4. studija

Vai depozīta iepakojumu pieņemšana mazajos veikalos norit tik gludi, kā iecerēts?

4. studija

Kā panākt, lai simtiem automašīnu neizmanto iekšpagalmu kā pilnvērtīgu ielu?

Kāpēc, dodoties pie psihologa, var nonākt bāriņtiesā, sociālajā dienestā un policijā?

Kā ģimene devās pie psihologa pēc palīdzības un nonāca bāriņtiesā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Ģimene vērsās pie psihologa pēc palīdzības, taču gan vecāki, gan bērns tagad sniedz paskaidrojumus policijā, bāriņtiesā un sociālajā dienestā. Savu stāstu Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumam "4. studija" uzticēja pusaudzes mamma, lai dalītos ar citiem vecākiem savās pārdomās un secinājumos.  

Marija ir trīs bērnu mamma. Divi jau pieauguši, bet jaunākajai meitai – sarežģītais pusaudžu vecums. Pirms trijiem gadiem, kad sākās pandēmija, sabiedrība negaidīja, ka tā tik ļoti skars tieši šo vecumposmu – tīņus. Ilgstošās mājsēdes laikā Marija manīja, ka meita daudz laika pavada internetā, bet piekļuvi tam liegt nav iespējams, jo – attālinātās mācības. Ne miega, ne ēšanas režīms netika ievērots. Meitenei pieauga svars, sākās mentālās veselības problēmas un vienlaikus arī vecāku ieteikumu un padomu pilnīga noliegšana un ignorēšana. Mamma un tētis nolēma nevis nogaidīt, kamēr "dullais vecums" pāries, bet meklēt speciālistu palīdzību.

Izpētot piedāvāto programmu, Marija vienojās ar meitu, ka abas meklēs palīdzību Pusaudžu resursu centrā, kur piedāvā psihologa konsultācijas bērnam un vecākiem. Ar bērnu strādā gan fizioterapeits, gan uztura speciālists.

"Pusaudžu pasaules redzējums nepieņem vecākus par autoritāti; tātad skaidrs, ka jāmeklē autoritātes ārpus mājas," stāstīja Marija. "Pieteicāmies, sagaidījām rindu, uzsākām pirmo konsultāciju pie psihologa. Likās labs iespaids. Vienkārši jāiet pa uzsākto taciņu, jāturpina, un rezultāts nekur neizpaliks."

Otrajā reizē notikusi tikšanās ar centra nozīmēto programmas vadītāju, kura vispirms 40 minūtes runājusi ar meitu, pēc tam kabinetā devusies Marija, kurai tika uzdots jautājums par sešus gadus senu notikumu.

"Viņa man uzdeva jautājumu, vai jūs esat pērusi bērnu ar žagariem?  Teicu, jā, vecākiem tas ir galējs ietekmēšanas līdzeklis, kad visi citi resursi ir izsmelti un bērns turpina neklausīt. Esmu uzšāvusi bērnam ar žagaru," apstiprināja mamma.

Pēc Marijas teiktā, tālāk sekojuši kategoriskā veidā uzstādīti speciālistes jautājumi. Pēc tam viņa darījusi zināmu, ka par šo gadījumu būs jāziņo policijai, bāriņtiesai un sociālajam dienestam.

Marija atzina, ka "daktera Bērziņa" palīdzību izmantojusi divas reizes.

"Uzšaut bērnam ar žagaru, lai viņš saprot, kur ir robežas, un lai viņš saprot, ka mājās vecāki ir tie, kas noteiks kārtību, un viņiem būs jāklausa – manuprāt, tas ir vienkāršs audzināšanas līdzeklis, ko nevajag pārprast," pauda Marija. "Tad, kad es vaicāju, kāpēc viņa neziņo par tiem, kas šobrīd karas, slīcinās, klīst pa ielām vai sazin kur paklīduši dzīvē, atkal pretī ir klusums. Jo viņai par viņiem nav informācijas. Par mani ir, jo es esmu pati aizgājusi. Ar savu bērnu. Esmu ieradusies ar savu vārdu, uzvārdu personas kodu. Kur problēmas – ziņojam! Noliekam lietu plauktā un turpinām dzīvi."

Tagad mamma ar meitu ir bijusi uz pārrunām gan policijā, gan bāriņtiesā un sociālajā dienestā. Bāriņtiesa un sociālais dienests atrodas rajonā, kur ģimene mitinās un uzauguši un skolā gājuši gan bērni, gan arī mamma.

"Šeit pazīst mūsu ģimeni. Un šeit lielākoties jautājums bija nevis par šo vardarbību, kas varētu būt veikta, bet lielākoties bija jautājums: kas tas tāds ir? Pastāstiet, kas tur ir rakstīts par jums un kāpēc jūs gājāt uz šo iestādi?" atcerējās Marija.

Uz dienestu jautājumu, ko par to domā bērns, sieviete varējusi vien atbildēt, ka "viņš ir kā sastindzis un nedomā neko".

"Jo tā tas arī varētu būt, jo viņš sākumā domāja, ka viņu izņems no ģimenes. Un arī šis ķīlis – ka viņš ir pretnostatīts ģimenei," sacīja Marija, piebilstot, ka tā vistiešākā veidā ir vardarbība pret bērnu.

Pēc laiciņa, kad meita sapratusi, ka neviena iestāde no ģimenes viņu neizņems, atklājusi mammai savas izjūtas: "Ka viņai no šīs lietas ir viena mācība gūta: neatklāties vecākiem un neuzticēties iestādēm. Tātad tas nozīmē, ka pusaudzis vienkārši slēpsies labāk."

Ņemot vērā, ka runa ir par konkrētu gadījumu, Pusaudžu resursu centrs savu nostāju detalizētāk kameras priekšā komentēt atteicās.

Uz raidījuma "4. studija" jautājumu – kurš ir ieguvējs no radušās situācijas, Pusaudžu resursu centrs atbildēja: "Pirmkārt, ieguvējam šajā situācijā ir jābūt bērnam, lai tiktu īstenotas viņa tiesības un novērstu iespējamo problēmsituāciju. Otrkārt, pieņemot un izmantojot speciālistu atbalstu, ieguvēja ir visa ģimenes sistēma, jo bērna grūtības nav skatāmas atrauti no ģimenes."

"Mums ir jau bērni, kas ir izauguši. Ir lieli. Un arī viņi šajā situācijā, kad es vaicāju – kā tu domā, vai mēs tiešām esam agresīva ģimene, vai mēs ģimenē piekopjam vardarbību, viņi smejas," atklāja sieviete.

Marija saprot, ka viņas miers un demokrātiskā attieksme ir novedusi pie tā, ka bērns neklausa. Protams, ka vecāki ir apņēmības pilni iet uz visām pārrunām un speciālistu konsultācijām, tomēr uzskata, ka ģimene šobrīd izdzīvo nepelnīti grūtu posmu, ko radījusi izveidotā sistēma.

"Par šo viennozīmīgi vecākiem ir jāzina. Tā nav ne tuvu normāla situācija, ka tu dodies pie psihologa pēc palīdzības un tu nonāc bāriņtiesā, sociālajā dienestā un policijā. Tas ir absurdi," uzsvēra Marija. "Es šo situāciju risinātu pilnīgi savādāk, bet man pietrūka šo zināšanu. Tāpēc ģimenes, kas šādā veidā cieš no šāda veida vardarbības no iestādēm, viņas vienkārši ir sagrautas, un viņas par to skaļi nerunā. Tā ir tā problēma."

Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka speciālistam, kuram pēc sarunas ar bērnu rodas aizdomas, ka ģimenē iespējama fiziska vai emocionāla vardarbība, 24 stundu laikā jāziņo attiecīgajām iestādēm.

"Ir likums. Un, kad ir daudz un dažādas situācijas, reizēm bērni izdomā, pārspīlē, bet pēc tam… Es domāju, satraukumam nav īsti pamata. Jo pēc tam jau psihologs tiek iesaistīts un pie kaut kāda kopsaucēja jau nonāk, vai tur ir bijusi vardarbība vai nav," skaidroja bērnu un pieaugušo psihiatrs Gunārs Trimda. "Vecākiem reizēm, protams, izmisuma pēc, var teikt, "paslīd" roka, kad ieper bērnu vai pagrūž, vai sabļauj. Vai citreiz tā ir sistēma, ka savādāk nedara. Bet to jau pēc tam noskaidro. Tā ka satraukumam nav pamata, tāds ceļš ir ejams."

Cik daudz laika un nervu no Marijas ģimenes prasīs iedarbinātā mašinērija un vai likumā paredzēto sistēmu speciālisti reizēm neizmanto, akli sekojot likuma burtam, – "4. studija" turpinās skaidrot nākamajos raidījumos.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti