POPULĀRAS ATRUNAS, LAI NEAIZIETU PIE ĀRSTA
Komentē Andrejs Leiše:
- "Varbūt pāries". It kā jau taisnība! Ir tāds labs teiciens: "Ja sāk apnikt, tas nozīmē, ka drīz pāries." Tad vajadzētu sagaidīt to momentu, kad apnīk, bet ja vēl tad nepāriet, tad riktīgi kaut kas nav labi.
- "Veselību tāpat kapā nepaņemsi". Neesmu tādu teicienu dzirdējis, bet tāpat kā ar naudu – jā, kabatiņas tai kastei nav un līdzi naudu nepaņemsi. Līdz tam kapam tomēr labāk dzīvot pārtikušam ar to naudu, kuru līdzi nepaņemsi, un tāpat ar veselību – līdz tam brīdim labāk dzīvot ar pilnvērtīgu veselību, nevis mocīties. Dotie gadi jānodzīvo iespējami veiksmīgi.
- "Kaimiņš dzēra, pīpēja, pie ārsta negāja un tāpat nodzīvoja līdz 100 gadiem". Tā ir ģenētika, iedzimtība, veiksme. Nav tādas laba dzīvesveida formulas, kas dod garantijas. Šajā spēlē nekādu garantiju nav. Paļauties tikai uz to nevar.
Kristaps Feldmanis: Mūsu saruna galvenokārt par to, kā veselībai pieiet vīrietis, taču ārstēšanās ir pacienta un ārsta savstarpēja sadarbība. Vai ārsts vīrietis šo darbu redz kā citādi nekā ārste sieviete?
Andrejs Leiše: Es domāju, ka nē. Šeit man ir stāsts par savu bērnību. Es biju mazs puika, mans tēvs arī bija ārsts. Pie viņa atnāca paciente un teica: "Kā tad tā, es esmu sieviete, kā es jums te kaut ko rādīšu?!" Un uz to mans tēvs atbildēja: "Kundzīt, es plikus pacientus dzīvē esmu redzējis daudz vairāk nekā apģērbtus!" Arī mēs tā vienmēr sakām, ka neesam ne vīrietis, ne sieviete, esam ārsti! Protams, varētu būt kādas grūtības runāt par intīmiem jautājumiem. Vīrieši biežāk kautrējas par to runāt ar sievietēm. Savukārt sievietes labprāt meklē urologu sievieti, ja ir runa par urīna nesaturēšanu. Tīri cilvēciski tāda kautrība ir, bet ārsta attieksmē atšķirības gan nav.
Sieviešu urologu mūsdienās ir daudz?
Agrāk tas bija izslēdzošs faktors. Tagad arvien vairāk arī dāmas iet rezidentūrā un pabeidz. Attīstoties uroloģijai un tādēļ, ka ir iespējams koriģēt arī dažādas sieviešu problēmas – tajos gadījumos sievietes labprāt iet pie sievietēm uroloģēm. Arī pacienšu uroloģijā kļūst vairāk. Lielākoties urologi gan ir vīrieši, jo uroloģija ir ķirurģiska disciplīna un… vīrietis vienmēr bijis vairāk karotājs un tas, kurš ar nazi staigā apkārt.
Pacients tuvplānā
Vīriešu veselības mēnesim jābūt arī decembrī, janvārī, februārī un tā tālāk. Kungi Latvijā nedzīvo tik ilgi, cik varētu, un neizbauda gana daudz veselīgi nodzīvoto mūža gadu. LSM.lv turpmākajās nedēļās rakstu un interviju sērijā meklē tam iemeslus un lūko pēc speciālistu ieteikumiem, kā darīt labāk.
Kādēļ pats izvēlējāties medicīnu?
Kā jau pēckara gados, daudzi ārsti dzīvoja turpat slimnīcā. Arī mani vecāki dzīvoja un strādāja [Paula] Stradiņa [klīniskajā universitātes] slimnīcā. Es tur piedzimu un līdz astoņu gadu vecumam dzīvoju Stradiņu teritorijā. Tādēļ līdz apzinātam vecumam, kamēr sāku iet lielākās klasēs, nemaz nezināju, ka bez ārstiem un slimniekiem ir arī citas personas. Tā bija mana ikdiena, jo tēvs bija ķirurgs, māsa – ķirurgs. Mamma bija ķirurģijas māsa. Krusttēvi, krustmātes lielākoties visi bija mediķi. Visi bija tajā vidē, un tas bija loģiski, ka virzījos tajā jomā. Citas domas nemaz nav bijušas un neesmu to arī nožēlojis.
Kādēļ tieši uroloģija?
Uroloģija zināmā mērā ir sakritība. Biju nolēmis būt ķirurgs, bet mans tēvs nomira jau, kad mācījos pirmajā kursā. Viens no ģimenes draugiem bija kādreiz slavens urologs Eduards Smiltens. Kad jau biju nokļuvis līdz, kā toreiz teica, subordinatūrai un internatūrai, kas ir mūsdienu rezidentūra, tad viņš mani saķēra aiz rokas un teica: "Nāc uz uroloģiju, taisīsim no tevis urologu!" Es domāju: "Kāpēc?! Es gribu būt normāls ķirurgs! Kāda uroloģija, kādas tur čuras?!" Nebija man izpratnes, ka tā ir tā pati ķirurģija, bet jau dziļāka. Sākot šajā virzienā skatīties, sapratu, ka uroloģija ir ārkārtīgi laba specialitāte. Viena lieta – ceļš no "ieejas vārtiem" līdz nierēm ir diezgan ierobežots. Ātri varam tikt no viena gala līdz otram, respektīvi, uzstādīt diagnozi un ārstēt. Tas nav kā atgriezt vēderu, kas viss pilns ar asinīm, un tad domāt, kas noticis. Šeit ir nieres, urīnvads, urīnpūslis, urīnizvadkanāls, un visa tā sfēra ir vieglāk aptverama.
Un otra lieta ir – pacients labāk novērtē. Bet to gan sapratu tikai vēlāk. Ja cilvēks nevar pačurāt, atnāk urologs, ieliek stentu, katetru. Pacientam ir smagas mokas, bet atnāk urologs un dažu minūšu laikā viņu no šīm mokām atpestī.
Andrejs Leiše atbild uz anketas jautājumiem
Lietas, ko vēlētos, lai pacienti noteikti dara:
- Kritiski paskatītos uz sevi, savu rīcību un uzvedību, savu veselību.
- Ieskatītos pasē un atbilstoši rīkoties.
- Novērtētu to veselību, kas ir. Nemeklēt nemitīgi, kas vēl varētu būt slikti.
Lietas, kuras vēlētos, lai pacienti noteikti nedara:
- Nepārvērtēt savas iespējas – vīriešiem ir raksturīgi, piemēram, salt.
- Nenodarboties ar paškaitējumu. Kā Ojārs Vācietis teicis: "Vilciens nesabrauc tos, kuri nestāv uz sliedēm". Nevajag uzprasīties.
- Nemeklēt speciāli slimības! Ir tādi, kuri pārlieku tendēti uz sevi, salasās internetā un katram sīkumiņam piesienas. Loģisku līdzsvaru! Nedaudz paciesties vajag un arī otrādi – nevajag tēlot varoni.
Ko pats darāt, lai veselīgos dzīves gadus pagarinātu?
- Labi padarīts darbs dod mieru un gandarījumu. Tas ļauj pilnvērtīgi atpūsties un nedomāt par darbu.
Ko pats darāt tādu, ko nevajadzētu?
- Mediķi ir ļoti grūti pacienti citiem ārstiem. Man šķiet, ka visu dikti labi zinu arī par sevi, bet ne vienmēr to var objektīvi novērtēt.
Pie jums noteikti nāk dažādi vīrieši. Kādi ir jūsu secinājumi, ko no vīrieša prasa atzīt sev, ka viņam ir problēma, un saņemties atnākt pie urologa? Bieži jau tie ir arī intīmi jautājumi…
Vīrietim pie vīrieša atnākt – kāda tur intimitāte… Ja ir problēmas, tad ir jānāk, un es domāju, ka ar katru gadu šī lieta uzlabojas. Šobrīd ir arī tāda tendence, ka investēt veselībā ir moderni un agrāk vai vēlāk tas atmaksāsies. Ir mainījusies izpratne. Nupat arī Saeimā ir pirmie budžeta uzmetumi, un tur prioritātes ir izglītība, veselības aizsardzība un vispārējā aizsardzība.
Tad nu var teikt, ka veselīgs, izglītots vīrietis, kurš interesējas par savu veselību un grib dzīvot pilnvērtīgu dzīvi drošā valstī, šo valsti arī aizsargāt… – tas viss ļoti labi saliekas kopā.
Cik labi vīrieši uztver jūsu sacīto? Vai pieņem ieteikumus, maina dzīvesveidu?
To jau grūti pateikt, ko viņi pieņem, ko nepieņem. Tas atkarīgs no tā, kā to pasaka. Ārstam ir jāatrod kontakts ar pacientu, lai viņš to saprot – katram intelekta un izglītības līmenim vajag savu pieeju, kā ar pacientu runāt.
Cilvēkam patīk, kad ar viņu runā viņa valodā, un te es nedomāju valodu kā valodu, bet tīri tā, lai viņš saprot sacīto.
Citam jau varbūt vajag ārkārtīgi akadēmisku ārstu, kas runā gudri, bet man personīgi šķiet, ka galvenais ir nodibināt normālu kontaktu, apskatīties, kā pacientam ir. Nevajag izlikties par baigi gudro, kurš tagad mācīs. Vīrietim nepatīk, ka viņam māca dzīvot. Vīrieti vajag uzklausīt un vairāk vai mazāk čomiski pateikt: "Vecīt, nav labi, kaut kas ir jādara." Tad, cilvēcīgi runājot par vīrieša problēmām, viņš to labāk pieņem. Nevis tagad kratīt ar pirkstu: "Tu esi sliktais, ko tu esi izdarījis?!"
Minējāt, ka pie urologa nāk arī sievietes, ne tikai vīrieši. Ir atšķirība kungu un dāmu līdzestībā?
Pieņemu, ka sievietes ir paklausīgākas, izpildīgākas. Es vairāk strādāju ar endoskopijām, ar nierakmeņiem. Tie ir gan sievietēm, gan vīriešiem, un iesprūdis akmens sāp kā vīrietim, tā sievietei. Tas ir pietiekami slikti viņam, lai viņš klausītu mani un cerētu uz palīdzību – tur dzimumam nav atšķirības.
Cik lielu trauksmes zvanu kopumā zvanītu par vīriešu veselību savā jomā?
Parasti jau šīs runas vienmēr ir novembrī, un runā par prostatas veselību. Šajā jautājumā joprojām statistika ir tāda, ka katru gadu ap 1000 jaunu prostatas vēža pacientu diagnosticējam.
Diemžēl joprojām ceturtā daļa tiek diagnosticēta nedaudz par vēlu. Rādītāji pasaulē un pie mums rāda, ka attīstītākās valstīs vīrieši ar prostatas saslimšanu dzīvo ilgāk.
Tas saistāms ar savlaicīgu diagnostiku. Vīrieši par maz un par vēlu vēršas pie ārsta. Mūsdienās ir attīstījusies un arī Latvijā ir pieejama diagnostika un ārstēšana. Mēs nevienā brīdī neatpaliekam no Rietumu medicīnas. Bet mums pieklibo diagnostikas etaps.
Tas no padomju laikiem tā iegājies – nerisināt savu problēmu? Vai ir citi iemesli?
Problēma ir tā, ka cilvēki baidās no kaut kādas jaunas diagnozes. Ja tev pasaka sliktu ziņu, ka esi slims, tas tevi ietekmē un izmaina dzīvi. Katrs no tā iekšēji baidās. Ir grūti saņemties. Ir jau arī grūti atrast laiku.
Pats arī minējāt, ka vīriešu veselībai bieži pievēršas tikai novembrī, un arī tad lielākoties runā par prostatu. Bet kā ir ar citām jūsu jomas saslimšanām? Arī to rādītāji ir satraucoši? Kāda ir dinamika? Vai vīrieši slimo vairāk?
Es domāju, ka vairāk nē. Pilnīgi noteikti ar katru gadu mēs varam vairāk palīdzēt un izdarīt. Pieaugot diagnostikas iespējām, mēs vairāk diagnosticējam. Mūsdienās medicīna atšķiro katru situāciju. Par to pašu prostatas vēzi – ja meklējam vēzi, tad katram vīrietim apmēram 20% gadījumos dzīvē iespējams, ka vēža šūnas prostatā būs. Tādam 90 gadīgam cilvēkam, kuram izmeklētu prostatu, praktiski visiem to prostatas vēzi atrastu. Bet viena lieta ir atrast, vai vēzis ir, un otra lieta ir atšķirt, tā jocīgi skan, – maznozīmīgo vēzi. Atšķirt vēzi, kurš perspektīvā pacientu var novest līdz slimībai, invaliditātei un nāvei, un to, kurš it kā ir vēzis, bet tas ir zemas ļaundabības pakāpes un tas nav jāārstē. Labā ziņa, ka prostatas vēzis nav fatāla slimība.
