Raidījumu par šo tematu pamudināja veidot Sniedzes ieraksts sociālajā vietnē "Facebook" laikā, kad ziema svinēja savu uzvaras gājienu. Sniedze stāsta par to, ka viņas mamma aukstajā laikā aizrādījusi kādai mammai uz ielas, kuras apmēram gadu vecajai meitiņai rokās nav bijuši cimdi, arī cepure nav bijusi galvā. Mazā raudājusi un spiegusi. Uz aizrādījumu, ka mazā raud tāpēc, ka viņai ir auksti, saņēmusi norādi nejaukties tur, kur neaicina. Sniedze vaicā, kā citi rīkojas šādās situācijās?
Pirms šādas situācijas jāizvērtē mērķis, ko cilvēks ar savu darbību grib veikt, pauž Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo. Te būtu vairāk jārunā, kā veidot dialogu ar cilvēku, kuru uzrunāt.
Biedrības "Tēvi" pārstāvis, privātās Montesori sākumsskolas direktors Lauris Bokišs piekrīt, ka šādās situācijās svarīgi, kā vērsties pie cilvēka. 70% šādās situācijās ir neverbālā komunikācija. Kauns, vaina un biedēšana pagātnē ir bijuši audzināšanas instrumenti. Pārnest šo pieredzi uz mūsdienām nevajag, vecāki mūsdienās apzināti izvēlas citas audzināšanas metodes.
Šādā komunikācijā jābūt cieņai un labvēlībai, to var iemācīties tikai ģimenē, akcentēja Žurilo. Vecākiem situācijās, kad kāds ir agresīvs un aizskar bērnu vai mammu, nevajadzētu taisnoties, bet jautāt cilvēkam – kas notiek, rādot, ka viņa uzvedība ir agresīva un nav pieņemama.
Pieredzē dalās mamma Dana Kručiņina, kura sastapusies ar situāciju veikalā, kad kāda svešiniece viņas bērnu "audzināšanas nolūkos" aizskārusi fiziski.
Situācijās, kad sabiedriskās vietās kāds mammai aizrāda, ir stāsts par to, kā sabiedrībā mēs komunicējam, uzskata Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta vecākā eksperte Gita Kalniņa. Te ir stāsts par to, kā līdzcilvēks pauž savu rūpi. Ja tas ir uzbrūkoši, pāriet agresīvā formā, tas nav pieņemami.
