Šogad jau 11. reizi britu labdarības organizācija "Alcohol Change UK" rīkoja "sausā janvāra" (angļu val. – dry January) jeb īstermiņa alkohola abstinences kampaņu. Tiek uzskatīts, ka tā ir efektīva dzīvesveida pārmaiņu iniciatīva, kurā 2023. gadā plānoja piedalīties viens no septiņiem britiem. Pusgada periodā, pētot teju 900 cilvēkus, kuri mēnesi atturējušies no alkoholiskiem dzērieniem, secināts, ka tas uzlabo spēju atteikties no alkohola arī ilgtermiņā un kontrolēt attiecības ar alkoholiskiem dzērieniem.
RAKSTA CEĻVEDIS:
Alkohola attēlojums sociālajos medijos
Analizējot sociālo tīklu ierakstu tendences, piemēram, platformā "X" un "TikTok", lielākoties ierakstiem un video par alkohola lietošanu ir piešķirta pozitīva nokrāsa. Tajos pārmērīgs alkohola patēriņš demonstrēts kā labvēlīgs iznākums, glorificējot intoksikācijas stāvokļus, kā arī tiek samazināta alkohola lietošanas negatīvo seku nozīme. Līdzīgi alkohola un dažādu atkarību raisošu vielu lietošana tiek mākslīgi cildināta kino un literatūrā.
Noderīgi resursi:
- TESTS. Vai Tu alkoholu lieto par daudz?
- SPKC informatīvais materiāls par alkohola lietošanu “Lai būtu skaidrs”
- Alkohola ietekme uz cilvēka organismu
- Valsts apmaksātas narkoloģiskās palīdzības iespējas Latvijā
- Veselības ministrijas materiāls: Kur vērsties pēc palīdzības atkarības gadījumā?
Taču ieraksti sociālajos medijos par "sauso janvāri" parāda atšķirīgu dimensiju: cilvēki apspriež abstinences pozitīvo ietekmi uz veselību – piemērotākas dzīvesveida un diētas izvēles, svara samazināšanos un uzlabojumu attiecībās ar alkohola lietošanu, izgaismojot spēju pateikt "nē" nākamajai glāzei. Tāpat atturēšanās no alkohola lietošanas palīdz ietaupīt līdzekļus, uzlabo miega režīmu, paaugstina enerģijas līmeni un veicina psiholoģisko labklājību.
Tādēļ rodas jautājums: ja ir tik daudz ieguvumu, atsakoties no alkohola un nepastāv nekaitīgs vai "drošs" alkohola lietošanas daudzums, kādēļ atturība un savas izvēles paušana mēdz sastapties ar neticību vai izsmieklu?
Atkarības risks un "bērnu" šampanieša rituāls
Varbūt šāds scenārijs var šķist pazīstams: ir Vecgada pievakare, tēvs malko šampanieti kopā ar citiem ģimenes pieaugušajiem, no televizora istabas stūrī skan košs salūts dažādās pasaules vietās, kas arī sagaida Jauno gadu. Klāt pienāk jaunākais dēls un prasa: "Es arī drīkstu?" Viņam ir četri gadi, un vecāki nolemj šampanieša glāzē ieliet sulu. Dēls to kāri iedzer, atdarina pieaugušo izturēšanos un varbūt pat tēlo reibumu, mākslīgi grīļojoties. Pēc gada viņam tiek sagatavots "bērnu šampanietis" jeb bezalkoholisks dzirkstošs dzēriens. Un vēl pēc gada vecāki jau ļauj nogaršot alus "putiņas", ar ko zēns nekautrējas palepoties draugiem.
Alkohols un citas atkarību raisošas vielas iemanto pieaugšanas simbola statusu, kas turpina glorificēt lietošanas ieražas. Protams, nozīme ir sabiedrības uzskatam, taču pirmā saskare ar dzērieniem ir ģimenē, kur katrai ģimenei ir sava vielu kultūra – vai ir pieņemts iedzert nedēļas laikā un lielākā apjomā brīvdienās? Varbūt tikai saviesīgos pasākumos? Kā ģimene reaģē uz cilvēkiem, kas atrodas intoksikācijas stāvoklī jeb ir piedzērušies – vai tas tiek attaisnots vai nosodīts?
Interesanti, ka, pētot gaidas par alkohola lietošanas iznākumiem, no bērnības līdz vēlīniem pusaudža gadiem pastiprinās pozitīvās gaidas – cerības par alkohola inducētu sociālu aktivitāti, drosmi vai relaksāciju. Savukārt, pieaugot vecumam, samazinās negatīvo seku prognozēšana – sagaidāma kognitīvo spēju pasliktināšanās, uzvedības traucējumi, veselības riski un agresijas līmenis. Tātad alkohola lietošana bērnam izskatās arvien vilinošāka, bet riski zaudē bīstamību. Pētnieki uzskata, ka tas varētu būt saistīts ar negatīvu vecāku piemēru, kā arī pozitīvas gaidas pastiprina pirmā alkoholisko dzērienu lietošanas pieredze. Tāpat, piemēram, labvēlīgākas cerības par alkohola baudāmajiem efektiem ir vīriešiem.
