Konferences "Garīgās veselības veicināšana skolās” ieraksts:
Programmas "Garīgās veselības veicināšana skolās” mērķis ir Latvijas skolēnu un skolotāju garīgā labklājība izglītības iestādēs, kuru iecerēts stiprināt ar zinātniskās atziņās balstītu programmu – preventīvu pasākumu kopumu no pirmsskolas līdz vidusskolai, ieskaitot atbalstu skolotājiem un vecākiem. Starptautisko projektu, kura ietvaros programma izstrādāta, Latvijā īsteno Latvijas Universitāte sadarbībā ar Siguldas novada pašvaldību. Tas ir preventīvu pasākumu kopums no pirmsskolas līdz vidusskolai, lai atbalstītu visas iesaistītās puses - skolēnus, skolotājus un vecākus.
Sarunā ar Gunu Puduli vēlamies noskaidrot, kāda šobrīd ir situācija skolās - skolotāja ir labi pazīstama ar sociāli emocionālās mācīšanās īstenošanu skolās, un viņa ir guvusi pārliecību, ka skolēnu personības attīstība skolā ir vienlīdz nozīmīga ar akadēmisko mācīšanos.
“Man kā mammai, kā skolotājai un arī direktorei ir svarīgi, lai bērns skolā iegūtu labu izglītību un, izejot no skolas lielajā dzīvē, spētu pašrealizēties, būtu laimīgs; lai bērns arī tad, kad manis kā mammas, kā skolotājas nebūs blakus, spētu sevi un savu dzīvi vadīt. Kas tad ir laba izglītība – vai tie ir tikai konkrēti iegūti pēc iespējas augstāki vērtējumi mācību priekšmetos, centralizēto eksāmenu rezultāti, ko ir vieglāk izmērīt un salīdzināt, vai tās ir arī tādas dzīvei noderīgas vērtības kā tolerance, iejūtība, cieņa, godīgums, atbildība, laipnība, darba tikums, tādas prasmes kā sadarbība, lēmumu pieņemšana, problēmu risināšana, kuras ir grūtāk izmērāmas, bet dzīvei tik ļoti nepieciešamas?” vaicā Guna Pudule.
“Garīgās veselības veicināšana skolās” projektā sadarbojas septiņas Eiropas Savienības valstis. Neatkarīgi no izglītības sistēmas Latvijā, Eiropā, pasaulē - garīgās veselības problēmas bērnu un jauniešu vidū pieaug.
Bērnu savstarpējās nesaskaņas ir bijušas vienmēr, Pasaules Veselības organizācija ziņo, ka pēdējās desmitgadēs situācija pasliktinās. Kas ir tas, kas attiecību situāciju saasina pēdējā laikā gan no skolēnu, gan no pedagogu skatupunkta raugoties? Kas ir izmainījies skolēnu attiecību jomā, emocionālajās prasmēs, audzināšanā ģimenēs, kāds ir iemesls tam, ka situācija pasliktinās?
Nemitīgās pārmaiņas, sociālā nestabilitāte rada stresu sabiedrībā. Milzīga emocionālā slodze, nogurums ir gan pieaugušajiem, gan bērniem. Arvien vairāk sākumskolā ienāk bērni, kam ir uzvedības problēmas, kas ir emocionāli jūtīgāki.
No pedagoga skatupunkta raugoties, es redzu vairākus savstarpēji saistītus iemeslus. Viens no iemesliem situācijas pasliktināšanā ir vecāku aizņemtība, kas ir jautājums par prioritātēm. Protams, ka vecāki pēc darba ir noguruši, bet ir jāatrod kaut nedēļas nogalēs laiks kvalitatīvai kopā būšanai ar bērnu. Otrs būtisks iemesls ir tehnoloģiju straujā ienākšana un izmantošana dzīvē. Skolēni un mobilais telefons skolas ikdienā ir nešķirami, turklāt telefons tiek izmantots kā laika kavēklis: spēles, dažādi sociālie tīkli, rīki, kurus mēs, pieaugušie, pat nezinām. Pavadot daudz laika virtuālajā pasaulē, pazūd saikne ar realitāti. Tehnoloģijas ietekmē arī skolēnu savstarpējo attiecību veidošanu, komunikāciju. Bērni pārņem netieši šo mūsu, pieaugušo, dzīves, rīcības modeli.
Pedagogi, vecāki, politikas veidotāji tiks iesaistīti šajā projektā, sadarbojoties kopā. Kas šajā sadarbībā nestrādā šobrīd, raugoties no pedagogu, skolas viedokļa?
Skolas, skolotāju un vecāku sadarbība ir sāpīgs jautājums. Mērķis mums visiem ir viens, taču nemākam vai negribam cits citā ieklausīties un nokļūstam pretējās frontēs. Trūkst savstarpējās uzticības, īpaši vecāku uzticības skolai. Nav vienas atbildes, kāpēc tā. Nemitīgās pārmaiņas izglītības sistēmā nes sev līdzi daudz negāciju, kritikas; arī skolotāju izdegšana un pašu vecāku negatīvā bērnības pieredze sadarbībā ar skolu. Nesadzirdēti skolotāji jutušies arī no politiķu puses. Projekts “Garīgās veselības veicināšana skolās” ir iespēja visiem kopīgi piedzīvot veiksmīgāku sadarbību un līdz ar to rezultātu.
