Mājdzīvnieks bērnam ir vecāku izvēle. Kā var novērtēt bērna atbildību un pateikt «nē»?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ierosinājums par mājdzīvnieka pieņemšanu ģimenē nereti nāk no bērna puses. Tomēr speciālisti norāda, ka lēmums par dzīvnieka ienākšanu ģimenē ir jāpieņem vecākiem, jo bērns patstāvīgu atbildību par mājdzīvnieku uzņemties nevar, tas ir vecāku un bērna kopdarbs. Vecākiem ir jāizvērtē bērna spējas uzņemties atbildību par dzīvnieku, tāpat jāprot pateikt "nē", ja bērns tam nav gatavs.

Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga norāda, ka

''vecākiem ir jāsaprot, ka mājdzīvnieka izvēle nav bērna lēmums, bet gan pieaugušā lēmums, apzinoties to, vai pieaugušais būs gatavs atgādināt, iesaistīties rūpēs par mājdzīvnieku".

Aktuāli par mājdzīvnieku labturību

Aktuāli par mājdzīvnieku labturību

Pašlaik Latvijā nav noteikts, no kāda vecuma persona drīkst iegādāties mājas jeb istabas dzīvnieku. Lai sakārtotu šo jautājumu, sākta sāktas Zemkopības ministrijas, Veterinārārstu biedrības un nevalstisko organizāciju pārstāvju sarunas.

Valdība apstiprinājusi Zemkopības ministrijas sagatavotos grozījumus "Dzīvnieku aizsardzības likumā", kas paredz, ka sieviešu kārtas sunim, kaķim un mājas (istabas) seskam gada laikā nedrīkst būt vairāk kā viens mazuļu metiens, tāpat dzīvnieka turētājam jānodrošina, lai dzīvnieks ar radīto smaku, riešanu vai gaudošanu netraucētu attiecīgās mājas vai apkārtnes iedzīvotājus, tiek paplašinātas uzraugošo institūciju uzraudzības pilnvaras pārkāpumu novēršanai.

Tāpat Kleinberga skaidro, ka bērnam nav piemērota, konkrēta vecuma, kad pilnīgi patstāvīgi sākt uzņemties atbildību par mājdzīvnieku. Bērns jau no agras bērnības var uzņemties rūpes, kas saistās ar mājdzīvnieku, bet tas parasti būs saistīts ar vecāku atbalstu un iesaistīšanos, piebilst psihoterapeite.

"Lēmums ģimenē pieņemt mājdzīvnieku ir ļoti komplicēts, un, pirms uzsākam sarunas ar bērnu, ir jāsaprot, kāda ir ģimenes dinamika, kāds ir ģimenes dzīvesveids.

Ja ģimene nedēļas nogales un vasaras brīvlaiku pavada ārpus mājām, iespējams, šis nebūs īstais brīdis," norāda "Uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa.

Svarīgi ir atcerēties arī to, ka arī dzīvniekiem ir savas emocionālās vajadzības. "Ne tikai bērns var pieķerties vai nepieķerties konkrētajai radībiņai, bet arī dzīvniekam būs sava gaume, izvēles, temperaments, un viņš ne vienmēr izvēlēsies bērnu. Šī izvēle ir jārespektē, neskatoties uz to, ka bērnam var sāpēt sirsniņa, var parādīties greizsirdība un bērns pat var vēlēties dzīvnieku sodīt vai atriebties viņam," pauž Līga Bērziņa.

Kā izvērtēt bērna gatavību uzņemties atbildību? Ir vērts uzdot vairākus jautājumus

  1. Vai šī interese ir parādījusies kāda notikuma rezultātā? Piemēram, pēc filmas noskatīšanās, dzimšanas dienas ballītes draugu kolektīvā? Ir milzīga atšķirība, vai bērnam ir patstāvīga interese par dzīvniekiem vai īslaicīga interese kāda impulsa rezultātā, iesaka Bērziņa.
  2. Vai jūs esat izrunājuši, kādus pienākumus bērns veiks? Pienākumiem, protams, ir jābūt atbilstoši bērna vecumam. Te, starp citu, ļoti var palīdzēt mazu, reālistisku uzdevumu veikšana pirms mīļdzīvnieka iegādes – piemēram, nosacījums uzturēt savu istabu kārtībā, katru rītu sakārtot savu gultu. Svarīgākais ir saprast, vai bērnam ir prasmes konsekventi darīt kādu lietu rutīnas kārtībā. Varbūt sāciet ar kādu dzīvnieciņu, kas neprasa tik daudz rūpju, piemēram, zelta zivtiņu? 
  3. Vai bērnam nav pretestība pret izkārnījumu savākšanu aiz dzīvniekiem? Nereti bērni iedomājas, ka dzīvnieki ir kā mīkstās rotaļlietas, ar kurām var spēlēties, kad ir noskaņojums. Bet dzīvnieki nokārtojas vairākas reizes dienā, viņiem kādreiz ir nelaba dūša, nereti viņi sabojā kādu priekšmetu. Ja bērnam ir grūti veikt šādus darbiņus, ir vērts aprunāties par tik lielas atbildības uzņemšanos. Te var palīdzēt  pastaigas kopā ar draugiem, kuriem jau ir suns, vai sarunas ar draugiem, kuri var uzticēt pienākumu parūpēties par kaķu kasti, truša lietām vai citiem mīļdzīvnieciņiem.
  4. Vai bērns ir gatavs dalīties arī ar izdevumu pozīcijām? Nenoliegsim, katrs mīļdzīvnieciņš ir dārgs. Turklāt ne tikai emocionāli, bet arī finansiāli. Iespējams, jūs kā vecāki vēlēsieties visas finanses "ņemt uz sevi", bet bērniem pēc piecu gadu vecuma tik un tā būtu vērts zināt, ka katrs dzīvnieciņš – tās ir arī finansiālas saistības ģimenei.  It īpaši, ja dzīvniekam nepieciešams atbalsts veselībai. Ar lielākiem bērniem būtu vērts aprunāties par iespēju un gatavību dalīties savā kabatas naudā, it īpaši, ja ģimenes ienākumu līmenis nav liels. Ja šādas sarunas nav, nebūtu taisnīgi vēlāk lūgt segt kādas izdevumu pozīcijas.
  5. Vai bērns ir laipns pret dzīvniekiem? Ne tikai kādu konkrēti, bet pret visiem dzīvniekiem? Vai viņš saprot temperamentus, respektē dzīvnieka vajadzības? Ja empātijas vēl nav, ir vērts padomāt par dzīvnieku, jo savādāk var ciest gan bērns, gan mīļdzīvnieks, gan arī ģimenes miers. To var labi saprast, piesakoties par brīvprātīgo kādā dzīvnieku patversmē un vērojot, kā bērns izturas pret aprūpējamo.
  6. Kāds ir bērna temperaments? Ja bērns ir impulsīvs, ātri aizsvilstas dusmās, – vai esat pārliecināti, ka dzīvnieks necietīs? Ja bērns nespēj respektēt robežas, nesaprot sociālos signālus, vai viņš spēs uztvert signālus, ka dzīvnieks ir pārguris, dusmīgs, sensori pārstimulēts un aizsargājoties var iekost vai kā citādi savainot bērnu?
  7. Vai esat pārliecināti par alerģijām un citiem veselības ierobežojumiem?

Kā vecākiem bērnam palīdzēt uzņemties atbildību par mājdzīvnieku?

Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Aiga Ukstiņa norāda, ka reālā sagatavošanās mājdzīvnieka turēšanai notiek tad, kad mājdzīvnieks jau tiešām ir: "Tad tas ir par ritmu, par režīmu, par tādu struktūru. Var, piemēram, uzzīmēt plānu, cikos katru dienu ir jāved ārā suns, cikos pabaro, var pielikt ķeksīšus, vēl kaut ko, bet tā ir tāda reālā asistēšana tad, kad tas notiek." Viņa skaidro, ka svarīga ir vecāku izpratne, ka "bērns nebūs perfekts tajā visā, viņš aizmirsīs, viņš kaut ko palaidīs garām, viņam būs jāiet ar draugiem un ka tas ir kopdarbs, tur nav tāda maģiskā "kā palīdzēt", tas ir vienkārši treniņa jautājums – kā jebkurai prasmei."

"Mīļdzīvnieki var būt milzīgs atbalsts ģimenei, atvērt veselu pasauli bērnam, sniegt emocionālo drošību, mācīt par dzīves ciklu, mācīt atbildību un arī beznosacījuma mīlestību utt. Tomēr var būt gadījumi, kad bērnam ir jāsaka "nē".

Tam var būt daudzi iemesli – veselība, bērna raksturs, bērna ieradumi un impulsivitāte, ģimenes apstākļi, finanses un citi," pauž "Uzvediba.lv" vadītāja.

Līga Bērziņa norāda, ka

"nereti vecākus moka vainas apziņa, un viņiem ir vieglāk nopirkt kārtējo dzīvnieciņu, nekā pateikt "nē", nesaprotot, ka tādējādi viņi nodara pāri ne tikai bērnam, ģimenes dinamikai, bet arī sev.

Bieži šādos gadījumos vecāki parāda slēptas dusmas, vainojot bērnu lietās, kuras bērns nevar kontrolēt – kucēns sagrauzis apavus, kaķēns sabojājis paklāju, trusis sagrauzis vadu utt. Ja bērns neprot, nav apmācīts tikt galā ar mīļdzīvnieka uzvedības problēmām, viņš var izvēlēties dzīvnieciņu sodīt, kas tikai padziļinās problēmas, iesēs vainas apziņu bērnā," viņa skaidro.

Kā pateikt bērnam, ka viņš nav gatavs mājdzīvniekam

  1. Kopā sarakstiet plusus un mīnusus. Pieņemiet lēmumu kopā. Rēķinieties, ka katram cilvēkam ir savs laiks, kamēr viņi samierinās ar to, ka sapni nav iespējams īstenot, sniedziet mierinājumu, atbalstiet, bet nesteidzaties aizvietot sāpes ar kādiem lētiem trikiem. Daudz veselīgāk ir teikt "es saprotu, cik tev ir skumji", nekā – "tas ir sīkums, neraudi par muļķībām" vai "labāk pērkam kaut ko garšīgu".
  2. Izproti dziļāk bērna vajadzības. Nereti bērni ilgojas nevis pēc mīļdzīvniekiem, bet gan pēc emocionāla siltuma. Paskaties, kāda ir jūsu attiecību kvalitāte ģimenē, vai bērnam ir draugi, emocionāli siltas attiecības. Vai ir kas darāms šajā jomā?
  3. Piedāvā pamēģināt parūpēties par dzīvnieciņu uz laiku – nereti draugi dodas ceļojumos un meklē kādu, kas var pieskatīt mājdzīvnieku uz nedēļu vai divām. Tas ļaus saprast realitāti ar celšanos, aprūpi un citām lietām.
  4. Piedāvā rotaļu versiju. Pirmajā acumirklī izklausās briesmīgi, bet, ja redzat, ka arī kārotais rotaļu mīļdzīvnieks pēc divām nedēļām ir pagultē, ir vērts aprunāties par šo ieradumu un saprast, kā tas veidojas, kāpēc un kas notiek, kad kārotais ir iegūts un ir vēlme pēc kā jauna.
  5. Vienmēr velti laiku sarunai, nekad nenocērt strupi, nedusmojies, nekliedz. Tās ir arī bērna emocionālās vajadzības, par ko šajā brīdī ir stāsts, tāpēc ir jābūt īpaši saudzīgiem.

Reizēm vienkārši ir jāsaka "nē". Laipni, stingri, mīlot, bet – "nē" ir "nē".

    6. Īpaši sarežģītas sarunas varētu būt, ja mīļdzīvnieka ienākšana ģimenē ir arī drauds bērna veselībai. Jebkurā gadījumā, dodiet laiku izsērot zaudētos, neīstenotos sapņus – tas, ka ne visas bērna vēlmes tiek apmierinātas, ne visi sapņi tiek piepildīti, ir būtiski bērna attīstībai. Vislielākā nozīme ir tam, kā bērns tiek ar to galā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti