Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētais profesors Vladimirs Voicehovskis ir militārais mediķis trešajā paaudzē. Viņš ir arī atvaļināts virsnieks un zemessargs ar 30 gadu stāžu un savu doktora disertāciju aizstāvēja par posttraumatiskā stresa sindroma prevenciju Latvijas Miera uzturēšanas misijas karavīriem. Šobrīd viņš vada militārās medicīnas kursu Rīgas Stradiņa universitātē studējošajiem mediķiem – šis ir pirmais šāds studiju kurss Latvijas augstākās izglītības vēsturē.
Militārā medicīna, pirmkārt, par veseliem karavīriem
Mana primārā specialitāte ir sejas un žokļu ķirurģija, pēc tam apguvu militāro klīnisko toksikoloģiju un anestezioloģiju-reanimatoloģiju. Tā kā esmu fokusēts tieši uz akūtām situācijām, doktora disertāciju rakstīju par posttraumatisko stresa sindromu miera uzturēšanas misijas karavīriem. Pusgada laikā novērojām un pētījām Latvijas miera uzturēšanas misijas karavīrus Afganistānā. Pētījuma rezultāti mums bija ļoti labi – pat saņēmām starptautisko patentu metodei, kā novērst posttraumatisko stresa sindromu. Posttraumatiskā stresa traucējumi ir simptomu komplekss, kas pacientam attīstās pēc traumatiska notikuma.
Jā, protams, militārā medicīna apskata to, kā saglabāt karavīru veselību un kaujasspējas – tas ir, pirmkārt, par veseliem karavīriem. Tātad viens no aspektiem ir apgūt visu par to, kādi ir potenciāli pielietojamie ieroči, kā tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas ārstniecībā un zinātnes sasniegumi. Tomēr otrs ne mazāk būtisks aspekts ir karavīru veselības aprūpes nodrošināšana un profilakse tieši miera laikā. Tāpēc mūsdienās runājam par militāro, nevis kara medicīnu.
Militārā medicīna ir atsevišķs medicīnas virziens, un jāatzīst, mēs Latvijā 30 gadus esam nodzīvojuši, sēžot "rozā brillēs" – nevienā universitātē vai augstskolā neprasīja sagatavot militārajai nozarei mediķus. Iemesls bija tas, ka aktīvi darbojās vēl tie mediķi – manas paaudzes un jaunāki –, kuri bija saņēmuši militāro izglītību padomju laikos.
Tuvāko gadu laikā viņi visi būs pensionāri, tāpēc nepieciešama jaunā militāro mediķu paaudze.
Militārais mediķis trešajā paaudzē
Esmu militārais mediķis trešajā paaudzē. Tā sanācis, ka manas ģimenes vēsture katrā paaudzē bijusi saistīta ar kariem un militāro medicīnu. Mans vectēvs bija militārais ārsts Pirmā pasaules kara laikā. Starp citu, tas bija toreizējā Dvinskā, tagadējā Daugavpilī. Viņš bija frontes hospitāļa priekšnieks – medicīnas dienesta ģenerālis, kas bija visaugstākā dienesta pakāpe, kas bija iespējama mediķiem cariskajā Krievijā. Tēvs arī bija spiests karot, jo Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts un dienēja flotē, kur bija medicīnas dienesta pulkvežleitnants.
Arī es esmu trāpījis karā. Tas bija padomju laiks, Afganistānas karš. Padomju laikos bija noteikts, ka, ja esi vīrietis un ārsts, tad tev ir militārā specialitāte un tevi var iesaukt dienēt armijā. Savu militāro laiku es pavadīju Kijivā – Kijivas apgabala militārajā hospitālī Intensīvās terapijas nodaļā, kur ieveda karavīrus no Afganistānas. Uz Kijivu lidoja reiss no Afganistānas pilsētas Kandahāras, un ievainotos karavīrus veda uz tā saucamo "pirmās līnijas hospitāli", kur es strādāju.
Padomju laikā toreizējā Rīgas Medicīnas institūtā visiem bija jāmācās Kara katedrā – tas bija obligāts nosacījums. Tomēr par militāro medicīnu apguvām ļoti maz – vairāk par armiju kopumā. Daļēji apgūtais mācību kurss bija interesants un noderīgs, piemēram, par toksikoloģiju, bet kopumā mācības par padomju armijas "visvarenību", protams, bija smieklīgas, un mēs, būdami jauni studenti, mēģinājām kaut kādā veidā to ignorēt, to neapmeklēt.
Kas ir militārās medicīnas algoritmi?
Pirms trijiem gadiem tika pieņemta jauna Valsts aizsardzības koncepcija, kas paredz, ka jāstiprina mediķu militārās medicīnas spējas Nacionālās bruņotajos spēkos (NBS) sadarbībā ar Latvijas universitātēm, lai integrētu militāro medicīnu mācību programmās. Zināms, ka Latvija nav kaut kāda impērija, bet neliela valsts, tāpēc mūsu valsts situācijā šī Valsts aizsardzības koncepcija paredz arī pretošanās kustību. Minēts, ka pretošanās dalībniekiem jāsadarbojas ar NBS un sabiedroto spēkiem. Tas nozīmē, ka katram Latvijas mediķiem jāzina militārās medicīnas algoritmi un jābūt gatavam sadarboties ar militārajiem mediķiem. Un galvenā ideja – nevis apmācīt studentus, lai viņi kļūtu par militārajiem mediķiem, bet gūt priekšstatu par militāro medicīnu kopumā, par algoritmiem, lai viņi nebūtu šokā brīdī, kad būs jāsadarbojas.
Protams, mēs nedomājam tikai par esošo militāro situāciju, bet gan par ģeogrāfiju, ko mēs nevaram mainīt. Agresors – Krievija – vienmēr būs kaut kur aiz Zilupes. Otra lieta ir dabas katastrofas, kodolkatastrofas un citas ārkārtas situācijas, un algoritmi, kuri būtu pielietojami šajās krīzes situācijās, tiek saukti par militārās medicīnas algoritmiem.
Ārkārtas situācijās dažādos apstākļos rīcības algoritmi darbojas uz vieniem principiem: nav laika ilgi domāt; darbojas "šķirošana" – kad ierobežota laika apstākļos jāizlemj, kuram no pacientam palīdzēt pirmajam, jo visiem palīdzēt vienlaicīgi nav iespēju; evakuācijas kārtība utml. Liela daļa šo algoritmu nav iztulkoti no angļu valodas, jo esam daļa no NATO. Lai vajadzīgā brīdī iekļautos NATO struktūrās, jāprot sadarboties un visiem lietot vienādus terminus, kas būs angliski. Starp citu, līdzīga situācija šobrīd ir Ukrainā – bez angļu valodas viņi nevar.
Protams, mēs domājam gan par ķīmiskiem, gan par kodolieročiem, gan par bakteriāliem ieročiem. Lai arī karā Ukrainā izmanto konvencionālos ieročus, tomēr – daudz jaudīgākus nekā Otrā pasaules kara laikā, tāpēc militārās medicīnas studiju kursā, ko apgūs ikviens RSU medicīnas fakultātes students, izmantosim un modelēsim situācijas arī no Ukrainas–Krievijas kara – tā būs daļa no mācību kursa pamatbāzes.
Līdzīgi kā Hārvardā
Jā, mums ir pieejamas gan tehnoloģijas, gan speciāli manekeni mācību darbam. Bet traumas un ievainojumus mēs modelēsim, balstoties uz Ukrainas pieredzi – statistiski visbiežākos ievainojumus. Studenti strādās tā saucamajā imersīvajā vidē, kad uz mācību istabas sienām tiks projicēta dabiskā vide, teiksim, mežs vai grausti, un ar skaņām, šaušanas skaņām, kliedzieniem un saucieniem pēc palīdzības fonā topošajiem mediķiem būs jāstrādā simulētos stresa apstākļos, kas traucē sniegt palīdzību.
Mērķis ir iemācīties fokusēties tieši uz palīdzības sniegšanas, nevis uz ārējiem apstākļiem.
Latvijā esam pirmie un pagaidām vienīgie – tostarp arī Baltijā. Tomēr tas nenozīmē, ka par militāro medicīnu kā apgūstamu specialitāti nedomā citur – par to domā Hārvardas un Indianas universitātēs, ASV, un Oklendas universitātē Austrālijā un citur. Polijā ir izveidota pat specializēta universitāte.
Arī ASV ir speciāla universitāte, kura gatavo militāros mediķus armijai, policijai, ugunsdzēsējiem, visiem civilās aizsardzības dienestiem, kuri apgūs tos pašus algoritmus, ko medicīnas studenti Rīgā.
Runāsim arī par trauksmi, par depresiju, par posttraumatisko stresa sindromu, taču līdz ar ierobežojumiem saistībā ar karu Ukrainā NBS Militārās medicīnas centrā semināri nevarēs notikt, kā tika plānots sākotnēji – tur tagad drīkst uzturēties tikai militārais personāls.
Nākamais solis būs, ka militārās medicīnas kursu iekļaus studiju programmā medmāsām, pēc tam – rehabilitologiem, un palīdzēsim izveidot programmas arī medicīnas koledžām. Būs arī tālākizglītības programma ārstiem, un mēs ceram, ka kopā ar Nacionālo aizsardzības akadēmiju izveidosim arī rezidentūru, kur gatavosim militāros mediķus, un rezultātā plānojam, ka, saņemot diplomu, arī saņems virsnieka speciālista dienesta pakāpi.
30 gadus Latvijā par militāro medicīnu bijām aizmirsuši domāt, tagad diemžēl gan situācija pasaulē, gan paaudžu maiņa likusi sasparoties. Pateicoties mūsdienu inovācijām un tehnoloģiju sasniegumiem, tās būs jēgpilnas mācības, nevis atsēdēšana ķeksītim.
