Dažreiz gan notiek tā, ka lielo prieku un gaidas jau pirms skolas aizēno bažas. Kur gan mazs bērns, kurš skolā vēl nav gājis, var dabūt bažas?
Viens avots ir pavisam dabīgs – skola ir nezināmais, viss nezināmais rada bažas. Lai bažas kliedētu, nezināmo ir jāizzina.
Cits avots ir brāļi, māsas, citi bērni, kuri zina skolas dzīvi un var pastāstīt par to. Tad nu mazais redz, dzird, iespējams novēro, kas tā skola tāda ir, gūstot priekšstatu no citu pieredzes. Ja citu pieredze ir grūtības, sliktas attiecības, garlaicība, nepatika, tad to saņem arī topošais skolēns.
Ja citu pieredze ir prieks, lieliski draugi, aizraujoši un interesanti, tad mazajam ir veicies.
Psihoterapeite Gunta Andžāne skolas sākšanu raksturo, kā jaunu situāciju, kurā gaidas rodas atkarībā no pieredzes: “Jauna situācija cilvēkam ir relatīvais šoka mirklis, ko sagaida vairāk vai mazāk afekta stāvoklī. Šajā situācijā liela nozīme ir pieredzei un tam, vai jauno sagaida ar līksmi un prieku, vai domā, ka būs slikti. Ja bijusi sliktas pieredze un baidīšana (daudz jāmācās, jārēķina, saules gaismu neredzēsi), tad bērnam rodas sajūta, ka būs jācīnās.
Šoks var būt īslaicīgs un maz pamanāms tad, ja bērns bijis drošā vidē. Ja bērna pieredzē biedēšana un pirkstu kratīšana ir bijusi biežāka, tad bērnam šoka mirklis ir garāks.”
Tomēr gan vienā, gan otrā situācijā lieliski palīgi un atbalsts ir vecāki, viņi vislabāk pazīst savus bērnus, zina, kā palīdzēt, uzmundrināt, mazināt bažas. Vecākiem gan arī ir sava skolas pieredze, iespējams, tā nav visai laba, tāpēc, paši to negribot, bērnu biedē.
Bērnu baidīšana ir ļoti izplatīta. Pat ne tieša baidīšana, dažreiz pat jokojot var nobaidīt, jo bērns meklē zemtekstus un krāj sajūtas, rodot informāciju, ka skola ir kas tāds, kur jābaidās, kur “tev būs jādara, nevarēsi teikt, ka negribi”, “tad tikai tu redzēsi”, “kur tad tu liksies”. Ko gan bērns no tā var saprast – ka skola ir vieta, kur nu gan “tikai rādīs un redzēs”.
Bieži, sakot šādus “jokus”, kāds grib pajokot, disciplinēt bērnu, savdabīgā veidā pastāstīt, ka mācības skolā ir nopietns notikums, kur būs nepieciešama pacietība un uzņēmība, ne vienmēr viss būs viegli.
“Ejot uz skolu bērna sajūtai jābūt, ka ir droši, interesanti, bērnam jāzina, ka būs arī grūti, bet bērns var paļauties uz vecākiem un brāļiem un māsā, grūtības pārvarēs kopā,” skaidro Gunta Andžāne.
Ja vecāki un bērns pārāk nobažījušies, pašu spēkiem nespēj situāciju risināt, noteikti jārunā ar skolotājiem, jāmeklē palīdzība pie speciālistiem.
Dažreiz vecākiem var būt ļoti konkrēts priekšstats par to, kādas sekmes un kāda izturēšanās tiek sagaidīta no bērna, un ja bērns nespēj šīs gaidas piepildīt, tad var sekot vilšanās un dusmas. Svarīgi pieņemt, ka mūsu bērni ne vienmēr aizraujas tieši ar to pašu ko mēs, arī temperaments un spējas dažādās jomās var atšķirties, skaidro “Centrs Dardedze” psiholoģe Daina Dziļuma.
Ne vienmēr galvenais ir rezultāts – īpaši pirmajās klasēs bērnu ir daudz svarīgāk iedrošināt, paužot prieku par viņa drosmi mēģināt un censties, izvairoties no salīdzināšanas ar citiem bērniem.
