Kā atpazīt ar ēšanu saistītus uzvedības traucējumus? Skaidro speciālistes

Uzvedības traucējumi, kas saistīti ar ēšanu, tādi kā anoreksija, bulīmija, kompulsīva pārēšanās, joprojām ir ļoti izplatīti. Diemžēl ne visi cilvēki ir gatavi vērsties pēc palīdzības sabiedrībā esošās stigmas dēļ, tāpēc ēšanas traucējumus svarīgi prast atpazīt un iesaistīties tuviniekiem un draugiem, Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli?" vērtēja Ēšanas traucējumu resursu centra un biedrības "Būt brīvai" vadītāja, ēšanas traucējumu mentors un sertificēts koučs Anna Balode. 

Pēc palīdzības vēršas arvien biežāk

Pateicoties tam, ka par ar ēšanu saistītiem uzvedības traucējumiem publiskajā un sociālo tīklu vidē tiek runāts arvien biežāk, arī cilvēki ir kļuvuši atvērtāki, sāk apzināties savas problēmas un meklēt palīdzību. 

"Tas ir labi, ka viņi vēršas, bet bažas ir tās, ka viņu paliek arvien vairāk.

Es ļoti par to raizējos un cīnos, jo es pati tur esmu bijusi ļoti dziļi iekšā un reāli saskārusies ar tām problēmām, kuras diemžēl es redzu šobrīd. Ir ļoti liela stigma Latvijā šajā jautājumā, un cilvēkiem ir liels kauns vērsties pēc palīdzības. Arī tad bija tā, un es joprojām redzu, ka ir tā neizpratne," atzina Balode. 

Viņasprāt, runājot par ēšanas traucējumiem arvien biežāk, kā arī laužot ap to esošo stigmu, problēma ar laiku mazināsies, taču līdz tam vēl ejams tāls ceļš. 

Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Inese Lapsiņa atklāja, ka jaunāka vecuma cilvēkiem vecumā no 13 līdz 26–28 gadiem visizplatītākie ēšanas traucējumi ir anoreksija un bulīmija, bet tie nebūt nav vienīgie. 

"No tiem apmēram 40% tiecas zaudēt svaru, jo uzskata, ka mazāks svars uzlabos pašvērtējumu, un es būšu labāks un pieņemamāks citiem.

Un 30% ir virzīti uz dažādu diētu ievērošanu. Savukārt cilvēki pēc 30 gadu vecuma biežāk cieš no ēšanas traucējumiem, kas saistīti ar emociju regulācijas grūtībām, tātad emocionālas ēšanas vai negausīgas ēšanas tendencēm, piemēram, kompulsīvas pārēšanās bez atbrīvošanās no apēstā, kas pēc tam rezultējas lielā kaunā un nepatikā pret sevi," stāstīja Lapsiņa. 

Riska faktori un iemesli

Visbiežāk ar ēšanu saistītus uzvedības traucējumus iespējams izskaidrot ar neapmierinātību ar savu ķermeni. 

"Jaunās sievietes, kas nāk ar anoreksijas vai bulīmijas simptomiem uz konsultācijām, viņām ir tieksme un tendence, ka man ir jābūt slaidākai, tievākai, un šis slaidums, kāds ir šobrīd, īsti pašu neapmierina. Tas saskan ar pētījumiem, kuri norāda, ka jaunām sievietēm, it īpaši izglītotām sievietēm, ir ļoti liels risks tieši uz šo vēlmi kļūt tievākām. Tā ir tāda pārņemtība ar tievumu," skaidroja Lapsiņa. 

"Viens no lieliem riska faktoriem ir neapmierinātība ar savu ķermeni, un, protams, no tā arī izriet tas fakts, ka pēc statistikas tomēr vairāk šiem traucējumiem ir pakļautas sievietes," atzina klīniskā psiholoģe Irina Matjuka. 

Viņa skaidroja, ka jau kopš 1960. gadiem kultūrā ideālais sievietes ķermeņa tēls kļūst arvien slaidāks un tievāks, bet ne visas sievietes fizioloģiski vispār ir spējīgas būt veselas tādā svarā un augumā. 

"Ja mēs runājam par dažādām kompulsīvām un emocionālas ēšanas problēmām, viens no lieliem riska faktoriem ir arī diētu ievērošana. Mēs dzīvojam tādā diētu kultūrā, kur diētas ir ļoti sociāli atbalstāmas," viņa piebilda. 