Šim vēzim no sākuma līdz sliktām beigām, ja tas attīstās nelabvēlīgi, paiet 15 gadi.
Radikāli izārstēt varam vien pirmajā trešdaļā. Mūsdienās ir daudz jaunas iespējas diagnosticēt šo vēzi – magnētiskā rezonanse, pozitronu emisijas tomogrāfija. Arī tēmētā biopsija, kur magnētiskās rezonanses bildi saskaņo ar ultraskaņas bildi un precīzi aizdomīgajā vietā varam iedurt adatiņu. Narkozē un nesāpīgi, caur starpeni paņemt prostatas gabaliņu un konstatēt – vēzis ir ar augstu ļaundabības pakāpi vai nē.
Savlaicīgi veicot visas šīs medicīniski sarežģītās un dārgās, bet pacientam nesāpīgās metodes, mēs labi varam atlasīt tos, kurus vajag ārstēt.
Taču ir pietiekoši daudzi, vismaz trešdaļa prostatas vēža pacientu, kuriem tuvākajos gados vispār nekas nav jādara.
Ir saruna ar urologu, ka, jā, ir vēzis, jābūt uzmanīgam, jāseko līdzi, reizi gadā tiekamies, divas reizes gadā taisām analīzes un dzīvojam, viss ir okei!
Tas nozīmē, ka diagnoze vēzis nenozīmē dzīves beigas?
Tas absolūti to nenozīmē! Īpaši mūsu specialitātē. Pacientiem arī jāsaprot, ka tā nav, ka, ja konstatējam vēzi, tad uzreiz visu griežam nost. Ja cilvēks sapratīs, ka tā nav, tad viņš varbūt arī drošāk pie ārsta atļausies nākt.
Mēs daudz runājam par vēzi. Bet kas bez tā ir vēl lielās slimību grupas, ar kurām jūs strādājat?
Viens ir nierakmeņi, kas ir urīns – sāļu šķīdums. Sāļi mēdz kristalizēties, un veidojas akmeņi. Nierakmeņi ir viena sadaļa. Otra ir urīnceļu infekcijas. Liela sadaļa, kas mūsdienās kļūst arvien sarežģītāka sakarā ar mikrobu pielāgošanos antibiotikām, ārējai videi un maiņām. Infekcijas kļūst agresīvākas, un ar tām ir grūtāk tikt galā. Biežāk parādās multirezistenti mikrobi, kuri nepakļaujas terapijai. Tā ir liela problēma gan Latvijā, gan pasaulē. Trešā lielā sadaļa ir onkoloģija. Onkoloģija var būt jebkurā uroloģiskā orgānā. Tāpat kā jebkurā citā orgānā.
Par sievietēm ir skaidrs – viņām ir jāiet pie ginekologa arī profilaktiskās vizītēs pat tad, ja šķietami viss ir kārtībā. Kā ir ar vīriešiem? Paviesoties urologa kabinetā ik gadu būtu vēlams?
Pilnīgi noteikti, jā! Ir šis 45 gadu slieksnis, kad vīrietim vajadzētu aiziet. Man personīgi tas vienmēr licies par ātru – jā, ir pierādīts, ka prostatas vēzim ir ģenētiskā predispozīcija – ja ir pirmās pakāpes radinieki, kuriem ir prostatas vēzis, tad daudzkārt pieaug iespēja to pārmantot. Ja ir divi tādi radinieki, tad pieaug iespēja pat desmit reizes. Šādā gadījumā noteikti no 45 gadiem jāiet parunāt ar urologu. Kaut ne ar urologu, kaut uztaisīt PSA [prostatas specifiskā antigēna – red.] analīzi. Bet nu 50 gadi gan ir vecums, kad dažādas prostatas kaites strauji progresē, tādēļ sākot no 50 gadiem, es domāju, ka vismaz vienu reizi iepazīties ar urologu vajadzētu, pat ja nekas nekait. Tur nevajadzētu arī otrā grāvī, kad nu visiem ir jāiet, un tad nu atnāk 18 gadus vecs čalis: "Dzirdēju radio un izlasīju, ka vajag pārbaudīties". Sūdzību nav, dzimumdzīvi nedzīvo.
Nu, ko es tur pārbaudīšu? Nevajag pārspīlēt. Tagad arī jaunām mašīnām nav apskate jāiet pirmajā gadā, bet vēlāk. Tas pats attiecas uz vīrieti.
Es tomēr pieļauju, ka daudziem ir neziņa un ar to saistītas bailes par to, kas notiek pie urologa. Pie jums atnāk uz konsultāciju, sasveicinās… Kas notiek tālāk?
Tālāk ir saruna, un no tā atkarībā arī tālākās darbības. Ir dažas standarta analīzes, kas būtu jāredz atkarībā no sūdzībām, kuras nevajadzētu slēpt, bet vajadzētu izstāstīt. Tad ārsts izvērtēs, vai sūdzības ir būtiskas vai nebūtiskas. Viens simptoms pie dažādām situācijām var būt dažāds – ja cilvēks čurā asinis, viņam ir bieži jāskrien, tas ir sāpīgi, tad asinis nav pašas par sevi bīstamas, jo tas ir tipisks smaga iekaisuma simptoms. Bet ja pie absolūti labas pašsajūtas urīnā parādās asinis, tad ar lielāko varbūtību tas būs kāds ļaundabīga urīnceļu audzēja pirmais simptoms, un tas jau ir ļoti nopietni. Kā visās attiecībās, viss sākas ar sarunu. Uzreiz neviens ar skalpeli virsū nebrūk.
Jūs minējāt, ka "nevajag slēpt simptomus". Vai patiesi tā ir izplatīta prakse, ka kungi nāk pie ārsta un slēpj simptomus?
Varbūt ne slēpj, bet cilvēks pierod pie saviem diskomfortiem. Viņiem ir problēma gadiem, un ne visi to kritiski izvērtē, pierod pie problēmas. Tas atkarīgs no indivīda – viens mazu problēmiņu uzpūš par milzīgu, neliek mieru ārstiem un pats sev. Cits atkal nenovērtē savu veselības stāvokli un sevi. Bieži ciešas un izrāda lieku varonību. "Varonības pēc tikai muļķis ļauj sevi piekaut" – varbūt ņemt tomēr kādu palīgā, un urologs varētu būt viens no viņiem.
Kā vērtējat valsts atbalstu jūsu jomai – uroloģijai?
Atbalsts kļūst labāks. Tur tā dīvaini – cilvēku kļūst mazāk, urologu kļūst vairāk, bet rindas ir garākas. Kādēļ? Tādēļ, ka visi tie pacienti, kuri manas karjeras sākumā nediagnosticēti un neārstēti mira, tos visus tagad mēs varam saglabāt pie veselības un pie dzīvības. Tādēļ gadījumos, kur agrāk cilvēku "norakstīja", tur tagad mēs varam izveidot stomas, atteces un izoperēt, lai cilvēks varētu vēl daudzus gadus pilnvērtīgi dzīvot. Un šo daļēji izārstēto, dzīvību saglabājušo pacientu kļūst vairāk, un viņi kļūst vecāki, kādam par viņiem ir jārūpējas. Uz tā pamata apjoms palielinās. No otras puses, uroloģiskās problēmas ir iekļautas zaļajā koridorā – ja ģimenes ārstam rodas aizdomas par pirmreizēju vēzi, viņš var pacientu pieteikt pa šo koridoru, viņš ātri tiek pie urologa. Divu nedēļu laikā viņam var uzstādīt diagnozi un bieži vien arī sākt ārstēšanu.
Kā vērtējat pacientu vēlmi pašam meklēt informāciju internetā un izmantot arī mākslīgā intelekta palīdzību?
Tas atkarīgs no cilvēka, kādu informāciju viņš meklē un ko grib atrast. Viņš var atrast sev noderīgu informāciju, un tāpat viņš var atrast absolūtu dezinformāciju.
Un vēl var lietot smērītes, vērsties pie zīlnieces…
Ja ieiesiet aptiekā un apskatīsieties visas krāsainās paciņas... Priekš matiem, priekš zobiem, priekš redzes, vīriešiem, sievietēm, jauniem un veciem. Tie visi dabas preparāti… Kā vienmēr saka, tas ir vīriešu slimību vai prostatas ārstēšanai... Nekur nav runa par izārstēšanu. Tikai par ārstēšanu. Vairums šo preparātu nav uz pierādījumiem balstīta medicīna. Tas ir liels bizness, nesaistīts ar medicīnu. Ja reklāma pievērš cilvēku padomāt par savām problēmām un viņš pakonsultējas ar ārstu, tad ir labi. Bet ja cilvēks uzskata, ka ar bezrecepšu medikamentu vien varēs visu izārstēt, tad var "iebraukt auzās" un kaut ko nokavēt. Un arī – zaļā mušmire ir ekoloģiski tīros Latvijas mežos augusi, bet viena cepurīte var veselu ģimeni noindēt. Ļoti kritiski pret to jāattiecas!
Vai ir kas tāds, ko esat sapratis par medicīnu un jūsu profesiju pēc nostrādātiem 33 gadiem?
Attiecībā uz mani, man prieks, ka neesmu kļūdījies. Darbs prasa daudz nervu un veselības, bet tas daudz vairāk nekā citās profesijās dod gandarījumu. Tas ir forši!
Un vai esat ko sapratis par pacientiem šajos gados?
Pacientiem nav jābaidās no ārsta. Urologs ir tāds pats normāls vecis kā viņš. Vairums urologu ir normāli kungi, kuriem patīk zivis ķert, medīt, šņabi savu reizi iedzert. Viņš nav kaut kas svešs un citādāks. Kāpēc lai pie sava čoma neaizietu izrunāt savas lietas. Katram ārstam ir iekšējā vēlme palīdzēt.
Lai kā ķirurgi izskatās, īpaši no ārpuses – rupjāki un naturālāki, ar savu specifisku humoru, – tomēr katram ir tā vēlme palīdzēt.
Kas ir tie brīži darbā, kuri sagādā vislielāko prieku?
Ja cilvēks iet ar spīdošām acīm mājās... Ja tevi tāds vīrs, kuru esi izoperējis, pēkšņi samulsina, apkampj un pasaka paldies – nu, forši!
Un ir brīži, kad nolaižas rokas?
Cilvēku izdoma… Tā iet proporcionāli ārstu iespējām. Te es domāju paškaitējumu. Katram urologam ir stāsti par dažādiem gadījumiem, kuros vīrieši mēģinājuši kaut ko uz dzimumlocekļa uzvērt – gredzenu vai traktora uzgriezni. Vai iebāzt kaut kur savu orgānu – atverēs, šauros pudeles kaklos, benzīna kannās. Kad nepietiek ar dežūrējošo urologu, bet jāmeklē arī dežūrējošais santehniķis palīgā! Tad šī paškaitējuma izdoma kādreiz liek domāt: "Nu, kur vēl?!"
Tas reizēm rada mulsumu, un tas prasa milzīgi daudz darba, lai ar šo stulbumu tiktu galā. Tādi gadījumi mums visiem urologiem ir.
Ir daudz pacientu ar saviem stāstiem, slimībām un nomācošajām pieredzēm. Kā no tā tiekat vaļā mājās?
Man tas izdodas, jo es gandrīz nekad neaizeju darba laikā no darba. Nekad neesmu zinājis, kāds man ir darba laiks. Mans darba laiks beidzas tad, kad visu esmu izdarījis. Ja slimniekam kaut kas nav kārtībā, tad tu paliec tik ilgi, kamēr ir pārliecība, ka viss būs labi. Ja esi sarakstījis visus papīrus, visu pārbaudījis, palicis pie slimnieka līdz brīdim, kad zini, ka viss ir labi, tad vari arī iet mājās ar mierīgu prātu. Ja aizej nezinot, kā būs, un tramīgs gaidi, kad zvanīs, tad arī nebūs miera. Tāds ir mans princips.
Jums arī ir kādi hobiji?
Kopš bērna kājas esmu kaislīgs makšķernieks, un tas ir mans galvenais hobijs. Cenšos to darīt katru nedēļas nogali.
Kas būtu viena lieta pacientu veselības paradumos vai valsts piedāvājumā, kuru kā pirmo jūs vēlētos mainīt vai uzlabot?
Nedomāju, ka valsts var ietekmēt kaut ko. Cilvēkiem jābūt godīgiem pret sevi. Ne tikai veselības jautājumos, bet visos jautājumos. Ja atzīsti, ka ir problēma, tad arī risini to.
