Tāpēc nav pārsteigums, ka svinīgajā Trīs Zvaigžņu balvas ceremonijā, kad tika godināti aizvadītā gada sporta dzīves izcilnieki – sportisti, komandas, treneri, federācijas un citi ar sportu saistītie, arī Praškeviču ģimene izpelnījās balvu kā Gada ģimene sportā.
Tās piešķīrēji uzsvēra – dzīves ceļā liktajiem izaicinājumiem mamma Jana Praškeviča pretī stājas ar paceltu galvu un pierāda to, ka sports tik tiešām ir spēka avots.
Abi brāļi mācās 5. klasē. Raksturojot ģimenes ikdienu, mamma Jana stāsta, ka no rīta ir jāpalīdz puikām saģērbties, it sevišķi Edžum, kuram ir ortozes. Toms ir patstāvīgāks. Viņi visi kopā dodas uz skolu. Stundu laikā viņa ir brīvāka un var veltīt kādu mirkli sev vai tikt galā ar darba pienākumiem, viņa ir lietvede kādā uzņēmumā.
Ieplānot laiku sev gan nav iespējams, uz to nevajag cerēt. Jana stāsta: kad jūt, ka sāk pavisam gurt, sarunā mammu palīgā, aizbrauc kaut kur atpūsties.
Ikdiena ir ļoti dažāda, parasti ir skola, tad dažādas nodarbības – baseins, fizioterapija, vingrošana, mājās vēl jāizmācās, un tad atliek nedaudz brīva laika.
Mamma atzīst, ka strīdi ir tikai mājās. Visu laiku ir režīms un puikas ir nodarbināti, kad atgriežas mājās, viņi grib atpūsties, bet katrs pa savam. Parasti mamma ļauj arī pašiem savu kašķi atrisināt.
Dvīņi ir dzimuši priekšlaicīgi, un Jana atzīst, ka nav viegli runāt par visām veselības problēmām, kas bijušas. Viņa neslēpj, ka situācija bijusi smaga un brīžam ārsti pat nav devuši cerības. Pēc pirmajiem mēnešiem slimnīcā daudz bijis jāstrādā pašiem ar bērniem. Un arī visus šos 11 gadus viņiem bijusi vajadzīga rehabilitācija vai mediķu atbalsts.
"Viss ir pakārtots viņiem," atzīst mamma Jana. "Lielākiem augot, paliek grūtāk skolas dēļ. Skolā vieglāk nepaliek. Apvienot visu ar terapijām, nodarbībām, vēl arī mājās jāvingro."
Visam, ko darījuši, ir vajadzīga liela plānošana un radoša pieeja.
"Nevaru atbildēt, vai esmu pieņēmusi, vai nē. Ir tā, kā ir, un domājot par to, pieņemt vai nepieņemt, tas tikai bremzēs. Mums ir jāiet uz priekšu, ir jādzīvo šodienā, ir jādara tas, ko mums nozīmē. Sapņot par to, kā būtu, ja būtu, nav nozīmes. Tas var tikai sāpināt. Vairāk vai mazāk, ātrāk vai lēnāk nonāksim pie rezultāta, uz ko ejam," vērtē Jana.
Viņas mērķis ir, lai puiši varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi. Lai mammai būtu laiks sev. Šobrīd viss ir pakārtots dēliem. Šobrīd jau puiši var palikt vieni uz dažām stundām, piemēram, kamēr mamma dodas uz kora mēģinājumiem vakaros. Tikmēr puikas bieži izmanto laiku datorspēlēm. Mamma bilst, ka cenšas neļaut, jo tas ietekmē dēlus emocionāli, viņi kļūst ļoti nervozi, it sevišķi Toms, ja zaudē.
Jana dēlus audzina viena, jo tētis aizgājis bojā nelaimes gadījumā, kad puikām bija pieci gadi. Viņa neslēpj, ka pie zaudējuma nav pieradusi, bet ir tik daudz visā kā, ko darīt, nav laika domāt. Tikko sāc domāt, viss atkal sabrūk.
"Mūsu dzīve saliekas, katra diena, katra minūte saliekas tā, ka nav laika domāt par to, kā būtu, ja būtu, vai arī par to, kas bijis un vairs nav. Ir laiks domāt tikai par to, kas tajā brīdī jāizdara," bilst Jana.
Jana ikdienā cenšas pati ar visu tikt galā, bet, kad ir kāda ārkārtas situācija, kad vajadzīga palīdzība, šķiet, ka var paļauties uz jebkuru.
"Man ikdienā ir apkārt tik daudz labu cilvēku, kas ir gatavi palīdzēt, pat sveši. Es nevienu mirkli neesmu jutusies viena vai pamesta, ka nebūs, kas palīdzētu," atzīst Jana.
Sportošana visu triju dzīvē ienākusi pakāpeniski. Tagad Praškeviči piedalās "Stirnu buka" skrējienos, "Rimi" maratonā, arī slēpo.
