"Burkānu vagu vajadzētu izravēt, ja visi burkānus ēdam, bet no rīta līdz vakaram ravēt, to gan ne," darba motivāciju raksturo Latvijas Montessori asociācijas valdes priekšsēdētāja, pirmsskolas izglītības iestādes “Pērļu māja” vadītāja Zane Baltgaile.
Ētera cilvēks ar psiholoģijas skolotāja diplomu Valdis Melderis pauž, ka cilvēks visu atlikušo mūžu kompensē to, kas bijis par daudz vai par maz bērnībā. Tas attiecas arī uz darbu.
Arī 21. gadsimts sagaida, ka jaunais cilvēks pratīs strādāt – plānot, koncentrēties, uzlikt iekšējos kritērijus, tas būs vajadzīgs.
Bērnu pieradina, ka darbs ir pienākums (bērnam pienākums ir tukšs vārds), bet vajag dabisko cēloņu un seku principu. Jo vairāk darbs ir paradums, jo dabiskāk uztver procesu, ka tikai ko darot, var pie kā nonākt, uzskata psiholoģe Dace Bērziņa.
Zane Baltgaile uzsver, ka trauku mašīnā trauki neielido, tāpat veļa veļas mašīnā. No Montessori pedagoģijas var komentēt divus aspektus – darbs darītāju rada, attīstās intelekts, ir gandarījums, bērnam pirmajā dzīves posmā svarīgi iemācīties dzīvi. Tam seko darbs kā sociāla norma – man izlija, es savācu. Elementāras darbības ir jādara. No mazām dienām darbam jābūt kā normālībai.
Bērnudārza vidē bērns mācās, pusdienām galdus uzklāj paši, pēc pusdienām novāc traukus. Pats uzņemas pašvadību un organizē procesu. Vai, piemēram, bērns grib taisīt mākslas darbu, tad pats paņem nepieciešamo, ne skolotājs.
Notiek bērna pašvadīta darbība ar motivāciju – “jo mēs visi šeit dzīvojam”.
Gatavība piepūlei ir no dabas ieprogrammēta. Jautājums, vai to slāpējam vai dabiski izmantojam kā bērna resursu. Ja mazs bērns vēlas piedalīties, tas jāatļauj, jo ģimenē notiek kopā dzīvošana, pauž Dace Bērziņa.
Nemiers, kas mūs urda, bieži sabojā visu labo, bērnam pazūd motivācija, ir bailes, ka nesanāk nekas. Svarīgi saprast, kas bērnu motivē,
akcentē Valdis Melders.
Darīšanas prieks ir nozīmīgs. Četrus piecus gadus vecam bērnam svarīgāks ir process, ne kvalitāte; ja bērnam ļauj izbaudīt darbošanās procesu, bērns dzīvo darīšanas procesā.
Ja nokavē brīdi, kad bērnam ir interese par darbu, tad vēlāk nevar prasīt, lai bērnam patiktu darboties, jo bērns nav iemācījies strādāt.
Raidījuma "Ģimenes studija" klausītāji izteica dažādus komentārus par darba prasmju apgūšanu bērnībā, motivāciju un iespējamām sekām:
Andris: Lai iemācītos cienīt citu darbu, ir jāmācās aiz sevis satīrīt!!! Meži, grāvji un ceļmalas pilnas ar atkritumiem!!! Kurš to dara? Citplanētieši vai? Nē, paši jau vien to darām! Apkopējas darbs arī ir cienījams!
Tētis: Visam jābūt samērīgam. Tie bērni, kas piedzīvojuši smagu darbu katru vakaru no 18.00 līdz 22.00, ir izsitušies un saviem bērniem to vairs nenodara. Ir labākas lietas, ko darīt.
Jānis: Mēs skolā dežurējām klasē, pēc stundām saslaucījām klasi, bet tagad redziet, likt ko darīt – bērnu tiesību pārkāpums skaitās...
Elita: Diemžēl viena daļa jauniešu, sākot strādāt, uzskata, ka darba devējs arī viņam ļaus izvēlēties darīt vai nedarīt. Atbildības sajūtas bieži nav vispār nekādas.
Inese: Savas istabas kārtošana, trauku pēc sevis novākšana, savu drēbju mazgāšana u.tml. ir pašaprūpe. Mājas darbi būtu tie, no kuriem labumu gūst visa ģimene – piemēram, vakariņu gatavošana, kopējo telpu uzkopšana u.tml.
Valdis: Vai gudrāk nebūtu pētīt, kāpēc pieaugušajiem ir tik ļoti vajadzīga prefekcija (tīrība, kārtība, skaistums...), nevis dusmoties uz bērniem, kuri prasa, kāpēc man tieši tagad ir jādara tas uzdevums, ko mēs, pieaugušie, viņiem uzdodam?
Iveta: Mēs bērnībā mācījāmies, jo sapratām, ka nekad vairs negribam kaplēt garās biešu vagas, man šķiet, ka ir daļa cilvēku, kuriem pārlieku smags darbs tomēr ir bijis traumējošs, ne audzinošs.
Silvija: Man (68 gadi) riebjas jūsu raidījums! Es esmu angļu filologs, mamma man ļāva lasīt ...., daudz ko nedarīt. Bet, kad apprecējos, kaut kā visu esmu darījusi, visu, kas sievai pienākas – taisīju ēst utt. Arī dēlam ļāvu lasīt vasarās, attīstīties.... Ko mēs audzinām – veļas mazgātājus, zāles pļāvējus?
Andris: Ar mazajiem bērniem nav problēmu, bet diskusijas ar lielajiem par mauriņa pļaušanu un malkas krāmēšanu gan brīžam ir visai garas.
Jānis: Man ir divi dēli –11 un 13 gadus veci. Dzīvojam lauku mājā. Esmu viņiem iemācījis, ka paēdot viņi paši nomazgā traukus, ja redz, ka mamma dara kādu darbu, viņi paši piedāvā palīdzību, kaut arī paši zina, ka nav vajadzības palīdzēt. Uzskatu, ka no bērnības ir jāiemāca vismaz elementārie mājas darbiņi!
Mamma: Galvenais, bērnu nedrīkst ar darbu sodīt, tas man šķiet absolūti absurdi.
Vecmāmiņa: Nesalīdzināšu ar Bruknas kopienu, kur ar darbu aizpilda laiku un novērš domas no atkarības. Gribu pateikt par darba tikumu vispār. Jūs runājat kā jau pilsētnieki. Taču laukos bērni piedalās saimniecības darbos kā iepriekšējos gadsimtos, un viņi redz, ka pārtiku var izaudzēt pats, ne tikai veikalā pirkt. Sešgadīgais mazdēls ir priecīgs, krāmējot malku, sējot un novācot ražu, vācot sienu. Viņš zina ēdiena vērtību. Zina, ko dod saulīte, mēness un vakarā pavada saulīti aiz apvāršņa. Un viņš ir normāls, radošs bērns, daudz lasa grāmatas un daudz ko izgudro un rada pats.
Sanita: Mācu savam bērnam nevis tīrīt māju, bet gan priecāties par tīru māju, jo tad var izdarīt tieši tik daudz, lai būtu pašam prieks (nevis darīt priekš kāda darbu).
Klausītājs: Man bērnībā patika darīt visus tos "nepatīkamos" darbus, ko minēja Valdis Melderis – ravēt dārzu, vākt sienu, mazgāt traukus, grīdu, iet mežā ogās – tas viss bija tas, ko arī vecāki paši darīja, un gribējās jau iet un skriet vecākiem līdzi – darīt to pašu. Droši vien nebija viegli, bet neatminos ar tādu sāpi tos. Tieši otrādi – tagad lepojos, ka zinu mežā ogu vietas, ka māku dārzkopību, ka normāli pašai šķiet uzkopt māju un ar prieku pagatavot ēst. Tas nekad nebija piespiedu darbs vai tas, ko vecāki teica, kā vajag. Tas bija piemērs, ko vecāki darīja.
