POPULĀRAS ATRUNAS, LAI NEAIZIETU PIE ĀRSTA
Komentē Ingars Burlaks
- "Varbūt pāries". Ja ir šāda kategorija, tad jāsaka: "Pāries noteikti, bet tomēr izmeklēsimies, lai būtu droši." Tāda pozitīvā pieeja – ja būs "pieri pret pieri", tad rezultāta nebūs.
- "Veselību tāpat līdzi kapā nepaņemšu". Šeit der skarbāki piemēri. Var arī nenomirt. Var palikt "uz gultas", var palikt autiņbiksītēs, barojams. Ļaut padomāt, vai tuvinieki to darīs? Vai neaizvedīs uzreiz uz pansionātu? Šādi drastiski piemēri reizēm ir jāizvelk. Tie sapurina.
- "Kaimiņš dzēra, pīpēja, negāja pie ārstiem, nodzīvoja līdz 100 gadu vecumam". Vinstons Čērčils dzēra un pīpēja – nodzīvoja apmēram līdz 90 gadiem. Nu, ja nedzertu un nepīpētu, noteikti nodzīvotu vēl ilgāk.
Kristaps Feldmanis: Kas jūs ieinteresēja medicīnā?
Ingars Burlaks: Es vienmēr esmu gribējis mācīties vai nu medicīnu, vai kļūt par skolotāju. Vienmēr bija interese palīdzēt cilvēkiem. Citiem ir interese veidot savu biznesu, kļūt slaveniem, bet man bija svarīgi palīdzēt cilvēkiem. Es tomēr izdarīju izvēli [kļūt] par ārstu, jo medicīna kopumā nav pakļauta nekādai konjunktūrai. Visos laikos cilvēkiem ir jāpalīdz. Bet skolotājam… Es gribēju būt vēstures skolotājs – vēsture ir sarežģīta zinātne, tā laiku pa laikam mainās, un tad, nostrādājot 10–15 gadus, var nākties stāstīt pavisam pretējas lietas tam, ko esi stāstījis agrāk. Tas noteica manu izvēli.
Un kādēļ tieši ģimenes medicīna?
Tas bija saistīts ar profesionālu ieskatu, jo mani vienmēr interesējusi terapija. Nevis šaurākā skatā, bet plašākā, kur var sastapt visus veselības aspektus. Un otrs – ģimenes medicīna palīdz risināt virkni sociālu jautājumu. Viss, kas ir saistīts ar invaliditāti, darba nespēju, cilvēka sociālajiem aspektiem, kas nāk ar vecumu, sociālā aprūpe, asistēšana. Tas viss nāk caur ģimenes ārstu, un tā ir lielāka iespēja cilvēkiem palīdzēt.
Kā atšķiras pacients vīrietis un paciente sieviete?
Vīrietis ir slinkāks – noteikti! Pret savu veselību nešpetnāks. Mēs to redzam. Vēl vairāk, ja tas ir vientuļš vīrietis… Vientuļa sieviete atnāks pie ārsta reizi gadā, pasēdēs rindā un kaut kādas ziņas savāks, pateiks dakterim, ka sen kaut ko nav izmeklējusi, bet vīrietis – ļoti reti vispār atnāks, īpaši, ja tas ir vientuļš vīrietis.
Labi, ja viņu izdodas pierunāt nodot asins analīzes. Tā ir liela laime! Tur stipri jāpiestrādā, lai tajā retajā reizē, kad viņu izdodas "noķert", iedotu viņam vairākus izmeklējumus, lai viņš savu veselību apskatās kaut reizi divos, trijos gados.
Pacients tuvplānā
Vīriešu veselības mēnesim jābūt arī decembrī, janvārī, februārī un tā tālāk. Kungi Latvijā nedzīvo tik ilgi, cik varētu, un neizbauda gana daudz veselīgi nodzīvoto mūža gadu. LSM.lv turpmākajās nedēļās rakstu un interviju sērijā meklē tam iemeslus un lūko pēc speciālistu ieteikumiem, kā darīt labāk.
12 gados, kurus strādāju, mans novērojums ir, ka komfortablāk jūtās un labāka veselība, cītīgāka zāļu lietošana, vakcinācija, izmeklēšanās labāka ir vīriešiem, kurus "pieskata" sievas. Zinu, ka psihoterapeiti to sauc par tādu "mammošanu", ka cilvēks meklē savu aprūpētāju. Diemžēl pagaidām – patīk vai nepatīk – tas strādā. Vajag motivāciju, kādu, kurš "pagrūž". Tās biežāk ir sievas. Retāk, bet arī meitas, mazmeitas, vedeklas. Pretējs gadījums, kad znots atvestu savu sievastēvu izmeklēties ir ārkārtīgi rets, bet tas, ka vedekla atved savu vīratēvu – bieža parādība. Arī pansionātos, kur strādāju, [ģimenes ārsts pieņem pacientus ne tikai savā praksē Imantā, bet aprūpē arī seniorus veco ļaužu namā "Mežciems" – red.] nereti ir situācija, ka vīrietim vai sievietei dēls ir miris, bet vecākus uz pansionātu brauc apciemot vedekla. Pretēji – ka znots, ja sieva ir mirusi, brauktu apmeklēt sievas vecākus, – tas ir ārkārtīgi reti.
Jūs arī minējāt, ka vīrieši pie ģimenes ārsta dodas tik reti, ka tajās reizēs ir vēlme viņiem iedot daudzus nosūtījumus un izmeklējumus. Vai tas atkal šos vīriešus nenobaida?
Ja atnāk reizi divos vai trijos gados, tad jau pamatā līdzestība nav liela. Ja atnāk vīrietis pie ģimenes ārsta izskalot ausis un ģimenes ārsts "metas virsū" ar kardiogrammu, sonogrāfiju vēderam, vairogdziedzerim, asins analīzēm – šajā situācijā tomēr jāiziet no reālās situācijas un sākumā jāpiedāvā svarīgākais. Vismaz nodot asins analīzes. Ja tas ir smēķētājs – vismaz pārbaudīt plaušas. Līdzīgi ar zāļu lietošanu – ja mēs redzam, ka cilvēkam ir spiediens, cukura diabēts, tad četras piecas zāles ir ikdiena. Tagad tas ir normāli. Ja mēs redzam, ka nav līdzestības, tad sākam ar divām vai trīs svarīgākajām tabletēm. Nākamajā vizītē parādam, ka rezultāti ir labāki. Cilvēks noteikti ir jāpaslavē.
Ingars Burlaks atbild uz anketas jautājumiem
Trīs lietas, ko vēlētos, lai jūsu pacienti dara:
- Regulāri dzer zāles
- Regulāri veic izmeklējumus
- Vīrieši klausa savas sievas. Domāju, medicīniskā ziņā
Trīs lietas, ko vēlētos, lai pacienti nedara:
- Nesmēķē
- Neatmet ar roku savai veselībai
- Nebaidās uzticēties ārstam
Kas ir tas, ko darāt, lai paildzinātu savus kvalitatīvi aizvadītos dzīves gadus?
- Nesmēķēju, nelietoju alkoholu.
Kas ir jūsu ieradumi, kuri nenāk par labu veselībai?
- Stress, jāatpūšas būtu vairāk. Mūsdienu sociālie apstākļi tā nospiež cilvēku, ka atpūtai viņam īsti laika nav.
Jāpaslavē cilvēks kopumā vai tieši vīrietis?
Tieši vīrietis! Sievietes parasti saka: "Ja vajag, tad es dzeršu!". Vīrietis gan: "Nu ko jūs, dakter, es visu mūžu esmu vesels un ar sportu nodarbojos – pirms 30 gadiem spēlēju futbolu skolas komandā. Kā tad es tagad piecas zāles dzeršu?!" Tad jūs vīrietim dodat vienas zāles, nododam analīzes, un tad noteikti jāpaslavē: "Redziet, cik labas tagad analīzes, cik labi, ka dzerat zāles. Ja vēl kaut ko izdarīsim, vēl kādas zāles pieliksim, tad būs vēl labāk!" Līdzīgi arī ar kaitīgajiem ieradumiem. Ja mēs redzam, ka mums priekšā ir vīrietis smēķētājs, kurš visu mūžu smēķē, un jums saka: "Nu ko jūs, dakter, es taču neatmetīšu smēķēšanu. Visu mūžu to daru."
Ja mums izdodas viņu motivēt kaut piecas cigaretes dienā smēķēt mazāk un viņš ar lepnumu atnāk un saka, ka tagad smēķē 35, nevis 40 cigaretes dienā… Jāpaslavē!
Jāpasaka, ka malacis, ka ir labāk, bet uz nākamo vizīti varbūt var jau vēl samazināt pa kādai. Mēs jau uzreiz nesakām viņam, ka mērķis ir panākt, lai viņš pavisam atmet. Nobiedēt nedrīkst! Arī iedot sauju ar zālēm uzreiz pirmajā reizē nevajag. Protams, ir reizes, kad vajag, ja mēs redzam, ka ir liels spiediens un skaidrs, ka būs jālieto četri pieci medikamenti, lai spiedienu turētu normālu. Paredzam, ka vajadzēs arī holesterīna zāles, vajadzēs zāles pret cukura līmeni. Paredzam, ka ar lielu varbūtību vajadzēs septiņas astoņas zāles. Un skaidrs, ja mēs viņam uzreiz to pareizo terapiju parādīsim, viņš nobīsies un nelietos neko: "Nu, dakter, es atnācu vesels, un jūs man tagad liekat septiņas vai astoņas zāles dzert!". Tāpēc jāuzliek tas pats nepieciešamākais. Tad liekam klāt. Viņš atnāks nākamajā reizē un skatāmies – paredzam jau, ka ar tām vienām zālēm būs tikai mazliet labāki rādītāji, bet tāpat sakām: "Malacis, tagad pieliksim kaut ko klāt, un domāju, ka nākamajā reizē būs vēl labāk!"
Parādam arī analīzes, ar gudru seju sēžam un ar pirkstu velkam, rādām, ka bija bultiņa augšā, tagad ir lejā.
Jums ir arī atbilde, kādēļ vīrietis ir "jāstumj" un īpaši jāmotivē rūpēties par savu veselību?
Es domāju, ka tas ir iemesls tam pašam, kāpēc vīrieši vairāk smēķē, vairāk lieto alkoholu – pirmsākumos dabā ir ielikts, ka sievietei sevi ir maksimāli jāsaglabā, lai radītu un izskolotu pēcnācējus. Diemžēl mēs, vīrieši, bieži domājam, ka mēs esam pastrādājuši, atnesuši algu uz mājām, tas ir mūsu pienākums, un varam vairs neko nedarīt. Un tad sieviete, kura strādā tāpat kā mēs, vēl dzemdē bērnus, audzina bērnus, gatavo, sakopj māju – droši vien viņa spiesta par sevi piedomāt. Lai atvieglotu to smago dzīvi, kas viņai ir grūtāka, – lai gan daudzi vīrieši domā citādi, tomēr sieviete velk uz saviem pleciem un tādēļ arī dzīvo ilgāk. Tādi ir arī dati. Jaunībā vīriešu un sieviešu skaits ir vienāds, un tad vēlāk vīrieši sāk izkrist. Viņi sevi neārstē un nobeidz ar kaitīgiem ieradumiem.
Vai vecumam šeit ir nozīme? Proti, vai jaunie vīrieši skatās uz savu veselību citādi?
Praksē tomēr redzam, ka ne. Varbūt citur ir kā citādi. Bet mēs redzam, ka profilaktiskos izmeklējumus arī 35 vai 40 gados vairāk veic sievietes. Vīrietis retāk. Ja sieva atvedīs. Par to, kā sievas pieskata – nesen mums bija ļoti smags Covid-19 pacients, gulēja mājās. Es aizbraucu mājas vizītē, dzirdu lielus trokšņus plaušās, saprotu, ka jābrauc uz slimnīcu. Saku, ka gatavosimies uz slimnīcu braukt.
Sieva uzreiz sāk krāmēt vīram nepieciešamās mantas, bet vīrs ar temperatūru pie 40 grādiem, grūti elpot saka: "Es nekur nebraukšu!" Bet sieva, turpinot mantas krāmēt, vienkārši atsaka: "Tev jau neviens nemaz neprasa!"
Ja nebūtu sievas, nebūtu pat ārstu izsaucis.
Cik kopumā lielu trauksmes zvanu zvanīsiet par vīriešu veselību? Ir kādas jaunas tendences?
Pirmo vietu ieņem kardiovaskulārās slimības. 12 gadu laikā nekas būtiski nav mainījies. Tālāk ir cukura diabēts un onkoloģiskās slimības. Šie ir trīs galvenie vaļi, ar kuriem jāstrādā. Vēl tagad nāca Covid-19 un vakcinācija, bet pastāvīgi – sirds un asinsvadu sistēma, cukura diabēts un onkoloģisko slimību profilakse. No mūsu viedokļa galvenais ir slimību noķert laicīgi. Atklāt vēzi ceturtajā stadijā ģimenes ārstam nav labs sasniegums. Pievēršam uzmanību spiedienam, holesterīnam, cukuram. Un, kur iespējams, tur arī onkoloģisko slimību diagnostiku mēģinām veikt.
Varbūt ir vērts izcelt, kas tad vīriešiem ir jāpārbauda un jāvaicā savam ģimenes ārstam?
Ja par onkoloģiju, tad fēču skrīnings uz slēptajām asinīm, PSA – prostatas vēža skrīnings. Arī cukurs jāpārbauda. Vispār, ja ir pēc 40 gadiem, tad ir kādas septiņas astoņas pozīcijas, kuras ik gadu vajadzētu pārbaudīt:
- Asins aina – kas ar hemoglobīnu, jo tas var signalizēt par daudz ko. Ja tas ir nokrities, tad varam saprast, ka kaut kur pil asinis – slēptais zudums.
- Aknu rādītājs – ALAT.
- Nieru rādītājs – kreatinīns.
- Glikoze.
- "Sliktais" holesterīns jāpaskatās.
- Urīna analīzes – vai nav asiņu, kādi citi rādītāji.
- PSA rādītājs prostatai.
- TSH vairogdziedzera rādītājs.
Es arī katram cenšos šīs pamata pozīcijas aplūkot.
Bet, ja nu tiešām ir slikti, jūs par to pastāstāt pacientam – vai tajā brīdī sieviete un vīrietis to uztver un izdzīvo atšķirīgi?
Es domāju, ka abos gadījumos, ja cilvēks apzinās, ka ir slikti, tad gan tomēr realitāte sapurina un atnāk vēlme cīnīties. Tad ļoti bieži idejas par alternatīvo medicīnu vai to, ka tikai un vienīgi veselīgs dzīvesveids palīdzēs – tās domas pazūd un parādās vēlme uzticēties ārstam.
Ko jūs kopumā domājat par pacientiem, kuri meklē informāciju gūglē vai ar mākslīgā intelekta palīdzību?
Ja ir pacients, kurš "Google" atradis informāciju un saka: "Ziniet, dakter, man noteikti jāuztaisa tādas un tādas analīzes, jo man sāpēja mugura, paskatījos internetā un, visticamāk, tas ir vēzis ar metastāzēm", – tad nekad nevar cilvēkam atmest ar roku. Ja cilvēks, īpaši vīrietis, ir kaut ko mērķtiecīgi pats meklējis, mērķtiecīgi skatījies kādu atbildi, tad viņu kaut kas uztrauc. Un mūsu uzdevums ir atšķetināt un atmest visu to nevajadzīgo. Protams, pacients bez medicīniskās izglītības nevar izdarīt pareizus secinājumus. Bet nedrīkst atmest ar roku, ir jāuzklausa, jāizmeklē, varbūt pat no citas puses, jo viņa uztraukums var būt saistīts ar ko citu. Bet atmest ar roku nedrīkst. Galvenais par šāda veida informāciju ir konsultēties. Ārsts var palīdzēt to interpretēt.
Vēl ir dziednieki, ziedītes un citi papildu līdzekļi…
Es domāju, ka jāpieturas pie tā, kas ir zinātnē balstīts. Ja mēs redzam, ka pacientam jāsāk lietot zāles, bet viņš ir pret un saka, ka visu mūžu iet pie dziednieces… Mūsu uzdevums ir atrast to īpašo "atslēdziņu". Es daru tā: "Labi! Darāt tā! Ja jums palīdz..." jo psiholoģiskajam efektam arī ir liela nozīme. "Bet tomēr pamēģinām sakombinēt jūsu pieeju ar manis ieteiktajām zālēm. Protams, neatmetam to, ko jūs lietojat, bet pamēģinām arī to, ko es iesaku." Te strikti nestrādā pateikt: "Ziniet, es 11 gadus mācījos medicīnas institūtā un rezidentūrā. Ko jūs man stāstāt muļķības par homeopātiju, pūšļotājiem un maģiju. Ziniet, es esmu ārsts, jūs klausiet mani!" Tas nestrādās. Var jau pieiet robotizēti: "Lūk, jums recepte, jūsu problēma to lietot vai ne", bet mērķis jau ir panākt labu rezultātu.
Tātad, ja tas nenodara kaitējumu, tad to var apvienot ar zinātnē balstīto pieeju?
Ja tas nekaitēs, tad jā. Ja mēs pacientu neatradināsim no šīs pieejas, tad tā jāsakombinē ar tādu, kas arī reāli palīdzēs.
Ko savā 12 gadu pieredzē esat sapratis par medicīnu un jūsu izvēlēto specialitāti?
Viens – daudz kas ir gājis uz priekšu. Piemēram, kad sāku strādāt, – zaļā koridora nebija. Tagad tas ir un tas strādā. Atceros, pirms 12 gadiem uztaisīju izmeklējumus un redzu, ka tur ir vēzis. Tad zvanījām uz onkoloģijas centru un lūdzāmies, ka mums ir patiešām nopietna situācija un apstiprināts vēzis. Vajag cilvēku pie onkologa. Tad māsiņas meklēja. Ar sarunāšanu, pierunāšanu. Tas bija sarežģīti. Tagad tomēr tas ir daudz sakārtotāks un visumā tas labi strādā. Arī daudzas zāles, kuras pirms 10 gadiem bija nepieejamas, tagad ir. Agrāk pie mirdzaritmijas strādājām ar antikoagulantiem. Tur regulāri vajadzēja asins analīzes. Ja to vēl varēja ar staigājošajiem, tad ar gulošajiem un pansionāta iemītniekiem – tur bija insults pēc insulta. Tagad jaunās paaudzes zāles to risina.
Otra lieta – gan toreiz, gan tagad es domāju, ka cilvēkam ir jābūt valdošo [aprindu] uzmanības centrā. Ja mēs ieguldītu cilvēkā – parastajā Latvijas iedzīvotājā, viņa izmeklēšanā, diagnostikā… Cilvēks kā nebija valdošo uzmanības centrā, tā nav arī šodien. Visās jomās, tostarp medicīnā.
Kas ir tie prieka momenti darbā?
Kad cilvēkus izdodas izglābt! Tas izdodas lielākoties. Izdodas uzķert vēzi, insultu, novēršam smagas sekas. Nesen es attapos, ka vienā dienā no 16 pacientiem, kas bija pierakstīti, deviņas kundzes bija tuvu 90 gadiem! Staigājošas, dārzā strādājošas, mazbērnus pieskatošas – mums izdodas iespējami kvalitatīvāku dzīvildzi pagarināt.
Visas šīs pacientes ap 90 gadu vecumu jums gan bija kundzes. Kunga neviena…
Jā…
Un kuros brīžos nolaižas rokas?
Kad mēs visu esam izdarījuši, atklājuši, pareizo ceļu parādījuši, bet kaut kādu iemeslu dēļ, ne tikai cilvēka dēļ, tomēr kaut kas neizdodas un viņš "aiziet". Cilvēks atduras pret sistēmu un neizdzīvo. Arī brīžos, kad skaidri redzams, ka varēja palīdzēt. Sistēmas nepilnības, naudas trūkums, kvotu trūkums…
Kad beidzat savu darba dienu, kā jums izdodas neņemt līdzi visas darba problēmas, tostarp negatīvās domas?
Ģimene. Man ir sieva, mums ir trīs bērni. Mana sieva ir ārste, mani labi saprot.
Kā pavadāt brīvo laiku, kas ir jūsu hobiji?
Man interesē lasīšana, vēsture. Tur atrodu savu atpūtu. Pētu vēsturi.
Ja jūs varētu ietekmēt kādu vienu lietu vai nu vīriešu veselības paradumos vai valsts atbalstā – izdarīt ko tādu, kas palīdzētu sabiedrības veselībai – ar ko jūs sāktu?
Es vēlētos, ka visi atmet smēķēšanu. Parasti vīrieši uzreiz iebilst: "Jūs man sakāt, ka nevaru smēķēt, tagad arī neko garšīgu nevarēšu apēst, vīna glāzi nevarēšu iedzert". Tad es saku: "Nē! Apēst kaut ko garšīgu ar mūsdienu zālēm un tehnoloģijām var, arī vīna glāzi kādreiz vai 50 gramus konjaka svētkos iedzert var. Bet smēķēt, to gan ne. Nevienu cigareti!"
