Kā mudināt bērnu turēt savu telpu kārtīgu un kā organizēt bērna iesaisti citu mājas darbu veikšanā? Par to Latvijas Radio raidījumā ‘Ģimenes studija" diskutē kārtības konsultante, trīs bērnu mamma Mārīte Martinsone, sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Inese Lapsiņa un divu bērnu tētis, IT uzņēmējs Jānis Grīslis.
Kārtība mājā nozīmē – katrai lietai ir sava vieta, zinām, kādas lietas ir mājās, nonākam ar tām kontaktā, zinām, kā tās izmantojam. Arī harmonija – būt mierā ar lietām, kas ir mājās. Kārtība ir arī ieradumi un paradumi mājā, pauž Martinsone. Viņai ar vīru ģimenē ir vienādi uzskati par kārtību mājā, vecāki bērniem dod savu noteikumu kopumu, robežas nosaka vecāki, bērni var teikt savu viedokli.
Jānis Grīslis pauž, ka mājā katram ir savi priekšstati par kārtību. Kārtība ir lietu organizēšana un sava struktūra. Četrgadniecei neliek kārtot māju, vecākais dēls kārto māju tā, kā saprot kārtību un ir noderīgi viņam, protams, visam ir savas robežas. Bērniem ar laiku veidojas vajadzība pēc lietu sastrukturēšanas.
Ģimenēs lielākie strīdi ir par mazajām mājsaimniecības lietām. Pamats būtu diskusijas un sarunas par to, kādas katram ir vēlmes un vajadzības.
Ir cilvēki, kuriem ir lielāka nepieciešamība pēc kārtības, ir cilvēki, kuri labi jūtas haosā. Tomēr būtu nepieciešama kāda struktūra un vienošanās par kārtību koplietošanas telpās.
Kārtība iedod paredzamību, tā ir nozīmīga, lai justos droši, uzsver Lapsiņa.
Martinsone uzskata, ka par kārtību bērnam var sākt skaidrot no mazotnes, bet no maza bērna ir pāragri sagaidīt, ka tas pratīs ievērot kārtību. Vecākiem un bērniem kārtība jāievieš kopā no mazotnes, stāstot par kārtības nozīmību, ieinteresējot bērnu ar spēļu elementiem.
Lielais rotaļlietu un mantu skaits lietu sakārtošanā ir ļoti liels izaicinājums. Būtu nepieciešams skatīties, cik liels ir rotaļlietu apjoms gan bērnistabā, gan koplietošanas telpās. Ieteicams limitēt rotaļlietu apjomu.
Vecākiem ir jāseko līdzi tam, kā bērni kārto, palīdzētu kāds saraksts, kurā atzīmē katru izdarīto lietu, jo bērni nespēj aptvert ko vispārēju – sakārto telpu, sākotnēji vecāki kārto kopā ar bērnu.
Atkārtošanai ir liela nozīme, īpaši tas attiecas uz mazākiem bērniem, akcentēja Lapsiņa.
Martinsone stāsta, ka jau no maza vecuma viņas bērni mācās salocīt savas drēbes, ielikt traukus trauku mazgājamajā mašīnā un citus mājas darbus.
Lapsiņa uzsver, ka nevar strikti nodalīt konkrētus darbus un bērnu vecumu, bērni ir dažādi.
Jo agrāk bērnus piesaistām mājas darbos, bērns ātrāk iemācās kārtības paradumus. Bērnam ātri jāmāca, ka ir lietas, kas saistītas ar personīgo telpu, un tādas, kas ir kopējam labumam. No sešu gadu vecuma jau būtu bērnam jādod kāds uzdevums, kas ir kopējam labumam.
Kārtošanas ieraduma nostiprināšanai nozīmīgs ir pastiprinājums – pozitīva uzslava, kāds atalgojums – kopā pavadīts laiks vai kas cits. Ieradums kļūst spēcīgāks ar atkārtojumu un gandarījuma sajūtu, tas nostiprina ieradumu.
