Acis lielākoties labajā pusē
Saskaņā ar 2018. gadā veikto zinātnisko pētījumu, Baltijas jūrā dzīvo divas plekstu sugas – Eiropas plekste un Baltijas plekste, kura nav sastopama nekur citviet pasaulē. Pēc izšķilšanās kāpuri ārēji ir līdzīgi citām zivīm un to acis sākotnēji atrodas abās galvas pusēs.
Tām attīstoties, viena acs pārvietojas uz pretējo galvas pusi, kas ir brīdis, kad mazuļi gatavi dzīvei uz grunts. Visbiežāk plekstēm acis atrodas labajā pusē, bet Baltijas jūrā ap 30% gadījumu tās ir ķermeņa kreisajā pusē. Neliela izmēra plekstu mazuļus var apēst smilšu garneles, bet, plekstei pieaugot, spēku samēri mainās un smilšu garnele kļūst par barību pašai plekstei.
Baltijas jūrā dzīvojošajām plekstēm iespējamas ievērojamas augšanas atšķirības, piemēram, 20 centimetrus gara plekste var būt vecumā no trim līdz divpadsmit gadiem. Mātītes izaug lielākas par tēviņiem.*
Gada siltajā periodā butes jāgaida krastā
Jo jūrā siltāks ūdens, jo butes vairāk tuvojas krastam. Par ražīgākajiem mēnešiem to ķeršanai uzskata periodu no augusta līdz novembrim. Tomēr pirmās butes krasta tuvumā parādās līdz ar vējzivīm, kuras maija vidū turp peld nārstot. Vējzivis nārsto ūdens virsējā daļā, un butes barojas ar to pēcnācējiem. Šajā brīdī butes jau ir aizsniedzamas ar gruntsmakšķeri.
Ir maldīgi domāt, ka vasaras sākumā butes izmakšķerēt nevar. Arī jūnijā un jūlijā var gadīties noķert šīs zivis, turklāt cope šajā laikā ir ļoti interesanta, jo var gadīties trāpīt arī uz vimbas, zuša vai mencas.
Maijs ir laiks, kad, tā kā butes vēl nav pie paša krasta, tās var mēģināt makšķerēt no laivas. Vējzivis pie krasta nārsto ne ilgāk kā trīs nedēļas, tad tās dodas atpakaļ jūrā un butes, meklējot barību, atkāpjas no krasta. Lai gan zivis joprojām ir salīdzinoši tuvu krastam, tomēr ne tik tuvu, lai tās varētu aizsniegt, makšķerējot no sauszemes. Ar laivu butes var ķert jebkurā gadalaikā, vienīgi jārēķinās, ka tas nebūs tik ērti, jo gruntsmakšķerei nepieciešama stabilitāte.
Arī Rīgas jūras līcī iespējams noķert butes, bet tās pat tā saucamajos pīķa mēnešos sastopamas tikai patālu no krasta. Tad krasta makšķerniekam ar savu gruntsmakšķeri ļoti tālu jābrien iekšā ūdenī. Jābūt daudz lielākai auklas rezervei, bet bušu ir stipri mazāk nekā Baltijas jūrā.
Izturīgākie tiek pie lielākā loma
Kādreiz bija populārs uzskats, ka pievakarē un naktī iespējams noķert lielākas butes, taču makšķernieka Eināra Siliņa pieredze to nav apstiprinājusi. Tas drīzāk atkarīgs no zivju aktivitātes konkrētā brīdī, vietas, mākas pareizi nolasīt krasta līniju, lai neiemestu ēsmu uz sēkļa, bet atrastu ieplaku starp tiem. Tieši starp sēkļiem uzturas lielākās butes. Nav svarīga ne diennakts stunda, ne laikapstākļi. Arī decembrī izturīgākie makšķernieki vēl dodas bušu copē, jo mazās, smalkās zivteles jau devušās prom no krasta, tur palikušas tikai lielās, kas ir svarā līdz 900 gramiem. Viena noķerta bute ir tik liela, ka aizņem visu pannu.
Vējš kā palīgs vai traucēklis
Primārais, pēc kā jāvadās bušu makšķerēšanā, ir laikapstākļi. Īpaša uzmanība jāpievērš vējam, kas ir noteicošais faktors veiksmīgai copei. Ja ir sānu vējš, piemēram, ziemeļrietumu vai dienvidrietumu, jūrā var veidoties sānu straume, kas gar krastu nes garas ūdenszāles. Tas ļoti apgrūtina makšķerēšanu, jo īsā laika sprīdī aukla ir pilna ar zālēm un straume visu gruntsmakšķeres sistēmu izskalo krastā. Kad jūrā viļņi, tad ir labs laiks copei, jo butes ir aktīvas, tās barojas.
Runājot par citu virzienu vējiem, jāskatās, cik stipri tie ir. Vēlīgs ir rietumvējš, kas pūš tieši uz krastu.
Labākā cope ir neilgi pēc tam, kad bijusi rietumu vēja vētra, kas butes kopā ar lielajiem viļņiem pienes ļoti tuvu klāt krastam. Tad tās var ķert tāpat kā līņus ezerā no laivas. Tās uzturas aptuveni piecus metrus no krasta, tad tikai tajā rajonā jāiemet ēsma un lielā bute būs uz āķa.
Makšķernieki mēdz smieties par tiem, kuri ar garajiem kostīmiem šādās reizēs brien ūdenī, jo sanāk, ka viņi bradā pa butēm. Einārs pats vairākas reizes piedzīvojis, ka, ar plikām pēdām vasarā gadījies uzkāpt butei virsū un tad ir izbīlis, jo sajūta, it kā ar smilšpapīru būtu nobraukts gar pēdu.
Kā noteikt, kur ir sēklis?
Būtiski ir pārzināt jūras krastu, lai saprastu, kurās vietās ir sēkļi, bet kur – bedres. Saulainā laikā ir ļoti viegli noteikt, kur ir sēklis, jo gaišākās vietas apzīmē sēkli, tumšākās – dziļākas vietas. Piemēram, Jūrkalnē var no stāvkrasta augšas redzēt, kur ūdenī ir gaiši plankumi. Kad ir apmācies un jūra ļoti saduļķojusies, grūti to noteikt, īpaši, ja līdzi nav kāds zinātājs. Tad vislabāk ir izmantot taustīšanās metodi – vienu makšķeri iemest tuvāk, otru – tālāk. Ja desmit minūtes nekas nenotiek, maina attālumu un pārvietojas pa krastu, prātā piefiksējot, cik tālu iepriekš iemests.
Gruntsmakšķere vai pludiņmakšķere
Bušu makšķerēšanā garš makšķerkāts nav obligāts. Optimālais tā garums ir no 4,20 līdz 5,50 metri. Auklas krāsai nav lielas nozīmes, bet ērtības labad var izmantot spilgtas krāsas auklu, lai tālumā vieglāk saskatīt, kur tā atrodas.
Reizēs, kad zivs neķeras uz āķa, to var mēģināt sakacināt, izmantojot soļojošo gruntsmakšķeri. Tādā gadījumā izmanto vieglāku svinu un to met pēc iespējas tālāk. Tad mēģina iebrist, cik tālu iespējams, pārmest ēsmu pāri sēklim, kur ir dziļākā vieta, un tad lēnām vilkt pa grunti, iepauzēt uz 15–20 sekundēm un atkal pavilkt. Ūdens saduļķojas un bute lien ārā no smiltīm skatīties, kas tur notiek. Butes var ķert arī ar pludiņmakšķeri.
Par bušu copei piemērotākajiem āķiem domas dalās, bet Einārs Siliņš izmanto tā saucamos zušu āķus, kas ir sarkanā krāsā. Šie āķi ir ļoti ražīgi, bute no tiem neatkāpjas, makšķernieks var pat nesteigties reaģēt uz to, ka kāts sāk raustīties. Vienīgi tam ir viena nelaime – izņemot āķi no butes kaulainās mutes, tas diezgan viegli var nolūzt. Prātīgi ar to darbojoties, āķis kalpos ilgi, jo asums tam ir.
Uz pludmali ar lētu spoli
Svarīgi uz pludmali neņemt līdzi dārgas spoles, jo, makšķerkātam nokrītot smiltīs, tas vairs nebūs glābjams. Smiltis ir tik smalkas, ka tās nebūs iespējams iztīrīt no spoles. Jo vienkāršāka, lētāka spole, jo labāk. Makšķernieki, kuri aktīvi tīko pēc butēm, pārsvarā pērk lētās, lielās plastmasas spoles ar domu, ka tās kalpos vienu sezonu. Tās maksā apmēram 20–25 eiro. Tāpat jāuzmanās no jūras ūdens, jo gadījumā, ja makšķerkātu izrauj no statīva un spole iekrīt jūrā, pat ja to izdodas satvert un tā nepieskaras smiltīm, ar to ir cauri.
Uz āķa garnele, zivs fileja vai maza zivtiņa
Viena no populārākajām bušu ēsmām ir garneles, jo tās visvieglāk pieejamas. Sārta, vārīta, nelobīta garnele. Tikai neilgi pirms tās likšanas uz āķa garnelei noloba čaulu, sagriež to gabaliņos un sprauž uz āķa. Garneli nolobot iepriekš, tai zudīs sulīgā smarža. 10–15 minūtes pēc iemetiena, neatkarīgi no tā, vai bijusi cope, to velk ārā un ēsmu maina uz jaunu, jo ūdenī tā pilnībā izskalojas, zaudējot smaržu un garšu.
Vēl kā ēsmu izmanto svaigu reņģi, brētliņu vai jebkuras baltās zivs fileju. Mājās var veikt sagatavošanās darbus un ēsmu diennakti noturēt ķiploku marinādē. Aukstā ūdenī ķiploks pievilina butes, lai gan par šo pieņēmumu makšķerniekam pašam nav izdevies gūt apstiprinājumu.
Ātri tīrāma zivs
Buti ēst ir ērti, jo tai gandrīz nav asaku. Turklāt tā ir viena no visātrāk tīrāmajām zivīm. Butei nogriež spuras, asti, bet nokasīt zvīņas nav nepieciešams. To tīra, paņemot rokās aiz muguras, pagriežot pret sevi tā, lai vēdera gaišā puse atrodas pret sevi. No galvas iegriež ar nazi līdz mugurkaulam, bet ne dziļi. Tad galvu atlauž nost un kopā ar to izvelk ārā zivs iekšas. Zem tekoša ūdens, izmantojot birstīti, izķidāto zivi rūpīgi nomazgā.
Butes var kūpināt, cept, piemēram, mannas panējumā. Tad tās izdosies kraukšķīgas. Tāpat zivis var cept cepeškrāsnī, noliekot ar balto daļu uz augšu, iesmērējot plānā kārtiņā ar salātu majonēzi, apkaisot ar dillēm un ķiploksāli. Sanāk garda maltīte!
* Vairāk par butēm raidījumam "2 āķi lomā" palīdzēja uzzināt zinātniskā institūta "BIOR" pētnieki Jānis Bajinskis, Kaspars Abersons un Ivars Putnis.
