Iekārtojot bērnistabu, vispirms jāņem vērā telpas lielums un bērnu skaits – cik bērniem šajā istabā kopā būs jādzīvo. No tā ir atkarīgs pilnīgi viss iekārtojums un dizains.
"Jāņem vērā arī bērnu vecums. Interjera arhitekta galvenais uzdevums ir padarīt šo telpu mājīgu, drošu, padarīt to tādu, lai bērnam nenovērstu uzmanību. Tajā ir jābūt arī funkcionalitātei – telpā jābūt gan gulēšanas zonai, gan mācību zonai, gan arī spēļu zonai," norādīja Riba.
Interjera arhitekte vērtēja, ka 9–10 kvadrātmetru liela telpa, visticamāk, būs piemērota vienam bērnam, bet, ja telpa ir lielāka par 10 kvadrātmetriem, to jau var mēģināt iekārtot tā, lai tā būtu ērta dzīves vieta vairākiem bērniem.
Ir gadījumi, kad šaurības dēļ vienā telpā nav iespējams iekārtot visas bērniem nepieciešamās zonas. Tādos gadījumos jāizvērtē pārējo dzīvokļa vai mājas telpu sniegtās iespējas.
"Bērnistaba nekādā gadījumā nav atrauta no visa kopējā dzīvokļa vai mājas, tāpēc ir jāsaprot tās galvenās lietas, ko bērni darīs tajā telpā. Jo tikpat labi mācības var, piemēram, notikt kaut kur citur. Piemēram, ja ir darbistaba vecākiem, uz maiņām bērni droši var doties pildīt mājasdarbus arī citā telpā, kura ir atbilstoši aprīkota tieši tam, lai mācītos," norādīja Doļegnovska.
Tas pats attiecas uz spēļu zonu – bērniem var ierīkot spēļu stūri viņu istabā, bet tajā pašā laikā bieži vien bērni labprātāk spēlējas tur, kur atrodas viņu vecāki, piemēram, viesistabā. Tad bērnistabā var iekārtot zonas gulēšanai, rotaļlietu uzglabāšanai un mācībām, bet spēļu zonu iekārtot viesistabā.
"Es gribētu aicināt domāt un izmantot citas vietas dzīvesvietā, kur bērnam veikt, piemēram, mācību darbiņus vai spēlēties, vai izbaudīt kopā būšanu. Tas būtu mans ieteikums – neskatīties atrauti tikai uz bērnistabu, bet tomēr ļaut bērnam būt arī citās telpās, kas ir dzīvoklī," ieteica Doļegnovska.
Šaurā dzīvesvietā viņa ieteica neatvēlēt rotaļu zonai kādu speciālu stūri, bet paredzēt rotaļāšanos telpas vidū. Spēļu zona vienkārši var būt platība, uz kuru bērns atnes savas mantas un spēlējas, bet pēc tam tās novāc.
"Speciāli nogrūst kaut kādā stūrītī to rotaļu zonu nav obligāti. Ja tomēr ir mazas telpas, tad var ļaut bērnam, piemēram, rotaļāties viesistabā, bet iezīmējot konkrētu vietu. Tas var būt paklājs, uz kura viņš spēlējas. Es no personīgās pieredzes varu apgalvot to, ka visbiežāk bērni savā istabā nespēlējas. Viņi spēlējas tur, kur ir māsa, brālis vai vecāki," pauda Doļegnovska.
Ja speciālu spēļu zonu bērnistabā neveido, tad jāieplāno pietiekami daudz mantu uzglabāšanas iespēju, kur visas rotaļlietas ērti novietot pēc tam, kad spēlēšanās istabas vidū vai viesistabā ir pārtraukta, norādīja Riba.
"Tātad jāparedz pietiekami daudz atvilktņu un skapju, kur visas lietas salikt, radot ērtu un funkcionālu vidi, lai bērnu pašu veicinātu šīs rotaļlietas nolikt vietā, lai istabas vidū mums nepaliek nekārtība," ieteica Riba.
Ja paredzēts, ka vienā istabā dzīvos vairāki bērni, ir svarīgi domāt arī par to, lai tajā būtu iespējams nodrošināt privātumu, uzsvēra Kalniņa.
"Tā ir būtiska lieta, par ko domāt, kā nodrošināt iespēju mācīties privāti un būt privātumā. Mēs ar to varam saprast ļoti daudz ko – gan kaut kādu stūrīti, kas ir tikai mans, kur māsa vai brālis varbūt nevar pieiet, gan tāpat tas ir kaut kāds privātais laiks," ieteica Kalniņa.
Ja lielākiem bērniem jādala istaba ar brāļiem vai māsām un tajā nav iespējams izveidot kādu nodalītu, privātu zonu, tad ir svarīgi ieplānot kādu konkrētu laiku, kad katrs bērns istabu var izmantot viens pats vai varbūt uzaicināt ciemos kādu draugu.
Ja to nav iespējams ieplānot bērnistabā, varbūt ir kāda cita telpa, kurā bērns konkrētā laikā var pabūt savā kompānijā – bez brāļiem vai māsām.
"Tā ir ārkārtīgi būtiska lieta, ko mēs mācām jau no dzimšanas brīža, kā to privātumu saglabāt, kā parūpēties, ka privātums ir ārkārtīgi būtisks, ja mēs domājam par savu robežu ievērošanu visādās jomās un arī citu cilvēku robežu ievērošanu," skaidroja Kalniņa.
Tas nenozīmē, ka ir jāizveido stingrs grafiks, kur telpas izmantošana sadalīta pa stundām. Varbūt viens no bērniem konkrētu darba dienu pēcpusdienās apmeklē kādu pulciņu, tas tad var būt laiks, kad otrs bērns var pabūt istabā viens vai ar saviem draugiem.
Risinājumi var būt daudz un dažādi, bet šāda iespēja ir jārod. Privātums nozīmē arī, piemēram, savus plauktiņus vai savas atvilktnes, kur uzglabāt tikai savas mantas.
"Bērnam augot arvien lielākam, privātums ir ārkārtīgi būtisks. Tas var būt ļoti atšķirīgi, bet parasti bērni vairāk izrāda vajadzību norobežoties uz kaut kādu brīdi savā telpā ap pieciem sešiem gadiem. Bet tas var būt arī agrāk. Skolēniem un pusaudžiem tas jau ir ārkārtīgi svarīgi," norādīja Kalniņa.