Alkohols kā sociāla līme
No ikdienas atšķirīgu sajūtu meklēšana šķietami ir cilvēka dabā – kā nekā katrs bērnībā ir mēģinājis griezties ap savu asi, zaudējot līdzsvaru, un šūpojies šūpolēs, cik vien augstu iespējams, bet karuseļus ir iecienījuši kā bērni, tā pieaugušie. Savukārt vēlme apreibināties bieži saistīta ar mērķi izbēgt no realitātes, no trauksmes un ikdienas stresoriem.
Arheoloģiskos izrakumos pirmās liecības par fermentētu dzērienu patēriņu konstatētas pirms 7000 gadu, kā arī vēlme apreibināties un reibuma ritualizācija aprakstīta dažādos laikos un kultūrās.
Alkohola lietošana bieži tiek uztverta kā hēdonisks process, kas sniedz fizisku apmierinājumu, kā arī pašārstēšanās ar mērķi mazināt trauksmi. Tāpat alkohola patērēšanu kompānijas ietvaros mēdz dēvēt par sociālu līmi vai sociālu lubrikantu, atkārtoti uzsverot dzērienu prettrauksmes efektu, kas "palīdz" atvērties.
Etanolam nelielos daudzumos ir stimulējošs – eiforisks un trauksmi mazinošs – efekts, kas drīz vien pārtop nomākumā ar samazinātu reakcijas ātrumu, motorās koordinācijas trūkumu un kognitīvo spēju izsīkumu. Tieši sākotnējā, īsi pacilātā garastāvokļa un riska uzvedības dēļ tiek uzskatīts, ka alkohols ir gadu tūkstošu laikā kļuvis par rīku, kas īstermiņā palīdz veidot sociālas saites, un daži pētnieki alkohola lietošanu salīdzina ar citām sociālām aktivitātēm – smiešanos, dejošanu, dziedāšanu un stāstu stāstīšanu.
Tātad alkohols, iespējams, atsevišķās situācijās rada subjektīvu sajūtu par sociālu saišu veidošanos un noturību, kas ietver paredzamu bīstamību – Pasaules Veselības organizācija (PVO) uzsver, ka nav veselībai droša alkohola daudzuma. Kādā neliela izmēra pētījumā ar teju 250 universitāšu studentiem, kuri aktīvi nodarbojas ar sportu, secināts, ka šajā populācijā vēlme iekļauties sporta komandā ir tā, kas veicina kaitīgu alkohola lietošanu.
Taču sabiedrības spiediens nav viennozīmīgs faktors, kas pastiprina alkohola lietošanu – adaptīvai vienaudžu uzvedībai un veselīgām izvēlēm var būt arī sargājoša, alkohola patēriņu mazinoša ietekme. Tātad, ja ģimene un draugi atbalsta cilvēka lēmumu pilnībā vai daļēji atteikties no alkoholisku dzērienu lietošanas, tad tam ir sagaidāms motivējošs efekts, salīdzinot ar situāciju, kur indivīds saskaras ar nosodījumu: "Bet kāpēc tu nedzer? Tu negribi, lai mums visiem ir jautri?"
Alkohols un laimes izjūta
Lai gan alkohola lietošana sākotnēji rada vieglu eiforijas sajūtu, vēlāk tas izraisa centrālās nervu sistēmas nomākumu. Pētījumi stabili demonstrē, ka pārmērīgas alkohola lietošanas rezultātā ilgtermiņā paaugstinās depresijas un trauksmes rādītāji. Smaga depresija ir divas reizes biežāka cilvēkiem ar alkoholismu un otrādi. Iespējams, neārstēti trauksmes spektra traucējumi veicina pašārstēšanos ar alkoholu, kas savukārt paaugstina alkoholisma risku.
Analizējot vairāk nekā divus miljonus datu no 31 000 cilvēku kopas, secināts, ka alkohols patiešām spēcina laimes sajūtu tā patēriņa brīdī, taču laimes sajūta nesaglabājas ilgtermiņā. Savukārt izveidojusies alkohola atkarība viennozīmīgi pasliktina dzīves kvalitāti un mazina apmierinātību ar dzīvi. Tāpat pārmērīga alkohola lietošana ik gadu izdzēš trīs miljonus dzīvību visā pasaulē, kas ir 5,3 % no visām nāvēm. Tātad katrs divdesmitais cilvēks mirst pārmērīgi kaitējošas alkohola lietošanas rezultātā.
ASV aplūkota reprezentatīva sabiedrības daļa, kas aptaujā atzinuši, ka kādreiz dzīvē ir saskārušies ar alkohola vai citu atkarību raisošu vielu nesamērīgu lietošanu, bet ir atlabuši.
Izrādās, ka pirmajā atveseļošanās gadā laimes izjūta un pašvērtējums krītas, taču tad psihiskā labbūtība strauji uzlabojas, kā arī samazinās distresa rādītāji gan piecu gadu periodā, gan vēlāk. Var tikai minēt, cik sarežģīti ir uzturēt atturības motivāciju, ja pirmais solis ir tik nebaudāms.
Tas liek uzdot jautājumu, vai īstermiņa bauda un sociālo saišu subjektīva stiprināšana patiesi spētu atsvērt ilgtermiņa negatīvos veselības riskus?
Bailes no dzīves skaidrā
Pārmērīga alkohola lietošana nereti tiek uztverta kā "izlaidība", taču alkohola atkarība ir centrālās nervu sistēmas slimība, kas pieprasa daudzdimensionālu ārstēšanu. Alkoholisko dzērienu patēriņš ir tikai aisberga virsotne, kas slēpj atkarības dziļākos iemeslus – piemēram, ģimenes predispozīciju, nelabvēlīgas bērnības pieredzes, dažādas personības šķautnes, psihiskus traucējumus un sociālas uzvedības saknes.
Viens no etanolu saturošu dzērienu lietošanas riskiem ir atkarības veidošanās, un atkarība ir slimība, kas piezogas nemanot. Vilkme pēc alkohola neapzināti maskējas aiz dažādiem psihes aizsargmehānismiem. Biežākais no tiem ir noliegums, kas var izklausīties kā frāze "Man taču viss ir kārtībā" un "Ja jau man ir problēma, tad visa sabiedrība ir alkoholiķi?!".
Reizēm alkohola lietošana piesedz bailes no tuvām un siltām attiecībām, pudelei kļūstot par to aizvietotāju. Tāpat alkohols var būt veids, kā attālināties no atbildības nastas un iegūt bravūrīgu īstermiņa vienaldzību. Protams, bieža ir arī pašārstēšanās, cenšoties mazināt garastāvokļa traucējumus vai trauksmi ar alkoholu – abu traucējumu gadījumos pašārstēšanās ar alkoholu vai citām atkarību izraisošām vielām novērojama pat gandrīz 25% indivīdu. Tātad viens no četriem cilvēkiem, kas slimo ar, piemēram, depresiju, iespējams, tveras pēc grādīgā dzēriena, lai mazinātu savus simptomus.
Ja ideja par atturēšanos no alkohola pastiprina trauksmi vai rada citas nebaudāmas izjūtas, tad varētu būt vērtīgi sev pajautāt: "Ko man ir bail zaudēt?" Viena no atbildēm ir bažas par sociālām situācijām – piemēram, nedrošība par sociālo saišu noturīgumu: "Vai ar mani būs jautri, ja es nedzeršu? Ko padomās draugi? Vai es spēšu atvērties?".
Plaši uzvedības eksperimenti demonstrē, ka alkoholam līdzīgu efektu, tostarp sākotnēju atvērtības izjūtu, sniedz arī placebo dzērieni.
Tāpat sociālu saišu veidošana reibumā var būt mānīga – alkohols negatīvi iespaido atmiņu, un nereti nākamajā rītā dotie solījumi un nākotnes plāni ir izgaisuši. Galu galā alkoholu nevarētu uzskatīt par draudzību būvmateriālu.
Tieši otrādi – pārmērīga alkohola lietošana negatīvi ietekmē gan sociālo, gan ģimenes dzīvi, kā arī sabiedrību kopumā, un alkohola klātbūtne nepadziļina attiecības.
Izvēle – katra paša rokās
Skaidrs, ka abstinence var tikt izjusta kā zaudējums – piemēram, tad, ja arī jāatsakās no draugu kompānijas, kura pastiprināti lieto grādīgos dzērienus. Tādēļ būtu maldinoši teikt, ka atturība jau tās sākumā ir viegls, ērts un patīkams process. Abstinences lēmums var būt smags, un, lai to saglabātu, var būt nepieciešams ilgstošs atbalsts, jauni hobiji, augsta motivācija un ārstēšanās. Tomēr, lai arī alkohola lietošana patēriņa brīdī var sniegt patīkamas izjūtas, psihiskā labbūtība uzlabojas daudzkārtīgi, samazinot vai pārtraucot alkohola lietošanu.
Ņemot vērā sabiedrības predispozīciju uztvert alkoholu kā pozitīvu sociālo saišu stiprinātāju, ir būtiski runāt par alkohola ietekmi īstermiņā, ilgtermiņā un atkarības veidošanās riskiem. Personīgās dzīvesveida un veselības izvēles ir katra paša ziņā, un ikviens ir pelnījis izdarīt informētu izvēli.
Vēl par alkoholu
