- Dati: Pēc pandēmijas strauji pieaug problēmas ar bērnu svaru.
- Adele ir 13 gadus veca meitene, kura sver aptuveni simt kilogramus.
- Bīstama var būt arī neēšana un anoreksija. Elzas stāsts
- Kā rīkoties vecākiem, pamanot pārāk mazu vai lielu bērna svaru
- Vai jārīkojas arī skolām un bāriņtiesām?
Strauji pieaug pēc pandēmijas
Veselības ministrijas pasūtīts un 2021. gadā SKDS veikts pētījums un mērīšana uzrāda, ka piecgadīgu bērnu vidū Latvijā 12% ir liekā ķermeņa masa un vēl 7,2% ir aptaukošanās. Problēmas ir arī deviņgadīgu bērnu vidū – 2019. gada pētījums liecina, ka ar lieko svaru bija katrs ceturtais.
Savukārt vairāku gadu tendenci var redzēt pētījumā, kurā regulāri tiek mērīti 11, 13 un 15 gadus veci bērni. No gada uz gadu labākajā gadījumā aina nemainās, bet kopējā tendence – liekais svars iet uz augšu. 11 gadus veco zēnu vidū bērnu īpatsvars ar lieko svaru – 30%.
Šie dati fiksēti pirms pandēmijas, bet pēc ilgstošajām attālinātajām mācībām un mājsēdēm aina varētu būt vēl drūmāka. To uzrāda gan citu valstu pētījumi, gan arī Latvijas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) svara korekcijas programmas dati.
"Pirms pandēmijas Latvija bija diezgan stabila liekā svara izplatībā bērnu vecumā, bet pēc pandēmijas, kā jau visur pasaulē, tie dati ir satraucoši un bērnu ar lieko svaru un aptaukošanos skaits pieaug. Un pieaug diezgan strauji, jāsaka. Un tā ir (..) satraucoša tendence tieši meiteņu vidū," pastāstīja BKUS bērnu endokrinoloģe Jurgita Gailīte.
Viņa arī kliedē mītu par to, ka daudziem liekā svara pieaugumu nosaka ģenētika: "98% ir mūsu dzīvesveids, mazkustīgums un nepareizais uzturs. Un tikai 2% bērniem ar aptaukošanos ir atrasti endogēni iemesli: endokrīnā patoloģija ģenētiska patoloģija."
"Pandēmija pavēra logu un durvis uz ģimenes ēšanas paradumiem, jo tur nebija skolas ēdināšanas. Tā parādīja, cik pati ģimene spējīga ar to tikt galā," sacīja endokrinoloģe.
Jo vecāks kļūst bērns, jo grūtāk ir tikt galā ar lieko svaru.
13 gadus vecās Adeles stāsts
Adeles (vārds mainīts) mamma Jana (vārds mainīts) piekrita pastāstīt par savu 13 gadus veco meitu, kura sver aptuveni simt kilogramus. Liekā svara pieaugums sācies, kad meita bija bērnudārza vecākajās grupiņās.
Pērn mamma aizvedusi meitu uz svara korekcijas programmu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur endokrinologs medicīniski vainu nav atradis, savukārt uztura speciālists izveidojis īpašu uztura programmu. Pēc pirmās nedēļas Adele vairs nebija gatava ievērot ieteikto programmu un arī atsacījās atkārtoti doties pie ārsta.
Tagad mamma reizēm mēģina ko ieteikt vai no kaut kā atrunāt. Skolas pusdienas meita ēd maz, bet pamanās tikt pie našķiem, pērkot tos par kabatas naudu. Jana centusies iekustināt meitu uz kādām fiziskām aktivitātēm: "Es arī agrāk mēģināju ar viņu sportot. Viņa tur atnāca ar draudzenēm, bet ātri bija prom."
Ko domā pati Adele? "Nu, es baigi par to nedomāju. Vienkārši dzīvoju un dzīvoju." Klasē un skolā viņa jūtoties labi.
Dažkārt ēd brokastis, dažkārt ne. Skolā īsti nekas negaršo. Pēc skolas pa ceļam uz mūzikas skolu nopērk šo to – kādu dzērienu un bulciņu.
Vai gribētu ko mainīt? "Nu, drēbju dēļ, jā," sacīja meitene. Bet esot grūti saņemties, un grūti bijis ar speciālistu izstrādāto uztura plānu.
Lai skolās bērni ēstu veselīgāk, attiecībā uz porciju ēdienu skolās ir noteikumi, kam un cik daudz tajā ir jābūt. Tāpat no valsts puses ieviests liegums skolās tirgot dažādus neveselīgos našķus. Tomēr nav visaptverošu datu par to, ko un cik daudz bērni skolās apēd.
Rīgas dome gan centusies apkopot datus no 63 Rīgas skolām, secinot, ka skolu pusdienās pāri paliek aptuveni 8 līdz 10% no porciju ēdiena. Neapēstākie – svaigi salāti.
"Zupas daudzviet paliek arī neapēstas. Griķus neēd. Putraimus ne īpaši. Jā, kartupeļus ēd," pastāstīja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Izglītības atbalsta nodaļas galvenā speciāliste eksperte Ingrīda Millere.
Kilogrami bērnam var būt bīstami arī tad, kad to ir par maz.
Bērnu slimnīca ceļ trauksmi arī par anoreksijas gadījumu skaitu, kas trīs gadu laikā ir trīskāršojies. Anoreksijai ir raksturīga neapmierinātība un apmātība ar savu ķermeni. Pusaudži badojas vai ietur kādu diētu, strauji zaudējot svaru un briesmām pakļaujot organismu.
"Pārsvarā uz konsultāciju nāk jaunieši, kuru vecums ir no 12 līdz 14 gadi. Precīzāk būtu jāsaka – vērsušies pēc palīdzības ir jauniešu vecāki, jo pats jaunietis, slimojot ar ēšanas traucējumiem, it īpaši anoreksijas gadījumā, ļoti reti spējīgs būt kritisks pret savu veselības stāvokli un vērsties pēc palīdzības," sacīja bērnu psihiatre Kristīne Mackēviča.
Visbiežāk tās ir meitenes, kuras uzskata sevi par pilnīgi veselām un atsakās no ārstu palīdzības. Bijuši gadījumi, kad uz slimnīcu atved ar neatliekamās palīdzības auto.
Elzas anoreksijas stāsts
Par savu pieredzi pastāstīja 21 gadu vecā Elza (vārds mainīts), kurai pašlaik svars ir normāls, bet pusaudžu gados vienubrīd bijuši pat tikai 39 kilogrami.
Sākums bija ne pārāk labas attiecības ar vecākiem, pašas stūrgalvīgs raksturs un notikumi, viņai sasniedzot pubertāti. "Vecums – ap 11–12 gadi, un, protams, man kā meitenei sākās menstruācijas un mainījās ķermenis, un parādījās sievišķīgās formas kaut nedaudz. Es biju viena no pirmajām meitenēm, kurām klasē kaut kas tāds bija. Es nejutos kā savā ādā. Arī klasesbiedru attieksme pret man bija tāda ne īpaši laba. Mani atstūma ļoti daudz un apsmēja, un es skaitījos kā neglītais pīlēns klasē," pastāstīja Elza.
Īpaši sāpīgs viņai bija mammas komentārs pēc bērnu svēršanās skolā: "Ne liekais svars bija, ne kas. Viss kārtībā. Es aiznesu lapiņu mājās, es iedodu savai mammai, un mana mamma, protams, neko ļaunu negribēdama, nokomentēja par manām kājām. Viņa teica, ka es palieku būdīga, ka manas ciskas ir vienkārši būdīgas vai lielākas."
Tas nostrādāja kā zibens. "Man tas tik ļoti sāpēja, īpaši šādus vārdus dzirdot no mammas. Un paralēli viņa jau arī nezināja, ka klase mani apceļ," pastāstīja jaunā sieviete.
Viņa metusies tievēt, sportojusi un nav ēdusi. Svars kritās. "Beidzot mani klasesbiedri, puiši mani neapcēla. Man izrādīja pirmās uzmanības."
Elza arī zina teikt, ka cilvēki ar ēšanas traucējumiem ir "profesionālākie meļi": "Viņi melos, ka viņi ir paēduši. Viņi slēps to, ka viņi ir izlaiduši ēdienreizes. Viņi pa kluso sportos, viņi var izmantot visādas caureju izraisošas zāles vai vienkārši medikamentus."
Bet viņa turpināja tievēt, līdz apstājās pat menstruācijas. "Man nāca klāt arī depresija un trauksme. Es visu laiku biju nomākta, es vienkārši nebiju laimīga. (..) Es izvairījos no visādām dzimšanas dienas ballītēm, jo tur vienmēr bija kūkas, visādi cukurotie dzērieni," pastāstīja Elza.
Galu galā vecāki viņu aizveduši pie psihiatra, un pusaudze ar steigu ielikta slimnīcā. "Viņš [psihiatrs] bija pirmkārt dusmīgs uz vecākiem," atceras Elza, kura gan pati vecākus nevaino. Sekoja ne mazāk ilga atveseļošanās, terapijas kursi un cīņa ar sevi, arī paklupšana.
Elzai talkā nākusi Anna Balode, kura pārdzīvojot to pati, nu nodibinājusi atbalsta biedrību "Būt brīvai". Viņa uzsver, cik svarīgi, lai apkārtējie – gan ģimene, gan arī skola – šādu jaunieši apsēstību laikus pamanītu un rīkotos.
"Pedagogiem es ieteiktu būt vērīgiem, jo ne vienmēr tas jaunietis mājās gūst atbalstu. (..) Dot viņam to sajūtu, ka mani redz, es tajā problēmā neesmu viens, es esmu pamanīts," sacīja Balode.
Arī Elzas gadījumā viņa nojauš, ka par problēmu ziņoja gan skolotāja, gan tuvākās draudzenes. "Es domāju, ka šādos gadījumos nevajag tam cilvēkam teikt, ka mēs iesim, ziņosim taviem vecākiem par to, jo tad tur var sākties dažāda veida reakcijas un pretestība būs lielāka."
Kā rīkoties vecākiem
Daļa vecāku pamana problēmu un meklē palīdzību. Bet ir arī vecāki, kas bērna lieko svaru neapzinās vai īsti nesaprot, secināts SKDS pētījumā. Šajā pētījumā pēc mērīšanas aptuveni 20% piecgadnieku tika fiksēts lieks svars vai aptaukošanās, bet aptaujā tikai 6% vecāku atzina problēmu.
Kā rīkoties vecākiem, ja ir aizdomas par bērna pārāk lielo vai mazo svaru? Vispirms ceļš ir pie ģimenes ārsta, kurš visu var izmērīt. Ja aprēķini liecina par lieko svaru, tad noteikt cēloņus neesot pārlieku sarežģīti.
"To var noskrīnēt ļoti veiksmīgi, ģimenes ārstiem nosakot TSH (vairogdziedzera stimulējošā hormona) līmeni. Ja TSH normāls, tas nozīmē – visbiežākais aptaukošanās medicīniskais vai endogēnais iemesls tiek izslēgts. Un tad šo bērnu nevajadzētu sūtīt pie endokrinologa, bet, iespējams, pie uztura speciālista," pastāstīja Bērnu slimnīcas bērnu endokrinoloģe Jurgita Gailīte.
Lai arī pacients ir bērns, valsts neapmaksā vizītes pie uztura speciālista vai dietologa.
Nopietnos liekā svara gadījumos, kā arī, ja ir aizdomas par nopietniem ēšanas traucējumiem, piemēram, anoreksiju, tad ģimenes ārsts bērnu var nosūtīt uz konsultācijām Bērnu slimnīcā, kā arī tālāk uz vienu no divām programmām: svara korekcijas vai ēšanas traucējumu programmu. Tajās kopā strādā vairāki ārsti, un tas ir valsts apmaksāts pakalpojums. Tur gan jārēķinās ar rindām, turklāt viss notiek Rīgā.
Pērn, redzot bērnu liekā svara pieaugošās problēmas apmērus, gan bērnu endokrinoloģe Jurgita Gailīte, gan arī viņas kolēģi aicinājuši uz to reaģēt Veselības ministriju. Piedāvājuši plānu, ka svara korekcijas programmas varētu tikt īstenotas visā Latvijā īpašos svara korekcijas kabinetos jeb centros, jo ar vienu programmu un tikai slimnīcā nepietiek. Bet pagaidām šāda ideja tiek apspriesta tikai sarunu līmenī.
"Es teiktu, ka jābūt ļoti konkrētam plānam valstij, ko mēs darām un ko mēs nedarām, ko mēs ieviešam un ko ne. Un tas lielākais uzsvars būtu tieši uz profilaksi. (..) Vieglāk to preventīvi novērst, nekā pēc tam ieguldīt naudu, risināt veselības problēmas.
Un es teiktu, ka jārīkojas tagad, nevis pēc pieciem gadiem vai pēc desmit gadiem,"
uzsvēra Gailīte.
Rīkoties skolai vai bāriņtiesai?
Bērnu tiesību aizsardzības likums
- Bērna aprūpes pienākumu nepildīšana — bērna fizisko, emocionālo, sociālo vajadzību, veselības aprūpes un izglītības nenodrošināšana, kā arī bērna vecumam neatbilstoša aprūpe, kas ilgtermiņā apdraud bērna veselību un attīstību.
Bet vai skolām ir kāda noteikta vispārīga kārtība jeb ceļa karte, kā rīkoties, ja šķiet, ka kāds skolēns acīmredzami zaudē vai būtiski palielina svaru. Veselības ministrijā atzina, ka vienotas kārtības nav un tas ir pašu skolu ziņā.
Varbūt tad apkārtējiem un kaimiņiem jāziņo, ka par bērnu, iespējams, kārtīgi negādā?
"Aizliegtais paņēmiens" eksperimentā, zvanot vairākām bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem, nolēma palūkot, kā bērnu aizsardzības sistēma strādā svara problēmu gadījumā. Iedomāsimies, ka no mums netālu kaimiņos dzīvo kāds bērns, par kura veselības stāvokli mums ir bažas.
Daugavpils sociālais dienests:
"Sociālajam dienestam vai bāriņtiesai [var ziņot]. Un jau pēc iespējas aprakstīt par personas datiem. Piemēram, jāidentificē cilvēks. Mēs nevaram jebkuru [pārbaudīt]. Adresi."
Dobeles bāriņtiesa:
"Grūti pateikt, jo tā jau arī var būt jebkāda ķermeņa īpatnība: viens ir tievs, viens apaļāks, viens pufīgāks. Jā, grūti pateikt, kādā kontekstā jūs to esat novērojusi."
Jēkabpils novada bāriņtiesa:
"Grūti man jums atbildēt. Diez vai tikai no burgeru ēšanas bērni tik apaļīgi paliek. Noteikti, ka tur arī kādas citas problēmas bērnam. (..) Pirmām kārtām, bāriņtiesa nav mediķi un viennozīmīgi to nevar diagnosticēt un noteikt. Tas ir tikai un vienīgi ģimenes ārsta kompetence. (..) Mums nav tiesību iemaisīties cita cilvēka personīgajā dzīvē, un mēs jau nezinām, ka tam bērnam varbūt ir citas veselības problēmas vēl."
Liepājas sociālais dienests:
"Es nezinu pat, ko jums pateikt tagad, jo Sociālais dienests tiešām nerisina liekā svara problēmas. Bet mēs varam paskatīties jautājumā: vai nu mamma veic pāraprūpi, vai nu par maz aprūpē bērnu. Tādā ziņā."
Rīgas bāriņtiesa:
"Ir lietas, ko kaimiņi nezina. Tātad attiecīgi, iespējams, ir tā, ka, ja šis bērns, kurš piedzimst un viņam ir kaut kāda patoloģija, līdz ar to viņam arī veselības kartē ir rakstīts, ka ir kaut kas, ar ko [slimo]. Bet, ja vecāki apzināti nerisina šo problēmu, nu tālāk tad jau tur ārsts, skola un viss - nu jā, nu viņi tā kā redz."
Siguldas sociālais dienests
"Kas vienam liekas [tāds], ka ir jāceļ trauksme, otram liekas, ka viss ir normāli. Grūti pateikt, jo mēs jau tā nevaram no malas uzreiz iejaukties jebkurā ģimenē, jo katrā ģimenē ir citādi paradumi."
Vieni gatavi aizbraukt un painteresēties, citi par šādu sūdzību mulst. Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā norādīja – ja kādam tikai šķiet, ka bērns ir aizdomīgi tievs vai tukls, tad uzreiz sūdzēties nebūtu korekti.
"Tas varētu arī radīt arī pārspīlētu iejaukšanos bērna tiesībās uz viņa privāto dzīvi un ķermeni,"
sacīja Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Iveta Brīnuma.
Bet ziņot der tad, ja ir plašāka un precīzāka informācija par apstākļiem, kas bērnam varētu kaitēt. Šāda informācija varētu būt izglītības iestādēm, un šādos gadījumos varētu ziņot ģimenes ārstam.
