotu asins plūsmu. No tā ir atkarīgs, cik tālāk būs nopietnas komplikācijas vai nebūs. 

Vēlos pajautāt Ksenijai, kā jauni cilvēki sāk interesēties par insultu? Kā jūs par to sākāt interesēties? 

Bahire:

Pēc literatūras datiem insults “kļūst” jaunāks un jaunāks, tas skar jaunākus cilvēkus.

Tā gan nebija mana motivācija, kāpēc es piedalījos šajā pētījumā. Mans pētniecības lauciņš ir tieši šūnu organellu izmaiņas. Mani insults interesēja kā postošs notikums, kas izdara diezgan daudz kaitējuma smadzeņu šūnām. Mani interesē, kas vispār notiek ar organellām, ar mitohondrijiem, kuriem ir ļoti nepieciešams normāls skābekļa pieplūdums. 

Projektā iesaistījušās piecas valstis – Vācija, Francija, Polija, Spānija un Latvija. Mērķis ir saprast, kas notiek rezultātā, kad insulta procesā tiek bojātas noteiktas smadzeņu daļas. Ir maz pētīts jautājums, kas var būt ļoti svarīgs – insults notiek vienā smadzeņu puslodē, bet kas notiek otrā? Vai varat par to pastāstīt, kas pētījumā tika atklāts? 

Jansone: Mūsu novitāte šai projektā bija skatīties patoloģisko procesu izmaiņas, kas var notikt gan vienā, gan otrā smadzeņu puslodē insulta rezultātā. Ar insultu ir interesanti tas, ka vairumā gadījumu, teiksim cerebrāla insulta gadījumā, asinsvadu nosprostojums ietekmē vienu puslodi. Viens lielais asinsvads ir nosprostojies, un tas ietekmēs vienas smadzeņu puslodes darbību.

Līdz šim pētījumi ir vērsti uz to, ka ir pētīta šī slimā puslode, bet maz kas ir skatīts salīdzinājumā slimā-veselā, kādi procesi notiek vienā un otrā vienlaicīgi.

Faktiski šādu pētījumu nebija bijis. Tā bija liela novitāte, ko sākām pētīt pirms četriem gadiem. 

Pirmā publikācija, kas mums jau ir gatava un ko plānots iesniegt burtiski tuvākā mēneša laikā, ir par mitohondriālo ietekmi īstermiņā, kas pēc insulta ir noticis. Nākamais posms, ko gatavojam, tas jau būs vairākus mēnešus pēc insulta, kā mitohondriji izturas, vai tie ir atlabuši vai nav. Tas, ko ātrumā varu pateikt, ir, ka izmaiņas redz arī pēc ilga laika. 

Bahire: Es skatījos, kā mitohondriji reaģē uz insultu, bet bija interesanti tas, ka skatījāmies abas puslodes. Piemēram, ja es skatos, kā mitohondrijs patērē skābekli, tad sanāk, ka veselā puslode patērē vairāk to skābekli, bet vēlāk puslodes paliek samērā līdzīgas. Otrā interesantā lieta ir, ka mēs visi pieņēmām, ka insulta vai asinsvada nosprostojuma postījums ir tieši skābekļa trūkums, bet pēc mūsu datiem mēs redzam, ka, ja asinsvads ir brīvs un asinis jau brīvi plūst pa asinsvadiem, sanāk vēl viens bojājums, kas var būt vēl bīstamāks audiem, jo tad tās asinis nes visu to netīro, kas uzkrājas pa to laiku, kad bija išēmija. 

Varbūt tas nozīmē, ka tuvumā var kādu jaunu aizsprostojumu uztaisīt?

Bahire: Nē, tas nozīmē, ka kaitīgās vielas var uzproducēties tieši išēmijas laikā. Es mēru, kā mitohondriji patērē skābekli noteiktā vidē, bet arī to, kā viņi patērē brīvos radikāļus, jo mitohondriji ir vieni no galvenajiem avotiem brīvo radikāļu izdalē.  Tas nozīmē, ka skābekļa molekula ir nepareizā veidā, tur elektroni pieplūst vai aiziet un veidojas nepareizais skābeklis. Tas var izdarīt noteiktu postījumu audiem. 

Ko tas nozīmē tādā nezinātniskā vai populārzinātniskā valodā? Ko tas nozīmē no pacienta viedokļa?

Jansone: Mēs neesam ārsti, mēs esam zinātnieki, bet arī kā zinātnieki mēs varam vienkāršotā veidā to komentēt un aprakstīt. Jāiesāk vēlreiz ar to, ka kardiovaskulārās slimības ir galvenais nāves cēlonis visā pasaules populācijā. Insults tai skaitā ir viena no tām slimībām, kura paņem visvairāk dzīvību un kura visvairāk rada tādas sekas kā invaliditāti. Mēs pētām tieši išēmijas insultu, kas nozīmē asinsvadu aizsprostojumu. Tas nozīmē, ka primārais objekts ir asinsvads, bet asinsvads ietekmē arī nervu šūnas. Nervu šūnas ietekmē arī pārējo orgānu darbību organismā, muskuļu darbību. Tāpēc insulta pacientiem, jo ilgāk ir bijis šis asinsvada nosprostojums, jo lielākas sekas var būt uz citām organisma vitālām funkcijām, teiksim, uz kustību, spēju staigāt, kustināt rokas, paēst, sejas mīmiku mainīt. 

Sākotnēji, lai vispār saprastu, vai cilvēkam ir vai nav insults, ir tā saucamais veids, kā reaģēt, angliski tas ir “act fast”, latviski tas ir “Ā.T.R.I.”. Tas nozīmē, ja ir aizdomas, ka cilvēkam kaut kas notiek, Ā – nozīmē atsmaidi, cilvēkam, viņam lūdz pasmaidīt, vai viņam vispār kustas sejas mīmika. T burts nozīmē – turi, [lūdz] pacelt rokas uz augšu – vai abas rokas vienmērīgi var pacelt. R burts nozīmē runāt – vai vispār var parunāt, jo bieži ir stāvoklis, kad cilvēks nevar atbildēt vairāk, un I burts nozīmē – izsauc. Ja jūti, ka ar pirmajām trijām lietām nav riktīgi, izsauc momentā ātro palīdzību. Tas ir tas pirmais, kā reaģēt. 

Īsti nav zināms, cik ilgtermiņa sekas uz organismu var atstāt viens insulta gadījums un vai mums ir jāuztraucas par šo cilvēku tikai gadu vai piecus.

Vai tomēr insults var atstāt arī sekas uz organismu vēl 10 un 20 gadus, un varbūt šīs sekas var būt viļņveidīgas? Tas ir tas, ko mēs gribam pētīt un ko arī pētījumi mēdz parādīt, ka tāds viens ļoti nopietns gadījums var pēc sākotnējas intensīvas terapijas, rehabilitācijas, var nest ļoti labus rezultātus, un tad kaut kā tas atkāpjas. Cilvēkam liekas, ka viņš ir apārstējies un var tālāk dzīvot, bet var būt tādi viļņveidīgi [seku atkārtojumi]. Var būt zināmas patoloģiskas novirzes, teiksim, mitohondriji tomēr nefunkcionē ilgstoši. Šis gadījums atstāj nevis akūtu, īslaicīgu ietekmi, vai tomēr atstāj ilgstošu ietekmi? Labi ir to zināt un ar to rēķināties, jo tas var atvērt logus un durvis zināšanām, kā veidot terapiju, kuru varētu pielietot ļoti efektīvi ilgstoši, un parādīt to, ka ir vērts pielāgot ilgstoši. Jo šīs negatīvās izmaiņas saglabājas, iespējams, ļoti ilgu laiku, arī tad, kad simptomātiski to, iespējams, neredz, bet šūnu iekšpusē, smadzeņu iekšpusē, izmaiņas ir notikušas un vēl pastāv. 

Vai var prognozēt insulta iespējamību? 

Jansone: Riska faktori ir, bet tas brīdis nebūs viens un ļoti skaidrs, kad varēs pateikt, kad tas notiks. Diemžēl to nevaram.

Par riska faktoriem varam runāt gan. Insulta gadījumā cieš asinsvadi, un jebkuri sliktie ieradumi, kas bojā asinsvadus, veicinās to, ka insults var notikt.

Asinsvadus bojā smēķēšana, tas ir pierādīts, arī cerebrālos asinsvadus. Tāpat arī slimību stāvokļi, kas var bojāt asinsvadus, – tas ir paaugstināts asinsspiediens, tas bojās arī smadzeņu asinsvadus, ne tikai sirds, tāpat arī diabēts, un vēl viens ļoti būtisks ir dislipidēmija jeb slikto lipīdu cirkulācija, trombu veidošanās asinsvados.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt