Noziedzīgie nodarījumi, kas vērsti pret bērnu tikumību un dzimumneaizskaramību, iet roku rokā ar seksuālās izglītības trūkumu, atzina Balode.
"Tiem bērniem, kas nonāk pie mums, bieži vien pietrūkst zināšanu. Mēs kā speciālisti, kas šajā jomā strādā jau vairāk nekā 20 gadus, saprotam, ka zinošs bērns ir lielā mērā pasargāts bērns, – bērns, kurš zina par savu ķermeni, par sava ķermeņa funkcijām, kurš bez liela kauna un aizspriedumiem spēj par to kādam pastāstīt, ka ar viņu ir atgadījies kas tāds, kas viņu ir mulsinājis, vai par ko viņš skaidri zina, ka tam nevajadzēja notikt," Balode skaidroja.
Spēja atklāti runāt par šiem jautājumiem tiešām var bērnu pasargāt, jo ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad bērni "Dardedzē" nonāk tikai tad, kad ir saskārušies ar dzimumnoziegumu.
"Kad mēs sākam ar viņiem strādāt, viņi ir ārkārtīgi apjukuši par to, ka izrādās – kaut kādas konkrētas darbības, ko ar viņiem kāds ir veicis, ka tās patiesībā ir tādas neatļautas darbības.
Tie bērni to nezina. Arī to, ka viņiem bija jau ļoti sen tiesības kādam par to teikt, arī to viņi nezināja," stāstīja Balode.
Bieži vien bērnu izglītības trūkums ir saistīts ar pašu pieaugušo atturīgumu vai nevēlēšanos apspriest šos tematus.
"Tas vispirms izriet no mūsu kultūras mantojuma, kas tad mūsu kultūrā ir atļauts un kas ir tabu. Mums ir ļoti daudz šo aizspriedumu runāt. Vispār sarunāties un runāt par tematiem, kas nav patīkami, un bieži vien tie ir nauda, attiecības un seksualitāte un ķermenis," atzina Zande.
No vienas puses, intīmās attiecības pieaugušajiem rada gan prieku, gan bērnus, no otras puses – tās ir apliktas ar tik daudz aizspriedumiem un aizliegumiem, ka par to runāt vai diskutēt vienkārši nav pieņemts.
"Ja mēs nerunājam, tad mēs arī nezinām, jo – kā tad lai es uzzinu, ja es nerunāju? Tā tas iet no paaudzes paaudzē. Man gribas teikt, ka te nav tādu milzīgu pārmaiņu varbūt 50 gadus ilgā vēsturē.
Kāds varbūt saka, ka tas ir padomju mantojums, bet arī šobrīd vecāki nemaz tik veiksmīgi nesarunājas ar saviem bērniem vispār, un, ja viņi vispār nesarunājas ar saviem bērniem, tad kur nu vēl par seksualitātes attīstību," pauda Zande.
Vienlaikus viņa uzsvēra – ar bērniem ir jāveido normālas, veselīgas sarunas, kurās tiek runāts nevis par kaut ko, kas skar pieaugušos, bet par to, kas ir atbilstošs konkrētā bērna vecumam, vajadzībām un situācijai.
"Kādreiz manam puikam bioloģijas klasē uzdeva jautājumu – ar kuriem no jums vecāki mājās runā par ķermeņa norisēm? Roku pacēla divi bērni, viens bija mūsējais. Mēs arī nebijām nekādi ārkārtīgi izglītotie šajā jautājumā, mēs vienkārši runājām par tādām lietām, kas ir erekcija, par to, ka ir šie slapjie sapņi, kā tas ir, kad tu kļūsti no puikas par vīrieti, kas notiek ar tavu ķermeni, par mazgāšanos, par pumpām, par pavisam elementārām lietām, no kurām izriet tālākas sarunas, kuras ir tikai normālas," stāstīja Zande.
Balode atklāja, ka apmēram pirms pieciem gadiem centrs "Dardedze" veicis nelielu aptauju par to, kuram par šīm tēmām būtu ar bērniem jārunā. Vecāki skaidri atbildēja – skolotājiem. Skolotāji atbildēja – vecākiem.
"Bērni teica, ka ar viņiem nerunā ne viens, ne otrs un ka viņi šo informāciju iegūst vai nu viens no otra, vai nu no interneta dzīlēm. Tā kā patiesībā par to milzīgi lielo aizspriedumu jūkli, kas ir pieaugušo cilvēku galvās, par to, manuprāt, ir nopietni jārunā. Mēs taču esam dzīvi cilvēki ar saviem ķermeņiem, mēs taču katru dienu ar tiem staigājam, ir tik ļoti jocīgi, ka neuzdrošināmies par to runāt ar bērniem," pauda Balode.
Zande vērtēja, ka nevis skolotāji, bet tieši vecāki ir pirmie pieaugušie, ar kuriem sastopas bērns, un vecākiem būtu jāatbild uz visiem bērna "kāpēc".
"Kad bērns uzdod jautājumu – kāpēc – viņam nav galvā neķītru domu vai vēlmes apmulsināt vecākus, viņš vienkārši grib zināt, kā ir iekārtota pasaule, un ķermenis ir daļa no pasaules. Kad bērns prasa, kāpēc puikām ir krāniņi, bet meitenēm nav, tas ir tik vienkāršs jautājums, bet, ja mēs uz šo jautājumu sākam skatīties, ka, ārprāts, – tas ir kaut kas tik briesmīgs, es nezinu kā atbildēt un labāk par to nerunāt –, tad mēs aizveram vārtus jeb durvis ciet uz sarunu lauku vispār un ceram, ka atnāks skolotājs un izdarīs to mūsu, vecāku, uzdevumu – sarunāsies ar bērnu par bērnam svarīgām tēmām," skaidroja Zande.
