Valdībā otrdien, 3.jūlijā, skatīs ziņojumu „Par bērnu stāvokli Latvijā 2017.gadā”. Līdzās citiem jautājumiem aplūkots 2017.gada bērnu līdzdalības novērtējums Latvijā.
Bērnu tiesības uz līdzdalību ir būtisks priekšnosacījums, lai pasargātu no vardarbības vai citas ļaunprātīgas darbības, kas vērsta pret viņiem. Tāpat tas ir nozīmīgi, lai bērniem paredzētie pakalpojumi, kā arī pašvaldību un valsts politika pēc iespējas tiktu veidota atbilstoši bērnu interesēm.
Tomēr Latvijā konstatēta vienojoša iezīme publiskās pārvaldes jomā – bērniem draudzīgas un saprotamas informācijas trūkums. Saziņas iespējas bērniem ar publiskās pārvaldes iestādēm ir pārāk sarežģītas.
Atzinīgi novērtēts, ka skolās bērniem māca par viņu tiesībām, tomēr bērniem trūkst izpratnes par to, kādēļ katra no tiesībām ir svarīga un ko tas nozīmē praksē. Neviens no aptaujātajiem bērniem vecumā no 12 līdz 18 gadiem nezināja par ANO Bērnu tiesību konvenciju.
Interesanti, ka bērni, runājot par tiesībām, vienmēr min arī pienākumus. Tomēr bērni uzskata, ka „tiesības uz savām tiesībām” ir jānopelna.
Kopumā pētījumā secināts, ka bērniem nav skaidra priekšstata, ko nozīmē līdzdalība un ka bērniem ir tiesības uz līdzdalību.
Jāatzīmē, ka sākotnēji, jautāti par savām līdzdalības iespējām skolā, ārpusģimenes aprūpes institūcijā vai citā sev ikdienišķā dzīves vidē, bērni parasti tās novērtēja kā ļoti labas. Tomēr pēc konkrētu jautājumu uzdošanas un savstarpējas diskusijas bērni mainīja vērtējumu un atzina, ka viņi bieži netiek iesaistīti sev būtisku jautājumu izlemšanā.
Analizējot pētījuma ietvaros dažādo jomu ekspertu sniegto informāciju, tiek secināts, ka izpratne par bērnu tiesībām uz līdzdalību un to īstenošanu praksē ir ļoti atšķirīga un atkarīga gan no konkrētās nozares, gan arī no katra speciālista individuālā redzējuma un pieredzes.
Pētījumā uzsvars likts uz jomām, kuras bērnu ikdienas dzīvē ir visbūtiskākās – ģimene; vispārējā izglītības sistēma, tai skaitā arī speciālās internātskolas; pilsoniskā līdzdalība; sociālā aizsardzība un pakalpojumi; veselības aprūpe, tai skaitā aprūpes iestādes, un tieslietu sistēma, vērtējot bērnu viedokļa uzklausīšanu aprūpes un aizbildnības lēmumu pieņemšanā, kā arī administratīvajā un kriminālprocesā. Tāpat tika vērtēts, cik draudzīgi un saprotami bērnam ir dažādo valsts un pašvaldību institūciju izveidotie mehānismi, kas ļauj saņemt nepieciešamo informāciju, kā arī iesniegt sūdzību vai atsauksmi par saņemtajiem pakalpojumiem.