Ja jāmirst, vai tu šodien darītu to, ko tu dari? Profesora Venta Sīļa redzējums

Filozofs, Rīgas Stradiņa Universitātes asociētais profesors Vents Sīlis, kura interešu lokā ir medicīnas ētika, personības psiholoģija, un kurš savos darbos pieskāries arī nāves tematikai, norāda, ka nāve mums ir klātesoša katru dienu. Tomēr tā nav jāuztver kā depresīva ideja. Saruna ar Ventu Sīli par to, kā nāvi uztvert un par to runāt vienkāršāk, bez “tabu” tēmas izjūtas.

Nepatīkamie jautājumi, kas palīdz dzīvot

“Nāve ir mums klātesoša katru dienu. Katra izelpa beidzas ar lēmumu par ieelpu. Tajā brīdī, kad tu izelpo, tu vari arī neieelpot, ja tu izlem to nedarīt,” savu pozīciju definē filozofs. Protams, šī nav vienkārša apjausma. Turklāt to pavada ļoti konkrēts uzdevums – “attiecības” ar savu aiziešanu jānokārto pirms nāves. Tas nav patīkams jautājums, un tūlītēju gandarījumu atbilde uz to, visticamāk, nesniegs.

“Ja rīt jāmirst, vai tu šodien darītu to, ko tu šodien dari? Ja rīt jāmirst, tu tiešām sēdētu šeit, pie šī galda? Vai tu darītu kaut ko citu? Ja nu jāmirst pēc mēneša, vai tu šodien darītu to, ko tu dari? Ja jāmirst pēc gada, vai tu šodien darītu to, ko tu dari? Ja jāmirst – vai tu šodien darītu to, ko tu dari?” retoriski vaicā filozofs. Atbildes uz šiem jautājumiem atgādina, ka mēs nebūt neesam mūžīgi. Tie savā ziņā arī ir jautājumi, kas palīdz sakārtot attiecības ar nāvi.  

Zināmā mērā tas ir apzinātības treniņš, taču, kā norāda Sīlis, lai arī apzinātība ir laba lieta, aicinājumi to praktizēt nāk “no pavisam ačgārnas pozīcijas” – tie uz īslaicīgu apzinātību aicina cilvēku, kurš “planē pa dzīvi”, neko nesaprazdams, pakļaudamies ārējiem impulsiem un sekodams visiem kārdinājumiem.

Filozofs uzskata, ka, iespējams, tas ir nāves uzdevums – atgriezt mūs pie jautājuma par to, vai savu laiku tērējam jēgpilni un nozīmīgi: “Tas nenozīmē, ka man jābūt laimīgam un totālā ekstāzē visu dienu – tā būtu pārprasta ideja par to. Dzīve jau diezgan labās proporcijās satur gan priecīgo, gan nejauko, gan baudu, gan ciešanas.” Domas par nāvi liek iedomāties, ka viss beidzas – “tu atdalies un aizej”. Jautājums ir par cilvēka reakciju uz neizbēgamo procesu – ko tajā brīdī jutīs, vai nebūs panika un histērija, vai tomēr būs miers un beigu apzināšanās. Filozofs norāda, ka šo izjūtu kontrole var būt sekmīga, ja cilvēks apzinās, ka dzīves laikā mēs piedzīvojam daudzas metaforiskas nāves: “Tā diena, kad tu saprati, ka bērnība ir beigusies, tā konkrētā diena, kad tu 13, 14 gadu vecumā saprati – te ir tā robeža. Te tevī mazliet nomirst bērns. Tā robeža, kad tu saproti, ka tava pirmā mīlestība ir beigusies – arī viena maza nāve.

Tā robeža, kur tu saproti, ka tev nekad vairs nebūs 31, jo tev tagad ir 32. Šīs mazās nāves mums visu laiku liek uzdod jautājumu – kā turpināt?”

Laimes formula jāmeklē sevī 

Straujajā ikdienā cilvēki nereti apjūk, vairs neredzot un nesaprotot jēgu – kas ir tas, kā dēļ mēs steidzamies. Pēdējo gadu laikā arvien lielāku popularitāti iemantojušie apzinātības treniņi, un iedvesmotāji nav vērtējami viennozīmīgi. Nerunājot par mazkvalificētiem speciālistiem, ir jāizvērtē arī tas, ko cilvēks paņem no profesionāļa.

Profesors Sīlis uzskata, ka pastāv bīstamība mērķtiecīgi un nekritiski sākt apmeklēt iedvesmojošas runas un piedalīties pašapziņas treniņos, tādējādi bēgot no darba ar sevi. Ja cilvēks visu, ko viņam stāsta, uztver no naivas un uzticīgas pozīcijas, viņš sagaida, ka laimes formula tiks pasniegta uz paplātes. “Tādas laimes formulas, protams, nav. Šī laimes formula ir jāatrod pašam – maldoties, ciešot un saprotot, ka laimīgs cilvēks nav sevi atbrīvojis no ciešanām! Vienkārši viņu ciešanām ir jēga. Un nav nekā trakāka, par to, ka mēs ciešam bezjēdzīgi, ka mums ir slikti un mēs pat nesaprotam kāpēc, kā vārdā un kāda tam jēga,” uzskata filozofs. Tieši tajā brīdī, kad saprotam, kāda ir ciešanu jēga, cilvēks var izprast, ko viņš no tām var paņemt – kā smagu, bet tomēr pārliecinošu un vērtīgu mācību, kas cilvēku padara labāku.

“Un kaut kādā brīdī arī laime parādās, bet tā ir visnotaļ īpatnējā formā. Tad, kad tu skrien, meklēdams laimi, tu to nekad neatradīsi. Tad, kad tu sāc cirst malku, nest ūdeni, noglaudīt savu kaķi, uzspiest buču mammai uz pieres, apskaut tēti, tajā brīdī tu saproti, ka esi laimīgs, lai gan nekas nenotiek. Tā ir vienkārši ikdiena,” rezumē Vents.

Labdarība kā Dziesmu svētki 

Filozofam ir strikts viedoklis par labdarību un lepošanos par padarīto labo darbu – viņš uzskata, ka pastāv konflikts starp iekšējo un ārējo: “Ja es gribu kādam izdarīt labi, iespējams, vislabākais, ko es varu darīt, ir nekādā veidā to nedemonstrēt, tā ka tas cilvēks pat nenojauš, ka tas tā ir noticis”. “Man vienkārši tā tīri subjektīvi liekas, ka, ja tu esi bagāts cilvēks, ja tu vari atļauties noziedot, tev neko vairāk par šo darbu nevajag,” norāda filozofs. Tomēr “labs darbs ir labs darbs, neatkarīgi no tā, kas ir apkārt”, samiernieciski pauž Sīlis.

Viņš salīdzina labdarības organizāciju darbu ar Dziesmu svētkiem un atzīst, ka publiskā puse bieži vien ir nepieciešama un vērtīga, jo rada un veicina kopības izjūtu pozitīvā notikumā. “Kaut kādā ziņā jau labdarība turpina to pašu Dziesmu svētku tradīciju – mēs atnākam visi Mežaparka estrādē, dziedam vienu un to pašu dziesmu. Tas novibrē, un tajā brīdī mēs sajūtam to netveramo tautas vienotības sajūtu. Tad, kad tu izdari kaut ko labu, sajūta ir tāda pati,” uzskata Vents.

Kad jādzīvo citā vietā

Cilvēku attiecības ir sarežģīta tēma. Tomēr tās vienkārši iedalīt divos veidos – attiecības ar aizgājušajiem un attiecības ar dzīvajiem. Nereti ar pirmajiem cilvēki sadzīvo vieglāk – paši izdomājot savus nepabeigto jautājumu atrisinājumus vai vienkārši pieminot un atceroties. Savukārt “dzīvs cilvēks ir grūta lieta”.

Neārstējami slimi cilvēki, lai cik skarbi tas neizklausītos, “nav glīti”. Tādēļ filozofs īpaši izceļ to, kam cauri jāiziet tiem, kuri šos cilvēkus aprūpē.

“Kaut kādā ziņā tu dzīvo viņa vietā, tu dzīvo divas dzīves. Savējo un tā otra. Tev ir jādomā par to, ka tam otram vajag paēst, padzerties, līdz tualetei aiziet, ja vispār tas ir iespējams, nomazgāties un tā tālāk. Tas ir nogurdinoši, bet cilvēku mīlestība jau vispār ir neizsmeļošs pasākums. Ja tu kādu mīli, tad līdz galam,” rezumē Vents. Viņš norāda, ka nereti aprūpētājiem brīžiem ir smagāk nekā aizgājējiem. Ja smagi slimajam cilvēkam atliek tikai aiziet, aprūpētājam jāatrod sevī resursi “neaiziet līdzi”, kas var būt ārkārtīgi grūti. Cilvēkam atkal jāsāk domāt pašam par sevi, nevis otru, jāatrod spēks un vajadzība just emocijas, kas, iespējams, atstumtas kādā dziļākā apziņas stūrī. “Un te nu ir vajadzīgs atbalsts atbalstītājiem. Psiholoģisks, vienkārši sociāls – ka tiešām ir kāds, kurš citreiz vēl piedalās un palīdz. Ir jautājums par to, cik daudzi ģimenes locekļi tur ir iesaistīti. Ģimene – tā ir vērtība, un tajā brīdī tu to saproti,” uzskata Sīlis.

Īpaši svarīga šī apjausma ir tajā brīdī, kad ierastas lietas paši vairs nevaram paveikt. Komforta pašsaprotamībai ikdienā mēs nepievēršam uzmanību – vesels cilvēks bez problēmām var aiziet uz virtuvi, atgriezt krānu, pagatavot vakariņas un veikt citas teorētiski vienkāršas darbības. Savukārt

brīdī, kad apzināmies, ka pat piecelšanās no gultas prasa necilvēcīgu piepūli, “pasaulei ir jānāk pretī”.

Komentējot labdarības maratona aicinājumu ziedot ēdienreizei, Vents vēlreiz uzsver tās nozīmi: “Būt badā 21. gadsimta Latvijā – tas kaut ko par mums liecina. Un ne to pašu labāko, tāpēc tā ir ļoti svarīga lieta, tieši tādēļ, ka tas ir tieši un konkrēti – ēdienreize konkrētam cilvēkam.”

Sistēmas karma 

Paliatīvā aprūpe nav lēts pakalpojums, kas turklāt nav pilnvērtīgi pieejams visiem, kuriem nepieciešams. Vents uzskata, ka daudzas problēmas atrisināt palīdzētu tieši nozares finansējuma palielinājums – speciālistu piesaistei, infrastruktūras pilnveidošanai, informatīvajām kampaņām un tām pašām ēdienreizēm. “Tur nav nekādu – jā, varbūt, bet un kā. Vai nu jūs naudu piešķirat, vai nu nepiešķirat. Tieši tik banāli. Tiem cilvēkiem, kuri dala veselības budžetu, tas ir uz viņu sirdsapziņas. Ja tā var teikt – tā ir viņu karma,” tiešs ir filozofs.

Viņaprāt, kolektīvās atbildības jēdziens šābrīža situācijā neiztur kritiku, jo “beigās neviens ne par ko neatbild”. Sīlis uzskata, ka sabiedrībai nav jācenšas pildīt valsts funkcijas: “Valstij pašai ir kaut kā jācenšas tikt ar sevi galā, bet mēs kā sabiedrība tajā brīdī, kad valsts netiek galā – mēs iesaistāmies. Un te nu parādās šī labdarības ļoti svarīgā funkcija, tā ir kaut kādā ziņā daļa no ceļa uz pilsonisko sabiedrību.” Tādēļ filozofs cerīgi raugās uz šī gada "Dod pieci" maratonu: “Es ceru, ka, runājot par to visu, cilvēkiem pieliksies klāt vēl viens šīs puzlītes gabaliņš, vēl viena svarīga lieta, tāds mazliet tumšāks stūrītis, bez kura tā visa puzlīte nevar salikties kopā. Un tajā tumšajā stūrītī parādīsies maza, gaiša maliņa. Tā nebūs revolūcija, tas nebūs apvērsums cilvēku domāšanā, bet svarīgs papildinājums un svarīga nots šajā skaņdarbā tas noteikti būs.

Es uz sociālām pārmaiņām vienmēr skatos kā uz ilgtermiņa procesu, kā tiešām uz maratonu. Tāpēc man patīk, ka tas ir labdarības maratons – tāpēc, ka mēs jau tādi visi esam – vienu dienu, uz vienu reizi mēs visi esam varoņi. Varbūt rosinās diskusijas, varbūt tiešām valdībā kāds tur kaut ko pārdomās, maz kas gadās! Brīnumi taču notiek!”

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti