"Kopumā darbs ar cilvēkiem var būt izdegšanas faktors, viens no tādiem izdegšanas riskiem, jo, strādājot ar cilvēkiem, īpaši, ja strādājam klientu apkalpošanas sfērā vai ar daudz un dažādiem cilvēkiem, mums ir jāvada emocijas – savas un nereti arī citu cilvēku. Tas var būt viens no stresa avotiem," norādīja Ābeltiņa.
Izdegšana vienmēr ir stāsts par hronisku stresu, kas tiek slikti, nekvalitatīvi vai neilgtspējīgi pārvaldīts. Tas nozīmē, ka kaut kas nemitīgi prasa mūsu iekšējos resursus – mentālos, emocionālos vai fiziskos, un mums nav iespēju tos atjaunot vai iespējas ir ļoti ierobežotas vai patiesībā mums neveselīgas.
"Ja mēs strādājam ar cilvēkiem, tas obligāti nenozīmē, ka mēs izdegsim, bet tas var būt riska faktors pie zināmiem apstākļiem, ja mums nav iespējas atgūties," skaidroja Ābeltiņa.
Izdegšanu pamanīt un noteikt ir sarežģīti, jo tas ir process. Cilvēks izdeg, bet vienlaikus viņam vēl ir spēks, tāpēc domas par iespējamo izdegšanu tiek atmestas. Visiem ikdienā ir labākas dienas, ir sliktākas, tāpēc notiek tāda kā svārstīšanās.
Izdegšanas simptomus var iedalīt trīs grupās:
Pirmā no tām ir saistīta ar pastāvīgu nogurumu. "Tas, uz ko mēs varam skatīties, kur tos sarkanos karogus vai lampiņas meklēt, ir tas, kas notiek ar mūsu spēku resursiem, – vai mums tie ir, vai tie sāk izsīkt, un vai tas nogurums nepaliek tāds pastāvīgs, vai mēs visu laiku neesam izsīkuši. Tas varētu būt viens no rādītājiem. Varbūt cilvēks nejūt nogurumu pašu par sevi, bet ir problēmas ar miegu, ar ēstgribu," norādīja Ābeltiņa.
Otrā izdegšanas pazīmju grupa ir saistīta ar attieksmi pret to, ko darām. Ir jāuzdod sev jautājums, vai man joprojām patīk tas, ko es daru, vai tieši otrādi – es sāku just nepatiku. "Dažkārt cilvēki paši saka, ka tas ir kaut kā nepamatoti, jo nekas darbā īpaši nav mainījies, bet vienkārši no tās lielās slodzes es sāku just, ka vairs nepatīk kolēģi, ka vairs nepatīk klienti, man parādās ciniska, distancēta attieksme, sadistiski, melni jociņi par visu, ko daru. Mēs varam nonākt pat līdz tādam riebumam," stāstīja Ābeltiņa.
Trešā pazīmju grupa ir saistīta ar efektivitātes kritumu, kad mūs pašus patiesībā neapmierina, cik produktīvi strādājam. "Mēs sakām – hei, tā neesmu es, es sevi nepazīstu. Man vajag vairāk laika, es nespēju koncentrēties vai pieņemt lēmumus, es visu atlieku, un tas beigu beigās rezultējas kļūdās. Ja ir iespēja stiept darbu uz mājām, mēs to arī stiepjam. Ja ir iespēja strādāt attālināti no mājām, tad braucam iekšā savā privātajā laikā. Protams, tas sekmē atkal to pirmo lietu, to spēku izsīkumu, un viss sāk griezties pa riņķi," skaidroja Ābeltiņa.
Izdegšana var izpausties dažādi – vienam cilvēkam var būt izteiktākas vienas pazīmes, citam citas. Arī izdegšanu veicinošie faktori katram var nedaudz atšķirties, bet viens no visbiežāk izplatītajiem ir neadekvāti liela slodze.
"Vēl izdegšana var būt saistīta ar attiecībām kolektīvā, – vai man ir atbalstoša mikrovide, tie cilvēki, ar kuriem strādāju ikdienā, vai tās ir atbalstošas attiecības vai tieši otrādāk – nekādas. Vai vēl sliktāk, piemēram, ir kaut kādas intrigas, emocionālā vardarbība, pazemojums. Tas ir jaudīgs izdegšanas faktors," atzina Ābeltiņa.
Tāpat izdegšanas jautājumā milzīgu lomu spēlē tiešais darba vadītājs vai vadītāja.
"Tam ir milzīga nozīme. Tas var būt liels pasargājošais faktors. Tajā skaitā tas, ko rāda pētījumi, ir, ka emocionālais atbalsts no vadītāja puses var pat pagarināt mūsu dzīvi, mūsu mūžu un pasargāt mūs no visādu saslimšanu aizsākšanās. Vai tieši otrādi – tas var būt viens no riska faktoriem. Kas ir interesanti, kad cilvēki atgriežas no izdegšanas un mēģina atgriezties atpakaļ ierindā, tad vadītāja atbalsts būs viens no noteicošajiem faktoriem, kas palīdzēs vai tieši otrādāk – nepalīdzēs un liks pieņemt lēmumu, piemēram, mainīt darba vietu," stāstīja Ābeltiņa.
