Vai tas ir normāli?

Attiecības: piedzīvot attiecību izjukšanu, pārdzīvot šķiršanos un turpināt dzīvi

Vai tas ir normāli?

Cilvēka raksturs: kā uz dažādiem raksturu tipiem raugās psihoanalītiskā virziena pārstāvji

Vardarbība joprojām ir problēma: Kā notiek vardarbības pārmantošana?

Psiholoģe: vardarbību pārmanto; bērniem no mazotnes jāmāca vadīt savas emocijas

Bērni neapzināti mācās dzīvi no saviem vecākiem, tāpēc vecākiem ir ne tikai jāmāca bērniem spēja savaldīties un atpazīt savas emocijas, bet arī jārāda piemērs ar savu uzvedību, tostarp arī sociālajos tīklos, Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli?" vērtēja klīniskā psiholoģe, psiholoģijas doktore, supervizore Marija Ābeltiņa un centra "Dardedze" valdes locekle Laila Balode. 

Vardarbība ir uzvedība, kas sāpina kādu cilvēku vai cilvēku grupu, vardarbība var būt arī runāšana vai rakstīšana sociālajos tīklos, norādīja Ābeltiņa. 

"Mūsdienās šī uzvedība izpaužas, izmantojot jaunos saziņas kanālus un līdzekļus, tajā skaitā arī sociālos tīklus. Ne velti šobrīd diezgan daudz tiek runāts par naida runu, kad tiek veselas cilvēku grupas dažkārt zākātas un dažādi pazemotas.

Diemžēl labais instruments, kas tika radīts, lai mēs sazinātos un komunicētu, tiek izmantots uzbrukumiem," viņa skaidroja. 

Turklāt sociālajos tīklos nereti sanāk tā, ka varmāka pat nezina, pret ko konkrēti vēršas, jo dusmas un agresija tiek raidīta pret visiem situācijā iesaistītajiem, pret plašu cilvēku grupu, pret iestādi kopumā. 

"Tad mēs faktiski to sociālo tīklu izmantojam kā vietu, kur tikt vaļā no daļas savu emociju, kuras esam uzkrājuši dienas laikā vai pie kurām vispār ir vainīgs kāds cits. Respektīvi, mēs tos izmantojam kā lielu miskasti, kur izgāzt savu šmucspaini, un nezin kāpēc mums liekas, ka tas ir pieļaujams un tādā veidā tas varētu mazāk cilvēkiem nodarīt pāri, bet tas tā nav," vērtēja Balode. 

"Manuprāt, mums kā cilvēkiem ir ļoti nopietni jādomā un jābūt atbildīgiem par katru vārdu, ko sakām, jo vārdam ir nozīme.

Šādā veidā it kā nekurienē kaut kur izmesti skarbi vārdi īstenībā ķer visus, kas tos izlasa," viņa piebilda. 

Turklāt ikvienam pieaugušajam būtu jāatceras, ka viņi ir piemērs nākamajām paaudzēm un saviem bērniem, kas vairāk vai mazāk, bet, visticamāk, tomēr pārmantos savu vecāku uzvedību. 

"Ir būtiski, kas ir tās lietas, kas tiek uzskatītas par vērtīgām un kuras tiek mācītas, nodotas no paaudzes uz paaudzi gan apzinātā veidā, gan caur neapzinātām darbībām un savu uzvedības piemēru – kā mēs kā pieaugušie uzvedamies viens pret otru, kā mēs reaģējam," norādīja Ābeltiņa. 

"Ja mēs skatāmies uz šī brīža atziņām, ko mums var dot zinātne un psiholoģija, tad saprotam, ka tādā ikdienas sadzīvē vardarbība atstāj vienu vienīgu postu, tai nav nekādu pozitīvu seku. Vienīgais tas dod īstermiņa apmierinājumu varmākam," viņa uzsvēra. 

Vienlaikus psiholoģe atzina, ka visi cilvēki nav mērķtiecīgi varmākas, reizēm vardarbība tiek pielietota un mācīta nezināšanas vai pat it kā labu nolūku dēļ. 

"Dažreiz cilvēki pat saka – es to daru, lai viņš izaugtu par labu cilvēku, domājot par bērniem, bet realitātē tam nav nekādas pozitīvas virzības. Vardarbība vairo tikai vardarbību vai vēl vairāk sāpju," uzsvēra Ābeltiņa. 

Viņa norādīja, ka visiem ir jāmācās vadīt savas emocijas, un tas jau no mazotnes ir jāmāca arī bērniem – spēja savaldīties, atpazīt savas emocijas, savas domas un nesteigties ar pirmajām rekcijām, spēt būt  tolerantākiem vai pieņemošākiem. 

Vienlaikus pieredze liecina, ka to nav iespējams iemācīt, ja neseko vecāka paša piemērs. 

"Bērni mācās dzīvi no mums un to dara neapzināti.

Respektīvi mēs varam teikt bērnam, ka tev ir jābūt pieklājīgam, bet tajā pašā laikā lamāt kaimiņu tanti par to, ka viņa neaizver ārdurvis. Mēs varam teikt, ka tu nedrīksti runāt sliktus vārdus, bet tajā pašā laikā nolamāt garāmbraucošās mašīnas šoferi. Līdz ar to tas ir darbs pašiem ar sevi," uzsvēra Balode. 

"Ir jāsaprot, ka tikai tad, ja mēs ar mīlestību un cieņu audzināsim savus bērnus, visticamāk, viņi izaugs par tādiem pieaugušajiem, kas pratīs ar mīlestību un cieņu attiekties pret citiem, un attiecīgi audzināt jau savus bērnus," viņa skaidroja. 

Vienlaikus sociālajos tīklos notiek pilnīgi pretējais, vērtēja speciālistes, norādot, ka bērni uzsūc arī šo komunikācijas veidu un mācās no tā.

"Mēs metamies sociālajā vietnē kaut ko kritizēt, principā nezinot lietas apstākļus. Tas šobrīd ir diezgan raksturīgi. Mēs ieraugām lielas bildes pāris puzles gabaliņus, un mums jau ir skaidrs viedoklis, un mēs jūtamies iedrošināti to paust pietiekami radikālā veidā, lai gan iespējams, ka tur ir pietiekami daudz citu apstākļu," stāstīja Balode. 

"Te mēs varam teikt, ka kaut kas nav kārtībā ar to sabiedrību, kaut kur mēs esam iebraukuši tādā ļoti lielā nozīmīguma sajūtā pašiem par sevi, ka mēs principā varam spriest tiesu, nezinot apstākļus," viņa piebilda. 

"Vai tas ir normāli?"

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti