Augsta tolerance pret dažādiem apstākļiem
Latvijas iekšējos un piekrastes ūdeņos asari ir plaši izplatīta zivju suga. Šī plēsēja augšanas ātrumu un izmēru pamatā nosaka tam pieejamā barības bāze, tāpēc dažādās ūdenstilpēs to lielums var krasi atšķirties. Līdzīgi kā līdaka, arī asaris spēj veiksmīgi pielāgoties daudzveidīgiem vides apstākļiem. Piemēram, asari spēj izdzīvot ūdenī, kura temperatūra ir robežās no 0 līdz +31 grādam pēc Celsija un pie ūdens sāļuma līdz 17,5%. Lai gan šī zivju suga ir plēsēji, kam raksturīgs arī kanibālisms, asariem lielāko apdraudējumu no citām zivju sugām rada līdakas, zandarti un sami. Dzimumbriedumu asari sasniedz divos līdz trijos gados un nārsto vienreiz gadā – pavasarī. Asaru mātītes uz ūdensaugiem iznērš līdz 150 000 ikru, kuri ir vien 2–2,5 milimetrus lieli. Pēc inkubācijas perioda no tiem izšķiļas aptuveni 5 milimetrus gari kāpuri.*
Jo mazāks asaris, jo vieglāk uzķeras uz mānekļa
Latvijā asarus drīkst makšķerēt cauru gadu, bet īpaši labi tie ķeras vasarā, kad ūdens uzsilis. Tad asari daudz barojas un līdz ar to uzbrūk potenciālajai maltītei. Ļoti lielus asarus var veikties noķert vasaras otrajā pusē – jūlijā, augustā – siltos, mierīgos vakaros, kā mānekļus izmantojot tā saucamos poperus.
Ja ar lielu asaru lomu gribas padižoties ziemā, makšķerēt jādodas lielā spelgonī, bezvējā. Šīm zivīm patīk agri rīti un vēli vari, bet arī dienas vidū var izdoties tās noķert, jo asaris nav ļoti izvēlīga zivs. Īpaši rijīgs ir mazs asarītis, kas nesmādē gandrīz neko, kas uzsprausts uz āķa.
Asaris, kas ir vismaz 300 gramus smags, jau ir gudrāks un, lai to noķertu, tomēr nepieciešama meistarība. Bet tik lielu zivi bieži vien iegāž tas, ka tā – kā jau plēsēja – ir impulsīva.
Lai gan asaris ir plēsējs, viņu mēdz piebarot, jo viņš uzturēsies tur, kur būs, ko ēst. Ziemas copes minētā iemesla dēļ iecirtušas diezgan lielu robu šo zivju sugas populācijā, jo makšķernieki, izmantojot eholotes, redz, ka zem ledus ir asaris, bet dzelzi vai tā saucamo bļitku negrib ņemt. Tad to mēdz pabarot ar maziem tārpiņiem, stimulējot tā apetīti, un tad uz tiem pašiem tārpiņiem arī noķerot.
Asari var atrast teju jebkur – tas var būt gan 15 metru dziļumā, gan seklā vietā, viss atkarīgs no gadalaika un ūdenstilpes, vai tā ir jūra vai sekls ezers.
Vienai personai atļauts lomā paturēt piecus kilogramus asaru, kas makšķerēti iekšējos ūdeņos, un desmit kilogramus, kas noķerti Baltijas jūras vai Rīgas jūras līča ūdeņos, kur to minimālais pieļaujamais garums ir 19 centimetri.
Tīko pēc asara, tiec pie līdakas
Pirms došanās makšķerēt jāsaprot, vai gribas ķert asarīšus, asarus vai lielos asarus, kurus tautā mēdz dēvēt arī par kimlakiem, kas ir no Alūksnes puses nākusi iesauka eksemplāriem, kas ir vismaz vienu kilogramu smagi. Atkarībā no vēlamā loma izmēra izvēlas rīku lielumu, taču, ņemot vērā faktu, ka šī suga salīdzinoši viegli uzķeras uz āķa, arī ar ļoti smalkiem rīkiem mēdz trāpīties diezgan lieli asari.
Izvēloties tos ķert ar pludiņmakšķeri, uz āķa var likt gan sliekas, gan mailītes. Asaris ir visēdājs un mēdz uzķerties pat uz tāda āķa, uz kura uzlikta maize. Asari labi ķeras uz dzīvo zivtiņu, taču nedrīkst aizmirst par to, ka tās garšo arī līdakām. Tas nozīmē, ka jāpadomā par pavadiņām, kas ne visai patīk asariem. Savukārt, ķerot ar mikrodžigu, ar pavadiņu reti izdodas pierunāt lielu asari.
Izvēloties makšķerēt ar spiningu, asaru ķeršanai piemēroto mānekļus skaits mērāms tūkstošos. Tas, kādu izmantot, atkarīgs no vietas, kur spiningo. Piemēram, Daugavas grīvā bieži izmanto džigošanu, kas ir atsvariņa vilkšana pa grunti dažādos dziļumos, parasti tur, kur dziļāks par pāris metriem. Ķīšezerā asarus veiksmīgi var ķert ar vobleriem. Jebkurā Latvijas ezerā var gadīties šo sportisko zivi atrast tuvu pie krasta, kas copi padara interesantu.
Cīņa ar asakām
Lai gan, pagatavojot asari, nav tik daudz gaļas, ko ēst, cik tas ir, salīdzinot ar zandartu, tā ir viena no populārākajām ēdamajām saldūdens zivīm Latvijā. Asaru pagatavošanas iespējas ir visai plašas – tos var kūpināt, cept uz pannas vai grila, vārīt zupā, sautēt, pagatavot mērcē. Gurmāni šīs zivis mēdz gatavot arī miltu garoziņā.
Asarim izņemt centrālo asaku ir viegli, bet filejā joprojām paliek daudz sīko asaku, no kurām jāuzmanās, ēdot šo zivi. Makšķernieks uz jautājumu, kā tikt galā ar asakām, nosaka – neēst asari!
Trofejas reti tiek apēstas
Makšķerēt Mārtiņš Balodis sāka pirms gandrīz 50 gadiem. Viņš domā, ka šī nodarbe viņam ir gēnos, jo vectēvs ar to aizrāvās, darbadienu noslēgumā dodoties uz Alauksta ezeru spiningot no laivas. “Stādieties priekšā – sešdesmitajos gados ar moci pēcpusdienā no Rīgas uz dažām stundiņām aizbraukt paspiningot, pēc tam pa nakti atpakaļ. Diezgan liels gabals. Tas dullums arī man ir iekšā,” viņš nosaka.
Pirms 30 gadiem Lobes ezerā Mārtiņš noķēra savu pirmo kilogramīgo asari, bet viņa lielākais no ūdens izmānītais eksemplārs bijis 52 centimetrus garš, bet, tā kā tas uz āķa uzķērās pavasarī, tad zivs nebija pārāk resna un svēra 1,6 kilogramus. Mārtiņš cer šogad noķert ko lielāku, jo maija beigās piedalīsies sacensībās Nīderlandē, kas tiek uzskatīta par lielo asaru zemi. “Tur asaris virs 40 centimetriem nav nekāds retums,” teic makšķernieks.
Visbiežāk viņš asarīšus ķer ar vobleriem: “Man patīk ķert lielus asarus ar diezgan smalkiem rīkiem, ar maziem māneklīšiem, kas ir 50–70 milimetrus gari. Tas ir diezgan dārgs asaru ķeršanas veids, bet samērā rezultatīvs, jo ar labiem japāņu voblerīšiem mironi var pamodināt.”
Makšķernieks vai nu esi, vai neesi, nosaka Mārtiņš. Ja gribas būt makšķerniekam, tātad kaut kas jau velk uz to. “Makšķerēšana ir lielisks laika pavadīšanas veids, atslēgšanās no darba. Ja māki izslēgt telefonam skaņu, tad par to mierīgi aizmirsti uz visu dienu,” par hobiju, kura laikā ir iespēja ne tikai ķert zivis, bet arī tās izzināt, teic Mārtiņš. Pēdējos gados tikai retu reizi viņa noķertie lomi nonāk uz pannas: “Mēs pārsvarā ķeram lielas zivis un nosist trofejas, kuru mums Latvijā tāpat nav pārāk daudz… Negribas to vēl vairāk ietekmēt. Parasti pa godīgo palaižam vaļā un visi ir laimīgi – man ir smuka bilde, bet zivij ir mācība, ko neēst.”
* Vairāk par asariem raidījumam "2 āķi lomā" palīdzēja uzzināt zinātniskā institūta "BIOR" pētnieki Jānis Bajinskis, Kaspars Abersons un Ivars Putnis.