Lapsiņa uzsvēra, ka arī traumatiska pieredze, kas ir saistīta ar pāri nodarījumu, atraidījumu vai mīlestības trūkuma sajūtu, palielina ēšanas traucējumu attīstības risku.  

"Strādājot ar klientiem, kuriem ēdiens kļuvis par veidu, kā sevi regulēt vai bieži vien, kā sevi ātri mierināt, atklājas diezgan drīz, ka apakšā ir traumatiskas pieredzes,

kurās salīdzinoši maz piedzīvota mīlestība un pieņemšana bērnībā vai pusaudžu vecumā no tuvāko aprūpētāju jeb vecāku puses. Tad ēdiens kļūst par veidu, kā aizpeldēt un aizmirsties, līdzīgi kā citiem alkohols vai azartspēles," skaidroja Lapsiņa. 

Savukārt ēšanas ierobežošana kļūst par mehānismu, kas rada viltus kontroles sajūtu, kad liekas, ka, ja es traumas pieredzē nevarēju neko kontrolēt, tad vismaz ēšana manā dzīvē ir kas tāds, kas ir kontrolējams. 

Tāpat bieži vien ar ēšanu saistītus uzvedības traucējumus bērni pārņem no vecākiem. "Ja mamma ļoti bieži kritizē pati sevi un izsaka kaut kādas šaubas par savu ķermeni vai saka, ka viņai ir jātievē, ka viņai ir jāēd mazāk… Bērni ir ļoti jūtīgi, it īpaši mazi bērni, kuriem vēl nav notikusi tāda separācija no mammas. Ja mamma saka, ka ir neglīta, ka viņai jātievē, jāievēro diēta, tad ļoti bieži bērns to pārņem arī par sevi," skaidroja Matjuka. 

Kā atpazīt un palīdzēt

Ja cilvēks cieš no ēšanas traucējumiem, parādās būtiskas iezīmes, kam tuviniekiem vai draugiem būtu jāpievērš uzmanība. Anoreksijai, piemēram, tā ir atteikšanās no ēdiena. 

"Tā būtu izvairīšanās ēst kopā ar citiem un aizbildināšanās. Šis būtu viens signāls, kam tuvie cilvēki var pievērsties. Otrs būtu tāda pārņemtība ar diētām, kad ir tiešām daudz sarunas par un ap to, kā tad labāk un efektīvāk notievēt. Tas, kam vēl būtu jāpievērš uzmanība, kas ir viens no būtiskiem signāliem, kas kļūst arvien populārāks, – pārmērīga fiziska noslodze, kad cilvēks uzņem enerģiju ar maltīti un tad ātri vien dodas to "nosportot"," skaidroja Lapsiņa. 

"Bulīmijas gadījumā ir jāpievērš uzmanība pirkstu kauliņiem uz rokām, jo no vemšanas, bāžot roku mutē, nobrāžas āda rokai, un šīs zīmes ļoti labi var redzēt.

Kas vēl – ir jāpievērš uzmanība, ka šis cilvēks ļoti daudz ēd un ļoti ātrā tempā, piemēram, sāk pie galda ar dārzenīšiem, bet pēc tam uz šķīvja iet viena karbonāde, otra karbonāde, un arvien ātrākā tempā tas notiek, bet sieviete ir ļoti slaida vai arī vīrietis," piebilda Balode. 

Šādās situācijās visefektīvāk palīdzēt var kognitīvi biheiviorālā terapija savienojumā ar deju, kādu no mākslas terapijas novirzieniem, viņa ieteica, vienlaikus piebilstot, ka ārstēšanās procesam jābūt kompleksam, iespējams, nepieciešams ne tikai psihologa atbalsts, bet arī psihiatra palīdzība. 

"Un šim darbam jānotiek nevis ar vienu konkrēto cilvēku, bet ar visu ģimeni, ar apkārtējiem.

Šis cilvēks nevar nākt viens tikai uz kognitīvi biheiviorālo terapiju, jo tad, kā es saku, atnes printeri uz servisu, bet mājās to atkal dursta ar šķērēm, tāpēc ir jāstrādā visiem kopā, un nepieciešams ir arī psihologs un uztura speciālists," skaidroja Balode. 

Tāpat ļoti noderīgs atveseļošanās procesā ir mentora atbalsts no cilvēka, kas gājis cauri līdzīgām problēmām, jo citādi bieži vien ārstēšanās procesu apstādina tieši tas, ka pacients nejūtas līdz galam saprasts. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti