Mēs, pieaugušie, zinām, ka dāvināšana un dāvanu saņemšana ir daudz kas vairāk par vienkārši materiālu vērtību apmaiņu – dziļākajā un skaistākajā būtībā tā ir arī emocionāla valoda, caur kuru paužam uzmanību, laba vēlējumus, mīlestību, rūpes, atbalstu un novērtējumu. Un audzinot bērnus, ir svarīgi gan ar vārdiem, gan savu piemēru to rādīt – tas palīdzēs izvairīties no situācijām, kad bērniem veidojas pārāk augstas vai pat nereālistiskas prasības un gaidas attiecībā uz dāvanām, kam var sekot milzu protests, ja tās netiek apmierinātas. Kādas tad ir veselīgas un neveselīgas dāvanu došanas un saņemšanas prasmes?
Biežākās kļūdas, ko vecāki pieļauj, sagādājot dāvanas
Pirmā kļūda. Dāvanas kļūst par vienīgo svētku jēgu
Mums visiem patīk dāvanas, tās parāda, ka otrs par mums ir domājis un ka esam svarīgi. Prieks par dāvanām, protams, arī ir būtisks un vērtīgs, tomēr, lai dāvanas bērnu acīs nekļūtu par vienīgo svētku jēgu, vecākiem ir svarīgi ar savu rīcību parādīt, ka tikpat nozīmīgs svētkos ir pats svinēšanas process, un tā pamatā ir ģimenes tradīcijas. Ziemassvētkos tā var būt kopīga eglītes meklēšana un rotāšana, mājas uzpošana svētkiem, ciemiņu uzņemšana. Tā var būt piparkūku cepšana, došanās uz svētku pasākumiem vai ķekatās iešana. Īsāk sakot, kopā būšana. Katrā ģimenē tradīcijas var izskatīties atšķirīgi, būtiskākais, lai tie ir plānoti notikumi, kuros bērni iesaistās no sākuma līdz galam. Lai saprastu, vai izdevies savas tradīcijas iedibināt un tās nostiprinātu, svētku noslēgumā var kopīgi pārrunāt, kas kuram paticis visvairāk. Vērtīgi ar bērniem vēlreiz aprunāties par svētkiem arī pēc kāda laika, lai saprastu, kas no pieredzētā visspilgtāk palicis atmiņā, ko gribētos atkārtot nākamgad vai varbūt darīt citādāk.
Otrā kļūda. Dāvana ir audzināšanas metode
Bieži vien vecāki dāvanas un dāvināšanu izmanto, ne vien lai radītu prieku tās saņēmējam, bet arī kā audzināšanas metodi – neuzvedīsies labi, Ziemassvētku vecītis neatnesīs dāvanu; rūķi vēro tavu uzvedību; ja slikti uzvedīsies, dzimšanas dienas ballītes nebūs u.tml. Reizēm, lai sodītu bērnus par kādiem pārkāpumiem, vecāki pat atņem dāvanas, kas jau ir uzdāvinātas, vai arī uzstāda noteikumus, ka ir jāizdara noteiktas lietas, lai dāvanu saņemtu. Jāapzinās, ka, šādi rīkojoties, bērns saņem vēstījumu, ka dāvana ir jānopelna, taču tas pašos pamatos ir nepareizi, jo īstas dāvanas būtība ir pateikt otram, ka viņš mums ir svarīgs un vērtīgs, un bērniem ir īpaši nozīmīgi sajust, ka viņiem vecāku mīlestība nav jānopelna. Tāpat nevajadzētu uzsvērt bērnam, cik ļoti grūti vecākiem bijis sagādāt svētkus vai dāvanas, vai teikt, ka bērns nenovērtē, ko vecāki viņa labā dara.
Trešā kļūda. Vecāki neieklausās bērna vēlmēs
Tas nozīmē – neņem vērā bērna intereses un vēlmes, bet pieņem, ka zina labāk, kādu dāvanu viņš vēlas saņemt vai kāda dāvana viņam ir vajadzīga. Īpaši būtiski ieklausīties bērna vēlmēs no 7 gadu vecuma. Ja tas nenotiek, dāvināšana zaudē galveno jēgu – uzsvērt bērna nozīmīgumu mūsu dzīvē. Tāpēc būtu svarīgi, piemēram, Ziemassvētkos nedāvināt visiem ģimenes bērniem vienādas dāvanas, bet katram kaut ko viņa interesēm un vēlmēm atbilstošu. Tāpat dzimšanas dienās nevajadzētu tikpat dāsni apdāvināt arī pārējos ģimenes bērnus, jo tas rada nepareizu priekšstatu par dāvanas būtību un dzimšanas dienas nozīmīgumu.
Lai bērni labāk izprastu dāvināšanas jēgu, ir vērts iesaistīt viņus dāvanu izvēlē un sagatavošanā, piemēram, dodoties pie drauga uz dzimšanas dienu – iemācīt, ka ir svarīgi padomāt par cilvēku, kam dāvana tiek gādāta, zināt vai painteresēties, kas viņam patīk, ko viņš vēlas. Tāpat ir būtiski neatstāt dāvanas izvēli uz pēdējo mirkli, kopīgi iesaiņot vai noformēt to, lai pēc iespējas pilnvērtīgāk var piedzīvot dāvināšanas prieku un sajust gandarījumu, kad otrs dāvanu no sirds novērtē un ir iepriecināts.
Ceturtā kļūda. Dāvana ir pārāk dārga, vecāki to nevar atļauties
Ne mazāk nozīmīgi, kā ieklausīties bērna vēlmēs, ir šīs vēlmes saprātīgi savienot ar ģimenes reālajām iespējām, kā arī nesolīt bērnam dāvanas, ko vecāki nevar atļauties. Tāpat nevajadzētu aizņemties naudu, lai iegādātos dāvanas vai rīkotu svinības, ko ģimenes budžets neatļauj. Ir vērts atcerēties, ka dāvana var būt arī netaustāma – piemēram, pašas svinības kādā bērna izvēlētā izklaides vietā vai kāda cita sen kārota pieredze vai piedzīvojums.
Apdāvināšanas tēma ir aktuāla arī skolās un kolektīvos, kuros bērns ir iesaistījies, un nereti tieši tur aktualizējas jautājums par vecāku finansiālo rocību. Jāpiebilst, ka dāvināšanas tradīcijas un kultūra ir skolotāju atbildība un / vai kopējs lēmums ar pārējo bērnu vecākiem. Šīs tradīcijas vajadzētu iedibināt, ņemot vērā un respektējot ikviena klases biedra un viņa vecāku iespējas un laikus apzinoties iespējamās grūtības.
4 jūtīgi jautājumi
Kā vislabāk rīkoties, ja bērns vēlas, lai viņam dāvina naudu?
Ja bērns ir izteicis šādu vēlmi, svarīgi uzreiz saprast, vai viņš ir ieplānojis par sadāvināto naudu pirkt kaut ko konkrētu. Ja tā ir, vecākiem nav jākautrējas informēt par šo vēlmi arī apdāvinātājus. Būtu jauki arī pēc tam aizsūtīt kādu bildi ar jubilāru un nopirkto lietu un pateikt paldies.
Jāņem vērā, ka vecāks var vadīt un ieteikt bērnam sadāvinātās naudas izlietošanas veidus, taču nevajadzētu uzspiest kādu konkrētu savu izvēli, tai ir jākļūst par paša bērna pieredzi un vecāku iespēju saprast, kā par naudu un tās tērēšanu domā bērns.
Kā rīkoties, ja bērns par dāvanu nepriecājas?
Mums katram ir gadījies saņemt dāvanu, kas neatbilst mūsu gaumei vai vēlmēm, un arī bērniem tā gadās, turklāt viņiem bieži vēl nav sociālo prasmju un vajadzīgo reakciju filtru, lai prasmīgi vadītu savas sajūtas. Šādas situācijas ir neizbēgamas, tāpēc ir būtiski bērniem iemācīt, kā apieties ar savām sajūtām un to izpausmēm.
Vispirms svarīgi bērnu par viņa sajūtām nenosodīt un nedusmoties, ja paši jūtamies vīlušies, ka bērnam dāvana nepatīk. Ir būtiski bērnam izskaidrot un parādīt, ka vajadzības un situācijas atšķiras, iemācīt būt pateicīgam ja ne par dāvanu, tad par uzmanību, ko dāvinātājs veltījis, paskaidrojot, ka otrs ir centies, dāvanu sagādājot. Spēju pateikties ir svarīgi mācīt no bērnības, ilgtermiņā tā ļaus bērnam novērtēt savus līdzcilvēkus, nevis tikai viņu dāvināto lietu vērtību.
Kā rīkoties, ja brāļa vai māsas dāvana bērnam patīk labāk?
No pārdzīvojuma par to, ka otram ir tas, kā man nav, nevajadzētu vairīties nedz pašam bērnam, nedz vecākiem. Ir svarīgi pieņemt bērna sajūtas, nenosodīt viņu par tām, nesākt viņam likt justies vainīgam vai sliktam. Pieņemot bērna emocijas, mums rodas iemesls sarunai, kas noderēs visu dzīvi. Šajā sarunā ir vērtīgi noskaidrot, kas bērnam esošajā situācijā šķiet netaisnīgs, kas vienā vai otrā dāvanā šķiet vērtīgāks un kā pieņemt greizsirdības vai skaudības jūtas, kas viņu pārņēmušas. Šis ir arī brīdis, kad skaidrot un mācīt, kā priecāties arī par otra dāvanu.
Kā rīkoties, ja bērns "aizrāvies" ar ziedošanas ideju?
Nereti bērniem ir īpaši liela vēlme palīdzēt visiem dzīves pabērniem, kas to lūdz, – jāzvana uz tālruņiem, lai palīdzētu zvēriņiem, jādod visiem uz ielas sastaptajiem ubagiem monētas u.tml. Ir grūti bērnam atteikt, bet vienlaikus jāapzinās, ka viegli būt tik palīdzošam, kamēr pašam tas neko neizmaksā. Tāpēc ir vērts bērnam ierādīt ziedošanas prasmes.
Pirmkārt, jāskaidro, ka naudas ziedošana ir tikai viens no ziedošanas veidiem un ka palīdzēt var dažādos veidos, piemēram, reizi gadā izšķirojot visas savas mantas un to, kas pašam vairs nav vajadzīgs, bet vēl ir labs un lietojams, nododot labdarībai. Tāpat var doties uz dzīvnieku patversmi paspēlēties ar kaķiem vai izstaidzināt suņus u.tml.
Otrkārt, ja vēlamies ziedot naudu, ir svarīgi iepriekš pārliecināties par organizācijas vai ziedojumus vācošā cilvēka godprātīgiem nolūkiem un uzticamību – diemžēl ir gana daudz krāpnieku, kas cenšas iedzīvoties uz ziedotāju rēķina.
Treškārt, ziedošanu var ieviest kā ikmēneša kopīgu darbību, atvēlot tam konkrētu summu un izvēloties vienu pastāvīgu vai ikreiz citus saņēmējus.
Raksts tapis sadarbībā ar bērnu psiholoģi Gunitu Kleinbergu.
