"Bieži vien mums šis veselīgais uzturs nāk saistībā ar dažādiem stereotipiem un dažādiem aplamiem pieņēmumiem, un bieži vien šī iemesla pēc mēs izvairāmies kaut ko mainīt savā dzīvē, jo liekas, ka tas ir ļoti sarežģīti. Bet patiesībā tie ir trīs vārdi, kas raksturo veselīgu uzturu – tā ir daudzveidība, regularitāte un mērenība. (..) Tie nav strikti ierobežojumi, tas ir normāls svars, mēs ēdam dažādas pārtikas produktu grupas, regulāri, visas ēdienreizes, koncentrējoties patiešām uz to labo, nepieciešamo, vērtīgo, kas atrodas uz mūsu šķīvja," pauda Lizete Puga.
Uztura speciāliste norādīja, ka "ēst veselīgi nenozīmē ēst visu vai neko, tur mums nav jābūt perfektiem. Tas ir stāsts par pareizajiem produktiem pareizajos daudzumos."
Lizete Puga skaidroja, ka pamatēdienreizes lielākoties ir jāplāno divu sauju izmērā, šajās divās saujās jābūt trim produktu grupām – kaut kam no olbaltumvielām (ja nepievieno gaļu vai zivi, var pievienot biezpienu, olas, kaut ko no piena produktiem, riekstus), graudiem (kartupeļi, griķi, rīsi, makaroni) un krāsām (augļi, ogas, dārzeņi), kā arī pa vidu jābūt taukvielām, kuras papildus izmanto gatavošanas procesā.
Ļoti bieži nākas dzirdēt no vecākiem pieņēmumu, ka bērns nevēlas ēst brokastis. Uztura speciāliste skaidroja, ka "patiesībā mēs ejam caur savu prizmu – ja es neēdu brokastis, mēs kaut kā uzreiz ļoti ātri pieņemam, ka arī bērns nevēlas ēst brokastis. (..) Mans kontroles jautājums, ko es parasti uzdodu saviem pacientiem, ir tas, vai tev, aizejot uz skolu, gribas ēst? Un lielākā daļa patiešām atbild, ka viņi vēlas ēst, un to arī es ieteiktu jums uzdot saviem bērniem, varbūt par kuriem jūs domājat, ka viņiem brokastis nevajag."
Tāpat viņa norādīja, ka pēdējai ēdienreizei ir jābūt divas trīs stundas līdz gulētiešanai.
Lizete Puga pauda, ka svarīgi ir saprast, ka dienas laikā paralēli pamatēdienreizēm – brokastīm, pusdienām un vakariņām – ir arī uzkodas. "Bet bieži vien šīs uzkodas bērniem ieņem pārāk lielu lomu, un tad gribas iet visu laiku kaut ko uzkost, un tādējādi mēs noņemam nost šīs pamatēdienreizes, un šī diena visa pārvēršas par vienām lielām uzkodām. Plānojot kaut kādas uzkodas, ir labi saprast, vai tā būs man patiešām uzkoda, vai tā būs man pamatēdienreize. Ja pamatēdienreize, tad ejam atpakaļ pie trīs pamatuzturvielu grupām. Ja uzkodas, tad tomēr tā viena uzkoda ir vienas bērna saujas izmērā – tie var būt augļi, dārzeņi, rieksti, kāda pilngraudu maizes šķēle, ko tad varētu arī izvēlēties."
Pieskaroties problēmjautājumam, kas īpaši izgaismojies pandēmijas laikā, kad ir ļoti grūti izplānot dienas režīmu, uztura speciāliste pauda, ka bieži vecāki sūdzas, ka bērns neēd, izvairās, atsakās no kaut kādiem produktiem. "Es parasti to vizualizēju, ka bērns iet pēc gada vecuma, viņš iet caur meža taciņu projām no vecākiem, un, lai viņš izdzīvotu, viņš parasti lielākoties tver tādas vispārzināmas lietas – salds, sāļš, trekns. Bet mēs, vecāki, stāvam tanī taciņā blakus un rādām, ka ir šie drošie produkti, un piedāvājam, turpinām piedāvāt (..), lai viņš saprot, ka, piemēram, tie paši dārzeņi, par ko bieži vien patiešām bērni saka "nē", ka tas arī ir tas drošais produkts, ko mēs ikdienā varam lietot un kas būtu jālieto," norādīja Lizete Puga. Tam var noderēt arī sava veida kalendārs, kurā atzīmēt reizes, kad izvēlētais produkts, piemēram, dārzenis, ir pamēģināts. "Vēl ir jāsaprot, ka bērnu ļoti biedē kaut kas liels, jauns, kaut kas nezināms, un, ja jūs piedāvāsiet jauno produktu pilnīgi nesaprotamā veidā, lielā daudzumā, viņi lielākoties teiks "nē", " akcentēja Lizete Puga.
Kā komunicēt par veselīgu uzturu? "Jāsaprot, ka bērniem šis veselīgais uzturs patiesībā nozīmē "melns", "balts", "indīgs", "nav indīgs", bet viņiem īstenībā tas neko neizsaka. Tāpēc ir ļoti būtiski bērniem vērst uzmanību uz kaut kādām viegli saprotamām lietām.
Piemēram, "ja tu apēdīsi šo ēdienu, tad tu varbūt futbolā varēsi labāk paspert bumbu", un pēc tam pajautāt – "vai tu varēji paspert labāk to bumbu?". Vēl ir tās lietas, ko mēs bieži vien sakām – "ja tu izdarīsi to, es tev iedošu konfekti", un tad tas bērns saprot, ka tā konfekte tātad ir tā vērtīgā un labā, man patīk viss, kas ir slikts. Vēl – "neēd, paliksi resns", "tas gan tāds resns" – visi šie komentāri, bērnam arī uzreiz ir sajūta, ka resns – tātad slikts, nedrīkst vispār ēst. Vai arī kaut kādi pieņēmumi – "tev taču tas negaršos, nav vērts pat mēģināt" – šādi pieņēmumi uzreiz bērnam pieņem faktu, ka viņam to nevajadzētu ēst," skaidroja uztura speciāliste.
Runājot par lieko svaru, Lizete Puga uzsvēra, ka "būtiski saprast mērenību un daudzveidību, novilkt robežas un patiešām ieturēt režīmu."
Jāievēro 2/2 princips – pamatēdienreizes 2 sauju izmērā, tur vienmēr ir šīs trīs produktu grupas, vienmēr būs dārzeņi (..) un divas uzkodas, kur viena uzkoda ir aptuveni vienas saujas izmērā."
Savukārt, runājot par nepietiekamu svaru, viņa skaidroja, ka "bieži vien problēma ir tā, ka ir pārāk bieža našķēšanās, kādu ēdienreižu izlaišana, citreiz dažādas striktas izslēgšanas diētas, kas balstās, piemēram, uz saviem pieņēmumiem un rada daudzreiz vairāk problēmu nekā labumu. Tāpēc šeit arī –
režīms, trīs pamatēdienreizes, uzkodas, var pievienot papildu taukvielas, un – nespiediet ēst ar varu.
Šī doma – kaut tik bērns būtu paēdis – patiesībā ļoti slikti strādā."
"Ēšanas traucējumi patiesībā ir kļuvuši arvien populārāki un populārāki, un ēšanas traucējumi visbiežāk saistās ar izmainītu domāšanu par un ap savu ķermeni, uzturu un lietām, kā mēs to varam ietekmēt. Domas par un ap ēdienu ir normālas, taču ēšanas traucējumu gadījumā tās var būt ļoti uzmācīgas, skrupulozas, radīt trauksmi un dažādas veselības problēmas, " pauda Lizete Puga.
Pazīmes, kurām vecākiem pievērst uzmanību – "skrupulozi tiek sekots līdzi uzņemtā ēdiena daudzumam, kilokaloriju skaitīšana, kādas produktu grupas izslēgšana, pastiprināta sportošana, svara zudums, aizcietējumi, meitenēm – mēnešreižu iztrūkums, norobežošanās no citiem cilvēkiem, izolēšanās. Ja pirms tam mēs ēdām ar prieku, tad tagad mēs ēdam viens, mums ir noteikta kārtība, kā mēs ēdam, tikai noteiktas produktu grupas, un, ja es apēdu kaut ko lieku, tad es jūtos slikti, es kļūstu ļoti trauksmains," norādīja uztura speciāliste.
Ko darīt? Galvenokārt saprast, ka
"ēšanas traucējumi rodas ļoti, ļoti lēnām, tas nav tā, kas tie rodas vienā dienā, un, lai izbeigtu šo, ir nepieciešams ilgs un liels darbs ģimenei kopā, iesaistot arī dažādus speciālistus, kuram bērns uzticas.
Un uzticības iemantošana ir pats būtiskākais, nederēs viena konsultācija, ir jāveido šis uzticības aplis, no kura tad bērns var sākt atvērties, var sākt mēģināt kaut ko citu," uzsvēra Lizete Puga.
Tāpat viņa akcentēja, ka "ēdiens ir mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa, ēdiens ir prieks, un mums ir jāmāca šis prieks tālāk. Ir jāmāca, ka ēst ir normāli, mēs to darām katru dienu, mēs ēdam ļoti daudz un dažādus ēdienus, dažādus produktus,
mēs visu dzīves laiku mācamies, augam un attīstāmies, tostarp mācamies ēst.
(..) Vēl ir jāsaprot, ka bērnam ir izvēles iespējas, viņš var pateikt "nē", taču izvēles iespējām ir robežas, par kurām atbildīgi esam mēs – pieaugušie."
"Mēs neviens neesam ideāls, un arī mūsu ēdienkartei nav jābūt ideālai. Našķi, kādas liekas uzkodas vai pārāk bieži svētki ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, tā diemžēl notiek un gadās mums visiem, bet svarīgi ir saprast, cik bieži tas gadās, vai tas ir katru dienu, vai tomēr tanī visā ir kāds pārsteiguma efekts," pauda Lizete Puga.
