Pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTST)
"Šo traucējumu grupu apvieno tas, ka tā ir atbildes reakcija uz psihotraumējošu situāciju – kā īslaicīgu, tā ilgstošu. Tā situācija ir nevis jebkāda, kas izraisa stresu, diskomfortu un nepatīkamas emocijas, bet, kas ir būtiski, tā situācija ir traumatiska – sevišķi draudoša vai katastrofāla, saistīta ar draudiem cilvēka dzīvībai, veselībai un izraisījusi šausmas, baiļu un bezpalīdzības sajūtas," skaidroja Brice.
Vienlaikus tās var būt situācijas, kas ir saistītas ne tikai ar paša cilvēka dzīvību un veselību, bet arī ar sev tuvu cilvēku apdraudējumu vai nāvi. Tātad PTST var attīstīties ne tikai upuriem, bet arī cilvēkiem, kuri situācijā bijuši iesaistīti pastarpināti.
"Tātad šie traucējumi, simptomi attīstās uz diezgan specifiskiem traumatiskiem notikumiem. Un tie ir dažādi. Ir tādi, jāsaka, universālie, piemēram, nonākt autokatastrofā, vilciena avārijā vai piedzīvot smagu piekaušanu, fizisku vardarbību, izvarošanu. Tas absolūti visiem cilvēkiem būs ārpus ikdienišķas, cilvēciskas pieredzes.
Un ir dati, kas liecina, ka pēc traumas stresa traucējumi attīstās septiņiem, astoņiem procentiem populācijas," stāstīja Brice.
Vienlaikus, ja situācija ir ilgstoša, kā, piemēram, karadarbība, vai apdraudējums ir nepārtraukts vai bieži atkārtojas, tad posttraumatiskā stresa sindroms izpaužas biežāk, kā arī tā sekas jeb ietekme uz cilvēku ir smagāka.
"Traumas ir dažādas. Ir īslaicīgas. Ja, piemēram, jūs kļūstat par liecinieku, kā mašīna notriec bērnu jūsu acu priekšā, tas ir ļoti smags, traumatisks notikums, taču tas ilgst dažas sekundes. Un tas atstās savas sekas, bet, ja jūs esat ilgstoši apdraudējuma situācijā kā karš, nonākšana gūstā vai verdzībā, tad traumatisks notikums bijis ilgstošs," skaidroja Brice.
Tāpat posttraumatiskā stresa sindroma smagumu ietekmē arī traumas iemesls. Piemēram, vai tā bija kāda dabas katastrofa, zemestrīce, plūdi, kas arī var atstāt sekas, vai tas bija cilvēku radīts notikums.
"Tad, kad tas ir ilgstošas citu cilvēku darbības rezultāts, tas tiek uztverts daudz, daudz smagāk. Līdz ar to vairāki faktori – gan ilgums, gan tas, ka ir iesaistīti citi cilvēki, kas dara tev pāri, tieši karadarbības padara tik traumatiskas, tik smagas.
Tāpēc cilvēki, kas piedzīvojuši karadarbību, piemēram, bēgļi, viņiem risks, ka attīstīsies PTST, ir nesalīdzināmi augstāks, nekā, piemēram, pēc piedzīvotas dabas katastrofas," skaidroja Brice.
Posttraumatiskā stresa traucējumi var attīstīties arī speciālistiem, kas atkārtoti saskaras un strādā ar traumatisku notikumu detaļām: policistiem, mediķiem, žurnālistiem, kuri piedalās glābšanas darbos, notikumu izmeklēšanā un atspoguļošanā. Turklāt arvien biežāk ar PTST simptomiem saskaras cilvēki, kas paši nepiedzīvo vai neredz traumatisko notikumu dzīvē, bet gan caur ekrāniem.
"Situācija mainās. Ir cilvēki, kas strādā kā moderatori, kas savā ikdienā ilgstoši pavada laiku, skatoties un analizējot kaut kādu video saturu, tajā skaitā sociālajos tīklos, kuri atlasa materiālus, kas neatbilst nosacījumiem, satur vardarbības scēnas, un aizliedz tos rādīt citiem. Tie moderatori savā ikdienā saskaras ar ļoti smagu vielu, viņiem arī parādās šie simptomi. Šobrīd notiek pārrunas ar speciālistiem, ka, iespējams, tuvākajā laikā tomēr mainīsies situācija un traumatiskā notikuma jēdziens tiks pārskatīts," stāstīja Brice.
Simptomi var parādīties novēloti
"Posttraumatiskos stresa traucējumus raksturo tas, ka simptomi attīstās mēnesi un ilgāk pēc traumatiskā notikuma. Tur ir tāda secība, ka cilvēks saskaras ar kaut ko īpaši apdraudošu, biedējošu, kad viņš jūtas bezpalīdzīgs, tajā brīdī viņam jau ieslēdzas reakcijas. Un cilvēki var reaģēt dažādi, gan ar lielu uzbudinājumu, kad cilvēks skrien, nesaprotot kur, un viņa sirds dauzās, viņš nevar paelpot. Vai viņš sastingst, nevar saprast, kas notika, nevar atbildēt, viņš ir it kā paralizēts. Ir dažādas reakcijas, un tās visas ir normālas," stāstīja Brice.
Tostarp cilvēks tūlītēji var piedzīvot bezmiegu, apetītes zudumu, var uzvesties apātiski. Tas ilgst no dažām stundām pēc notikuma līdz pat trīs dienām – un tā ir normāla reakcija uz traumatisko notikumu.
"Ja tas turpinās ilgāk, ja tur nāk klāt tādi simptomi kā atkārtotas uzmācīgas atmiņas par traumatisko notikumu, kaut kādi negaidīti nepatīkamu atmiņu uzplaiksnījumi, traucēts miegs, un tas ilgst no trīs dienām līdz mēnesim, tie skaitās akūtie stresa traucējumi. Un tur nepieciešama jau speciālista palīdzība," Brice skaidroja.
Tātad pirmajās dienās var palīdzēt tuvinieku atbalsts un rūpes, izvairīšanās no apreibinošu vielu lietošanas un relatīvs miers ikdienā, taču, ja simptomi ilgst ilgāk par trīs dienām un ir mokoši, traucē ikdienai, būtu vērts meklēt psihologa, psihiatra vai psihoterapeita palīdzību.
Ja nākamā mēneša laikā simptomi tikai pieaug vai nemainās un cilvēkam vēl joprojām uzmācas nepatīkamas atmiņas par notikušo, cilvēks it kā ir iestrēdzis traumatiskajā notikumā, tad jau vairumā gadījumu iespējams diagnosticēt PTST.
"Vēl mēdz būt tā, ka cilvēks ir piedzīvojis traumatisko notikumu un pēc dažām dienām visi simptomi it kā izzūd, viņa dzīve iet uz priekšu, bet paiet laiks, un pēkšņi viņam atsākas kaut kādas uzmācīgas atmiņas, sapņi, domas par notikušo, un visa simptomātika nāk klāt, – tas arī ir PTST, jo tā ir novēlota vai ieilgusi atbildes reakcija uz traumatisko notikumu. Jāsaka, ka diemžēl es arī savā praksē saskaros ar cilvēkiem, kuriem šie simptomi attīstījušies, piemēram, gadu pēc piedzīvotā traumatiskā notikuma," stāstīja Brice.
Līdz ar to cilvēkam, kurš savā dzīvē piedzīvojis šādu situāciju, vēlams pievērst pastiprinātu uzmanību ilgstošā laika periodā – arī pēc gada vai diviem piedāvāt atbalstu un palīdzību.