Kā šis projekts izpaužas ikdienā, jūsu skolā?
Iļģuciema vidusskola piedalījās Valsts izglītības satura centra projektā “Mācīties būt”, kurā bija unikāla iespēja skolotājiem kopā ar profesionāli mācīties sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) rīkus un tos lietot mācību procesā, un, kas man šķiet īpaši būtiski, arī reflektēt profesionāļa vadībā par to, kas sanāk, kas nesanāk, ko un kā vēl varētu darīt.
Arī skolotājiem ir savas ikdienas problēmas, stress, tāpēc ir ļoti nepieciešams šāds profesionāļa atbalsts, kas, manuprāt, palīdzēja tikt galā ar savām emocijām.
Un, kā rādīja šī pētījuma rezultāti, tad skolotāji, kas strādāja ar SEM rīkiem, metodēm, mācību gada beigās bija mazāk saguruši, izdeguši nekā tie, kas nebija iepazinuši un lietojuši SEM rīkus. Tādēļ “Garīgās veselības veicināšana skolās” ir loģisks darba turpinājums, veidojot sistemātisku skolas, vecāku un izglītības politikas veidotāju sadarbību.
Kā šī jaunā iniciatīva iekļaujas "Skola 2030" kontekstā, kur arī ir saturā integrēta skolēnu emocionālo prasmju attiecību jautājumi.
Jāatzīst, ka sākumā bija bažas, ka atkal nāks klāt skolotājiem papildu darbs, rīki, metodes, kas jāapgūst. Bet atklājās, ka SEM ir atrodams arī kompetenču pieejā un ļoti labi iekļaujas. Pirmkārt, sociāli emocionālo prasmju apguve tieši ir iekļauta sociālās un pilsoniskās jomas saturā. Otrkārt, ikvienā mācību priekšmetā, piemēram, ievērojot visas trīs mācību stundas daļas, izvirzot stundai sasniedzamo rezultātu, praktizējot pozitīvu atgriezenisko saiti, rada skolēniem drošības sajūtu, prognozējamību par stundā notiekošo.
Vecākiem mēdz būt bailes, ka bērnus klasesbiedri slikti ietekmēs. Ir viedoklis, ka, ja vecākiem būs labas attiecības ar bērnu, tad nevajag ļoti satraukties, ka no ārpuses bērnu kāds īpaši apdraudēs. Cik ļoti ģimene var ietekmēt ārējo emocionālās veselības apdraudējumu?
Pamatus sociāli emocionālajai attīstībai bērnam ieliek, protams, ģimene. Saskarsme, attiecības bērnam ar mammu un tēti ir ļoti svarīgas. Ir svarīgi, ka bērns jūt vecāku rūpes par viņu, ka bērns var uzticēties vecākiem, ka vecāki viņu uzklausīs, ka bērns nebaidās ar vecākiem runāt arī par nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Ģimenē veidojas pamatievirzes gan iekšējās izjūtās par dzīvi, gan priekšstatos par dzīves vērtībām. Jo labākas attiecības būs bērnam ar vecāku, jo emocionāli stabilāks, drošāks būs bērns arī skolā, ārpus ģimenes.
Vai redzams, ka vecāki nāk un prasa lielāku skolas iesaisti?
Ir ļoti dažādi. Ir vecāki, kas gluži pretēji – nevēlas, lai skola, skolotāji iesaistītos, palīdzētu problēmu risināšanā. Ir arī tādi, kas neatzīst, ka ir problēmas ģimenē. Bet ir vecāki, kas tiešām paši nāk pēc atbalsta, palīdzības. Domāju, ka tas ir saistīts ar pašu vecāku pieredzi skolā, pašiem mācoties. Ja vecāks skolas laikā ir izjutis pret sevi sliktu attieksmi no skolotājiem, tad visdrīzāk arī jau kā vecāks būs piesardzīgāks attiecībās ar skolu, ja ne pat naidīgs. Par uzticēšanos te nevar būt ne runas.
Tomēr viennozīmīgi ir tas, ka mēs jūtam lielāku vecāku interesi par to, kas skolā notiek. Jūtam arī to, ka parādās arvien vairāk vecāku, kas vēlas būt iesaistīti dažādu bērniem svarīgu skolas lēmumu pieņemšanā.
Kāpēc tā ir, ka vecāki reti iet runāt ar skolu, skolotājiem, lai mēģinātu uzlabot kopējo situāciju? Vairāk sūdzēsies visiem citiem, bet skolai par to nepateiks. Kāpēc ir vecāku iesaistes problēma? Kā skola varētu radīt vecākiem sajūtu, ka skola ir atvērta, sabiedrotais vecākam, nevis varas institūcija?
Lai vecāki nāktu problēmas risināt uz skolu, nevis skrietu sūdzēties, viņiem ir jāuzticas skolai, ir jābūt sajūtai, ka mūs, vecākus, skola, skolotāji uzklausīs un sadzirdēs. Kā varētu atjaunot uzticību? Sarunājoties, kopā domājot, ļaujot izteikties, topot uzklausītiem un sadzirdētiem. Maziem solīšiem virzoties uz priekšu, veidojot savstarpējo uzticību.
Tehnoloģijām ir ietekme arī uz bērnu emocionālo pasauli. Cik ļoti skolas cenšanās izzināt to un varbūt tehnoloģijas izmantot, lai caur tām radītu cerētos efektus?
Ir pilnīgi skaidrs, ka bez tehnoloģijām vairs nekā nevarēs. Bet ir svarīgi, kur un kā tās izmanto, tostarp arī izglītībā. Tehnoloģiju pielietojumam ir jābūt jēgpilnam, pārdomātam. Ļoti negribētos, ka mēs šajā kovida laikā iebristu otrā galējībā, par daudz visu digitalizējot, jo bērniem sociāli emocionālā kompetence veidojas tiešā kontaktā, sadarbībā un attiecībās ar saviem vienaudžiem.
Tehnoloģijas skolās ienāk pamazām divu iemeslu dēļ, pirmkārt, tie ir finanšu resursi, kas nav mazi, un, otrkārt, skolotājiem nemaz tik viegli neiet ar to apgūšanu.
Ar ko jārēķinās tagad, septembrī sagaidot bērnus, kas mēnešiem nav sēdējuši skolas solā Covid-19 dēļ. Vai tas būs atstājis kādas sekas uz bērnu emocionālo veselību?
Tas ir atkarīgs no paša bērna, viņa attīstības līmeņa, temperamenta. Lielāku ietekmi tas varētu būt atstājis tieši uz sākumskolas skolēniem, jo viņu emocionālā pasaule vēl tikai veidojas. Kā jau iepriekš minēju, jaunāko klašu skolēniem ir svarīgi kontaktēties ar saviem vienaudžiem, arī ar skolotājiem klātienē, sociāli emocionālo kompetenci nevar attīstīt caur ekrānu. Noteikti visi būs noilgojušies pēc tieša kontakta ar saviem klasesbiedriem.
“Garīgās veselības veicināšana skolās” programmas pienesums un paredzamais rezultāts:
Lai gan pēdējā desmitgadē Latvijā ir īstenotas vairākas iniciatīvas, kuru mērķis ir mazināt garīgās veselības problēmas skolā, tās visas ir bijušas vērstas vai nu uz atsevišķām grupām, piemēram, viena noteikta vecuma bērniem, vai uz konkrētu problēmu, piemēram, vienaudžu tiranizēšanas, mazināšanu. “Garīgās veselības veicināšana skolās” programmā svarīga loma ir sadarbībai starp skolēniem, skolotājiem, ģimenēm, izglītības iestāžu vadītājiem, politikas veidotājiem. Paredzamie rezultāti:
- Pedagogiem notiks mācības un supervīzijas, lai padziļinātu zināšanas par kompleksu pieeju garīgās veselības veicināšanai izglītības iestādēs un apgūtu metodes, kuras pielietot, lai veicinātu gan savas, gan skolēnu sociāli emocionālās mācīšanās prasmes, stiprinātu dzīvesspēku un mazinātu uzvedības problēmu riskus. Šim nolūkam ir izstrādātas divas rokasgrāmatas ar praktiskiem darbības ieteikumiem: viena ir paredzēta pašiem pedagogiem, lai veicinātu viņu garīgo veselību, bet otra rokasgrāmata ir paredzēta tam, lai pedagogi varētu vadīt nodarbības garīgās veselības veicināšanai dažāda vecuma bērniem un jauniešiem.
- Bērniem un jauniešiem vecumā no 4 līdz 18 gadiem notiks gan pedagogu vadītas praktiskas nodarbības garīgās veselības veicināšanai, gan būs iespēja patstāvīgi veikt dažādus praktiskus uzdevumus mājās, lai uzlabotu attieksmi pret sevi un citiem, stiprinātu dzīvesspēku, kā arī mazinātu stresu, trauksmi, agresiju un uzvedības problēmas.
- Vecākiem notiks nodarbības, lai padziļinātu zināšanas par sociāli emocionālo mācīšanos, dzīvesspēka veicināšanu un mazinātu bērnu uzvedības problēmu riskus. Arī vecākiem būs pieejama rokasgrāmata ar praktiskiem un zinātniski pamatotiem ieteikumiem, kā izteikt un izrādīt bērnam mīlestību ikdienā, kā efektīvi pieskatīt savus bērnus, kā kļūt par labu paraugu savam bērnam un kā veiksmīgāk sadarboties ar skolām.
- Izglītības politikas veidotāji saņems rekomendācijas garīgās veselības veicināšanai skolās.
Tālejošākie iniciatīvas mērķi ir iekļaut “Garīgās veselības veicināšana skolās” programmu nacionālajā izglītības un veselības aizsardzības politikā un sadarbībā ar nacionālajām un starptautiskajām publiskajām autoritātēm aktualizēt inovācijas izglītības politikā.
