Latvijas Ēdinātāju apvienības pārstāvis Jānis Meija skaidroja skolu ēdināšanas piedāvājumus: "Ir trīs veidu ēdināšanas modeļi: viens ir vairāk novērojams mazajām klasēm – pirmajai un otrajai, kad tiek porcionētas porcijas. Otrs veids ir tā saucamie kopgaldi, kad ir kopējais klases galds, kur ir ēdienu tā saucamie koptrauki, un tad bērns pats vai skolotājs, vai ēdinātāju darbinieks palīdz porcionēt. Un trešais ir šis – pašapkalpošanās līnijas princips."
Ja ēdiens tiek pasniegts porcijās, tas tiešām ātri atdziest, bet pašapkalpošanās līnijā tas vienmēr ir silts. Bažām, ka bērni nevar paši uzlikt uz šķīvja ēdienu, nav pamata. Viņi to lieliski prot, un arī letes ir pielāgotas bērnu augumam – tās ir mazliet zemākas.
"Pirmās klasītes (skolēni), viņi bija pieraduši bērnudārzā, ka porcijas ir uzliktas uz šķīvja. Viņiem pašiem jāsaprot, cik viņi var uzlikt, vai viņi vispār māk uzlikt. Bija jāpalīdz gan virtuves strādniekiem, gan skolotājiem, gan skolotāju palīgiem, gan arī mēs – medicīnas darbinieki – nācām palīgā," pieredzē dalījās ārsta palīdze Alda Reinharde.
Šodien piedāvājumā zupa, dārzeņu sautējums, makaroni un trīs dažādu veidu salāti. Bērnu pirmā izvēle lielākoties ir makaroni, bet tiek ēsta arī zupa un sautējums.
Bērni stāsta, ko labprāt ēd, skaidro, ka mamma prot labāk gatavot makaronus, bet skolā garšīgāki saldie, paši var izvēlēties ēdienu un tā daudzumu. Saldais tikai reizi nedēļā ēdienkartē tiek iekļauts, lai samazinātu kopējo cukura daudzumu. Tomēr – vai ēdiens ir garšīgs vai negaršīgs? Tas vairāk ir gaumes jautājums.
"Ar to negaršīgumu ir tā, ka bērnam reizēm situācija ir tāda, ka nevis ēdiens būtu pagatavots negaršīgi, bet bērnam varbūt konkrētais ēdiens negaršo. Piemēram, griķi. Ja tanī dienā skolas kompleksajās pusdienās būs griķi, tad griķi vai nu garšo, vai negaršo. Un bērns atnāk mājās, viņam mamma vai tētis prasa, kādas bija pusdienas, – atbild: nebija garšīgas. Vai tad nebija garšīgas? Pusdienas varbūt bija garšīgi pagatavotas, bet konkrētajam bērnam griķi negaršo. Līdz ar to viņš varbūt ir palicis nepietiekami paēdis. Līdz ar to veidojas priekšstats par ēdināšanas pakalpojumu kopumā," pauda Meija.
Ēdiena kvalitāti regulāri pārbauda Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), ēdinātāja uzņēmuma darbinieki un skolas medmāsa.
"Mums ir bērni ar speciālo ēdināšanu, kas ir, piemēram, alerģiskie bērni, kam ir pārtikas alerģijas, kam ir celiakija, ir bērni ar cukura diabētu, un viņiem tiek veidota atsevišķa ēdienkarte, pielāgota, teiksim tā, un to mēs arī koriģējam, pārbaudām. Viņiem gan tiek servēts uz paplātītēm. Un to, kas ir uz paplātes, to viņi arī lieto," skaidroja Reinharde.
Lielākoties ēdiens skolās tiek gatavots uz vietas, un vienmēr var dabūt arī papildporciju. Vienlaikus šāds pašapkalpošanās modelis samazina neapēstā un izmetamā ēdiena daudzumu.
Šī ēdināšanas modeļa pozitīvo ieguvumu apstiprina arī Ādažu sākumskolas "Baltic Restaurants" struktūrvienības vadītāja Sandra Čunčule: "Mans subjektīvais viedoklis ir, ka tiešām strādā labāk, jo tiek nodrošināta mazāka daudzuma atkritumu izmešana. Ja gadījumā kaut kā pietrūkst, mēs piegatavojam klāt jau laicīgi, kādu pusstundu iepriekš, lai spējam sagatavot, nodrošināt."
Tomēr vecāku kopējos čatos nereti ir sūdzības, ka ēdiens beidzies un bērns palicis neēdis. Ko par to saka ēdinātāji? "Kopgalda gadījumā, protams, var gadīties, ka tas ir individuāli klāts galds, katram galdam tiek porcionēts. Tādas situācijas var gadīties. Bet es uzreiz gribu minēt, ka nevajag bērnam kautrēties un satraukties. Ja ir klases audzinātājs klāt pie galda vai turpat ir ēdināšanas pakalpojumu sniedzēja pārstāvji, droši ir jāiet klāt un jāsaka – mums, lūdzu, jāpapildina."
Kā veidojas pusdienu piedāvājums skolās? Piemēram, Rīgā vairāk nekā 100 skolās Rīgas dome (RD) ēdinātājus izvēlas centralizētā iepirkumā, un viens no galvenajiem kritērijiem nav cena, bet gan pārtikas kvalitāte.
RD Izglītības pārvaldes Izglītības atbalsta nodaļas galvenā speciāliste Ingrīda Millere: "Tas nozīmē, cik daudz un cik bioloģiskos produktus vai zaļās karotītes produktus, vai dārzeņiem – integrētās audzēšanas produktus – katrs no šiem ēdinātājiem piedāvā. Cenai ir noteikta zemākā robeža, zem kuras nevar iepirkt produktu. Protams, mēs nevaram iepirkt produktu, ja pusdienu cena skolās ir 3,09 (eiro), ka kāds piedāvās ēdināšanas pakalpojumu, teiksim, par 1,50 (eiro)."
Skolēnu ēdināšanas finansēšanas modeļi katrā pašvaldībā ir atšķirīgi, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc pašapkalpošanās līnijas ne visās skolās var ieviest. Ēdinātāju apvienības pārstāvis Jānis Meija uzskata, ka ideālā variantā skolu ēdināšanai vajadzētu būt valsts finansētai no 1. līdz 9. klasei.
"Ir pašvaldības, kurās šis atbalsta grozs ir tik, cik ar valsts normatīvo minimālais noteikts 1.–4. klasei – brīvpusdienas. Ir pašvaldības, kuras var rast finanšu līdzekļus, piemēram, 5., 6. klase tiek finansēta klāt. Ir pašvaldības, kas finansē līdz pat 12. klasei," skaidroja Meija.
Lai bērniem nerastos vēlēšanās pusdienlaikā našķoties ar čipšiem vai bulciņām no tuvākā lielveikala, skolas durvis ir slēgtas. Tāpēc makaronu un burkānu trauki tukšojas ātri.
