Adopcija
Sadarbībā ar nodibinājumu “PLECS” sākam rakstu sēriju par adopciju.
Apskatāmo tēmu loks:
- situāciju ārpusģimenes aprūpē,
- kā adoptētāji satiek bērnus,
- adopcijas juridiskie jautājumi,
- adopcijas noslēpums,
- stereotipi par adopciju,
- vecāku un adoptēto pieredzes stāsti.
Ja jums ir jautājumi, vēlaties izstāstīt savu stāstu, izteikt viedokli – rakstiet - [email protected].
Adopcijas noslēpums pastāv, lai bērni un adoptētāji nesaņemtu kaitējumu un netiktu vajāti no bioloģiskās ģimenes puses. Bieži adoptēts bērns iegūst citu identitāti, citu vārdu, uzvārdu, lai tā bērnu pasargātu no pagātnes notikumiem.
Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa uzsver, ka adopcijas noslēpumam ir savas pozitīvās un negatīvās puses. Kā negatīva minama cilvēkiem svarīgā vēlme domāt par to – kas es esmu, interese par savām saknēm, par to, kas ietekmē lēmumus. Ja maina identitāti, tad šī vēlme nav realizējama.
“Jo ātrāk, jo labāk! Bērnam jāatklāj adopcijas notikums.”
Vecāki to neatklāj, jo ir bailes, ka bērns gribēs pie bioloģiskajiem vecākiem, šī ziņa bērnu traumēs, kā arī citi faktori. Svarīgi runāt atbilstoši bērna vecumam, nedodot pārāk daudz pieaugušo informācijas. Fakta paziņošanai bērnam jābūt dabīgam, mīļam procesam.
Riski adopcijas noslēpumam – ir vieta melošanai, rodas milzīga spriedze, bailes. Ir vajadzība pēc godīgas informācijas un drošības. Ja ir aizdomas par melošanu, tā ir hroniska situācija.
Likums paredz, ka līdz ar pilngadības sasniegšanu ir tiesības uzzināt informāciju. Ir ļoti būtiski bērna bioloģiskos vecākus nenoniecināt, smaga informācija ir jāpasaka tādā bērna vecumā, kad ir iespēja to saprast. Bērns sevi asociē ar bioloģiskajiem vecākiem, tāpēc informācija jāpasniedz ar mīlestību un cieņu.
Jāņem vērā, ka bērni nolasa neverbālas lietas, saskata kopsakarības, pieaugušie bieži domā, ka bērni nezina, ja nerunā.
Vadot atbalsta grupas, Lilija Geža redz, ka vecāki baidās, kā bērns reaģēs uz noslēpuma atklāšanu. Ja vecāki par šo notikumu bērnam stāsta ar bailēm, tad bērns arī var sākt baidīties; ja vecāki par to runā ar lepnumu, tad arī bērns par šo faktu leposies. “Bērns jūt, ka mamma jūtas kā mamma, ne kā adoptētāja.”
Grūtniecību tuvākie ģimenes loceķi redz un emocionāli sagatavojas bērna ienākšanai ģimenē, līdzīgi ir ar adoptēšanu. Lilija Geža adoptējusi divus bērnus, katru reizi paziņojot saviem tuviniekiem, ka gatavojas adoptēt bērnu, to uzskatot arī par cieņas izrādīšanu tuviniekiem.
Kustība “Plecs” tika izveidota, lai palīdzētu atbalstošām ģimenēm, tāpēc “Plecs” iesaistās, jo bieži sabiedrība neizprot adoptētājus, neatbalsta viņus. “Pleca” vadītāja Inga Oliņa uzsver, ka adopcija nav tikai ģimenes vai bērna lieta, iesaistīti tiek arī draugi, ģimenes, sabiedrība un sociālas institūcijas.
