Skolotāja Līga Grundšteite dvīņus laida pasaulē pirms astoņiem mēnešiem. Viņa atzina, ka pirmie specifiskie jautājumi viņai radušies jau grūtniecības laikā, kas ierasti, ja tiek gaidīti dvīņi, tiek saistīta ar daudziem riskiem. Tāpat arī dzemdības un laiks pēc tam ir izaicinājumu pilns, un to pārvarēšanai ir nepieciešama apkārtējo palīdzība.
"Tā piedzimšana ir pat sava veida atvieglojums, jo dvīņu grūtniecība tomēr ir diezgan ar risku saistīta. Kāds man pajokoja – maksā par vienu, dabū divus. Nu īsti jau tā nav, jo ir grūti, ir diezgan daudz risku. Tad, kad beidzot pēc negulētām naktīm, pārbaudēm un tā tālāk piedzimst, tad arī ar diviem, protams, ir diezgan daudz visādu izaicinājumu. Man bija grūti tikt līdzi, lai ķermenis atiet sliedēs, lai varētu fiziski rūpēties par viņiem, bija jāprasa palīdzība.
Par laimi, man ir ģimene, kas var ik pa brīdim palīdzēt, un tas bija ļoti svarīgi. Ar dvīņiem tā labā lieta ir tāda, ka jau uzreiz cilvēki zina – vajadzētu palīdzēt," pieredzē dalījās Grundšteite.
Trīnīšu mamma sekas uz savu veselību izjūt joprojām
Trīnīšu mamma Baiba Vilsone-Kovisāre atklāja, ka viņas grūtniecība un dzemdības, par laimi, bija bez sarežģījumiem, taču sekas, ko tās atstājušas uz viņas pašas veselību, ir jūtamas vēl pat pēc pieciem gadiem.
"Es biju mierīga visu grūtniecības laiku, un tāpēc arī mazie piedzima nepilnās 37. nedēļās, kas ir ļoti ilgs laiks priekš trīņiem. Mums nebija nekādu problēmu pēc tam, viņi bišķiņ pagulēja inkubatoros, bet nekas tāds radikāls kā papildu skābeklis viņiem nebija nepieciešams. Līdz ar to esmu priecīga, ka viss tā veiksmīgi, bet, protams, manu veselību nekomentēsim, jo dažas sekas es jūtu joprojām iekšķīgi vēdera ziņā, un arī muguru es jūtu, bet viss noritēja diezgan labi," stāstīja Vilsone-Kovisāre.
Pēc trīņu piedzimšanas pirmo pusgadu nekam citam kā mazuļu barošanai un aprūpei jaunajai mammai laika neatlika, viņa atzina. Turklāt, lai parūpētos par visiem trim, pirmos sešus mēnešus viņai palīdzēja mamma, kas aizgāja no pamatdarba, lai varētu būt blakus ikdienā.
"Mums bija barošana ik pēc trīs stundām, un mēs visus uz to modinājām. Ja, piemēram, viens pieceļas možs, bet divi guļ, tad tev viņi ir jāmodina. Viņi negrib mosties, bet tev ir jāmodina, jo tu zini, ja pabarosi to vienu, tu viņu noliksi gulēt, viņš aizmigs, un pati ielīdīsi gultā, bet tad atkal pamodīsies tie divi un gribēs ēst.
Tā kā mums bija kārtīgs režīms, mēs cēlām visus augšā, vienā laikā likām gulēt, un tā tas bija līdz kādam pusotram gadiņam," stāstīja Vilsone-Kovisāre.
Grundšteite piebilda, ka arī dvīņu auklēšanā pirmo gadu bez apkārtējo palīdzības neiztikt. Vienlaikus mūsdienās pieejami dažādi rīki, kas atvieglo dvīņu mammu ikdienā, piemēram, dubultā nēsāšanas soma, kas ļauj pārvietoties reizē ar abiem.
Dvīņi arī slimo kopā
Psiholoģe, dvīņu mamma Nikola Dzina savas meitas pasaulē laida pirms 13 gadiem, kad palīgierīču klāsts nebija tik plašs. Viņa uzsvēra – dvīņu mammām pirmajos bērnu dzīves gados palīdzība sevišķi nepieciešama tad, kad jādodas pie ārstiem vai citur ārpus mājas.
"Tas ir atkarīgs no bērniem, no apstākļiem, no visa, bet fiziski vieglāk paliek kaut kur ap trīs gadiem laikam. Tad var saģērbties, ir spēlēšanās, noregulējas nakts režīms. Man neviens no bērniem pa naktīm līdz diviem ar pusi gadiem negulēja stabili, līdz ar to ir tās negulētās naktis līdz trīs gadiem. Ap trīs gadiem sākās lielāka patstāvība, ēšana, trīsarpus gados aizgāja uz bērnudārzu, un bērnudārzs – tas jau ir vienkārši laimīgs mirklis," vērtēja Dzina.
Kā liecina Dzinas pieredze, vienlaikus jārēķinās, ka dvīņi vienmēr slimo reizē un tātad arī bērnudārzu neapmeklē reizē – ja vienai no māsām parādās iesnas vai sāp kakls, tad skaidri var zināt, ka pēc pāris stundām apslimusi būs arī otra. Tikai 2. klasē viena no māsām pirmo reizi uz skolu aizgāja viena pati, jo otra māsa slimoja. Arī tas bijis liels pārdzīvojums.
"Es pagaidām nevaru teikt, ka grūtības ar dvīņiem būtu pārgājušas, vienkārši tās šobrīd ir savādākas.
Piemēram, draudzenes, – ne visas māk ar abām divām uzreiz draudzēties, parādās pirmās simpātijas – vienai patīk, otrai ne. Ir daudz izaicinājumu arī skolā, piemēram, ja ir dažādas atšķirīgas spējas, prasmes un intereses," norādīja Dzina.
Vecākiem bērnos jārespektē kopīgais, bet jāattīsta arī individuālais
Psiholoģe norādīja, ka, viņasprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, dvīņiem augot, bērnus savstarpēji nesalīdzināt un katram rast savu individuālo telpu.
"Skaidrs, ka tas ir tik ērti, – viens bērnudārzs, viens pulciņš. Labi – vienādas drēbes un vienādas dāvanas – tas laikam katram būs ļoti individuāli, bet es atceros, ka deviņu gadu vecumā meitas palūdza atšķirīgas dāvanas. Tagad, piemēram, viņām ir 13, un es redzu, ka kādus gadus divus vai trīs viņas beidzot ir gatavas gan dalīties interesēs un draugos, gan pavadīt laiku atsevišķi. Pirms tam – no vienas puses, liekas, ka tā māsa ir visu laiku blakus, un tas ir gan labi, gan kaitinoši, bet, no otras puses, visu laiku tiek skatīts, kur tā māsa ir, viņa tiek pieskatīta," norādīja Dzina.
Viņa uzsvēra, ka ir svarīgi sekot līdzi tam, kādi ir bērni, jo arī dvīņi mēdz būt ļoti atšķirīgi – vieniem būs svarīgs viņu individuālisms, otriem būs svarīga māsas vai brāļa klātbūtne un atbalsts ikdienā. Vecāku grūtākais un reizē svarīgākais uzdevums ir atrast balansu – respektēt kopīgo, bet attīstīt individuālo. Piemēram, ja bērni mācās vienā skolā un klasē, nodrošināt viņiem iespēju apmeklēt atšķirīgus pulciņus. Ja dvīņi iet vienā bērnudārzā un pavada visu dienu kopā, tad ieplānot kādu pastaigu vakarā vai sarunu pirms gulētiešanas ar katru atsevišķi.
