Lauku idille Pierīgā: vienas dienas ekspedīcija uz Rāmavu un Katlakalnu

Dažkārt liekas, ka jādodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem, lai sasniegtu neparastas, aizraujošas un iedvesmojošas vietas. Tomēr nereti atklājas, ka tieši tikpat interesantas vietas atrodas deguna galā, ja vien mazliet cītīgāk pameklē. Tieši tā man gadījās ar Rāmavu un Katlakalnu.

Kādu dienu urbos kartē un pētīju, kas labs atrodams Pierīgā, un sapratu, ka jādodas ekspedīcijā uz Rāmavu un Katlakalnu, jo tur rindojas vesels lērums potenciāli pievilcīgu objektu: romantiska muiža, apaļas formas baznīca, apjomīga kāpa un noslēpumains pilskalns. Arī Daugava viļņojas turpat līdzās.

Katlakalna nosaukums var mulsināt, jo pavisam nelielā distancē viens no otra atrodas veseli divi Katlakalni – Rīgas apkaime, kas zināma ar rūpniecības uzņēmumiem un biroju ēkām, un Ķekavas novada ciems, kurā apvienots Pļavniekkalns, kādreizējais kaļķu ieguves karjera strādnieku ciems Ģipšustūris un vasarnīcu kolonija Ziedonis. Lai visu padarītu vēl piņķerīgāku, uz Ķekavas novada Katlakalnu iespējams aizbraukt ar "Rīgas satiksmes" autobusu. Pat vairākiem. Apbruņojusies ar maršruta karti, maizītēm, ūdeni un fotokameru, kāpju 12. numura autobusā un dodos Rāmavas virzienā. Raudzīšu lūkoties, ko šis Rīgai tik tuvais nostūris slēpj savās dzīlēs.

20 minūtēs no Rīgas centra nokļūstu vietā, par kuras eksistenci līdz šim pat nenojautu. Cik gan šaurs var izrādīties degungala rādiuss!

Tālumā plešas pļava, kurā ganās zirgu bariņš. Drīz vien ceļu ieskauj ēnaina koku aleja, ļaujot aizmirst par galvaspilsētas tuvumu. Šeit valda citi noteikumi.

Muiža ar sapņotājiem un stāstiem par Merķeli

Ceļa malā slejas apjomīgi ķieģeļu vārti ar dakstiņu segumu un lepnu zīmi, kas liecina, ka koku ielenkumā meklējama viena no Pierīgas muižiņām – 19. gadsimtā klasicisma formās celtā Rāmavas muiža, ko mēdz dēvēt arī par Depkina muižu. Gājēju celiņš aizved līdz tiltiņam, kas stiepjas pāri muižas dīķim. Ūdenī laiskojas veca laiva. Cauri lapām vīd Rāmavas muižas kungu mājas sarkanā koka fasāde, kurai īpaši krāšņu skatu piešķir baltās kolonnas, logu rāmji un citas detaļas.

Vēstures ritējuma gaitā muižai mainījies īpašnieks pēc īpašnieka, bet nezināmu iemeslu dēļ muižas nosaukumā aizķēries virsmācītāja Depkina vārds, lai gan ne viņš pirmais, ne pēdējais īpašnieks, un arīdzan ne pats slavenākais. 1808. gadā muižā sāka saimniekot tās ievērojamākais iemītnieks baltvācu publicists, rakstnieks un apgaismības ideju nesējs Garlībs Helvigs Merķelis, kurš Rāmavas muižā nodzīvoja līdz pat sava mūža izskaņai 1850. gadā.

Starpkaru Latvijā muižā atradās Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultātes pētniecības saimniecība "Rāmava", kuru vadīja izcilais agronoms un lopkopības speciālists Pauls Lejiņš. Viņam veltītais piemiņas akmens rotā Rāmavas muižas parku. Pēc Otrā pasaules kara muižas ēkā izveidoja komunālos dzīvokļus, pilnībā izpostot muižas oriģinālo plānojumu. Muižai draudēja bēdīgs liktenis, bet 2000. gadā sākās vērienīgi Rāmavas muižas remontdarbi, kas ļāva muižai atdzimt kā fēniksam no pelniem. Šobrīd muiža pieder Ķekavas novadam, un izsoles kārtībā kopš gada sākuma tā nonākusi jaunu nomnieku rokās – turpmāk par muižu rūpēsies divas aktīvas ģimenes, kas nāk no Mežinieku kopienas, nesot sev līdzi ideju par kopienu filozofiju. 

Kopā ar Līvu Priedi, vienu no četriem muižas pašreizējiem nomniekiem, piesēžu kungu mājas verandā. Parkā vītero daudzbalsīgs putnu orķestris, piepildot visu apkārtni ar skanīgām dziesmām. Cauri koku zariem gleznainajā parkā iespīd saules stari. Iedvesmojoša vieta. Līva stāsta, ka muižas nākotnes plānos grib izcelt Merķeļa vārdu, jo šis ievērojamais vīrs sapņojis savam laikmetam lielus un drosmīgus sapņus, un arī viņi jūtas līdzīgi – kā mazliet utopiski sapņotāji, kuri muižai grib dod jaunu misiju, to pārvēršot par radošu koprades telpu, vietu sapņiem, idejām un sadarbībai, kur veicināt aktīvas iedzīvotāju kopienas attīstību. Lai godinātu Merķeli, nomnieki iecerējuši izveidot Merķeļa istabu, ieturētu senatnīgā stilā, kuras nozīmīga sastāvdaļa būs bibliotēka. Jau noris sarunas ar vēsturniekiem, pētniekiem un muzeju darbiniekiem par šādas istabas izveidi.

Ņemot vērā, ka muiža pirms tās remonta bija novesta teju līdz kliņķim, īsti vēsturisku detaļu ir maz. Muižas lielākais lepnums ir iekštelpās aplūkojamās kāpnes, kas iekļautas kultūras pieminekļu sarakstā.

Arī kaltā muižas ieejas durvju atslēga ar visu slēdzeni saglabājusies cauri vēstures griežiem. Jaunie nomnieki ievācās tukšās telpās. Būdami ar sirdi mūzikā, kā pirmo priekšmetu muižas iekārtošanai viņi iegādājās Latvijā ražoto "Tresselt" flīģeli, kas ir gandrīz tikpat vecs, cik muižas ēka. Brūnais flīģelis perfektā lietošanas kārtībā tagad lielīgi gozējas muižas mūzikas un mākslas salonā. Līva stāsta: "Protams, tā vietā mēs varētu nopirkt vienādus krēslus un galdus, bet mums šķiet svarīgāk, lai katrai lietai, kas pie mums atceļo, līdzi nāk stāsts. Stāsti ir vērtība." Muižas sienas klāj laikmetam pietuvinātas tapetes ar romantiskiem rakstiem, un telpas grezno mākslinieces Annas Silabramas gleznas.

Līva saka: "Mums nepieder muiža. Mēs priecājamies šeit būt un dalīties ar pārējiem tajā, kas mums visiem šeit pieder. Tā ir mūsu sajūta – muiža ir visiem kopīga. Šo mēnešu laikā esam satikuši daudz sirsnīgu cilvēku. Kāds uzdāvinājis puķu vāzi, kāds – krēslu. Un tā mēs apaugam ar lietām, stāstiem, sirsnību un sajūtu, ka šī ir mūsu visu kopīgi radīta vieta, kur mēs varam realizēt savas radošās ieceres."

Tā kā jaunajiem nomniekiem tuvs pagāniskais dzīvesveids un latviešu tradīcijas, tad muižā regulāri notiek dažādi muzikāli pasākumi, tradicionālo svētku svinēšana, sadziedāšanās un citas aktivitātes, uz kurām laipni gaidīti gan tuvējās apkaimes iedzīvotāji, gan viesi no tālākām vietām. Laiku pa laikam Rāmavas muižas kultūrtelpa piedāvā pop-up krodziņu, kurā iespējams nobaudīt ne tikai latviešiem pierastus ēdienus, bet arī ukraiņu virējas gatavotu boršču un vareņikus. Ja vien muižā nenotiek kāds privāts pasākums, muižas parks ikdienā brīvi pieejams jebkuram interesentam, kurš grib izbaudīt parka īpašo atmosfēru un aplūkot dižkokus. Lai paviesotos muižas iekštelpās, jādodas uz kādu no pasākumiem vai arī jāsazinās ar saimniekiem.

No Rāmavas līdz Katlakalnam un Sausajai Daugavai

Sekoju Rāmavas ielai un soļoju cauri ciemam. Ielas malās slejas moderni dzīvojamie nami. Visu apkārtni cieši ieskauj ceriņu kupenas, kas saldi smaržo un priecē acis ar plašu toņu paleti, sākot no sniegbaltiem un beidzot ar tumši violetiem ziediem. Netālu no ciema robežas skatam atklājas plaša un puķēm rotāta pļava. Īsta lauku idille! Tiklīdz Rāmavu nomaina Katlakalns, Rāmavas iela pārtop Pļavniekkalna ielā. Krasas izmaiņas piedzīvo arī vietējā apbūve – šķiet, nokļūstu pāris dekādes senāku māju ielenkumā, bet varbūt te vienkārši cieņā cita arhitektūras mode.

Gan Rāmavā, gan Katlakalnā ielām piešķirti poētiski nosaukumi, atgādinot Lucīnas Legutas pasaku "Reiz circeņiem bij’ veikaliņš", kur, ja atmiņa mani neviļ, ielas dēvēja līdzīgos vārdos. Katlakalnā var atrast, piemēram, Rožu ielu, Magoņu ielu, Jasmīnu ielu, Madaru ielu, Saulgriežu ielu, Ceriņu ielu, Asteru ielu un citas. Sekoju Ievu ielai, kas aizved līdz atpūtas vietai "Nēģīši". Vietējie iedzīvotāji kāri tver saules starus, izstiepušies uz sedziņām. Kāds vīrs iekārtojies piknika vietā un mielojas ar pusdienām. Krastā pīļu tēviņš nodarbojas ar pavasarīgām izklaidēm un kāri tvarsta pīļu mātīti. Sausās Daugavas ūdens virsmā mirguļo saules stari un spoguļojas Doles salas krasta ainava.

Privāts pilskalns pagāniskās noskaņās

Pļavniekkalna ielas malā atrodas brūna norāde, kas liecina par Sauliešu pilskalna un apmetnes esamību otrpus žogam. Ņemot palīgā iztēli, glīti nopļautā pagalma tālākajā stūrī iespējams nojaust pilskalna formas. Tīkojot piekļūt pilskalnam mazliet tuvāk vai vismaz gūt labāku skatu, sekoju mazai ieliņai, kas daļēji apliecas apkārt pilskalnam. No aizmugures Sauliešu pilskalns ir tik brangi noaudzis ar kokiem un krūmiem, ka pat nemēģinu spraukties tiem cauri.

Sauliešu pilskalns, Rīgai tuvākais pilskalns, tika atklāts vien 1971. gadā, kad arheologs Māris Atgāzis veica Daugavas krastu izpēti. Diemžēl pilskalna sākotnējie apmēri ir sen zuduši, jo 20. gadsimtā pilskalnu noraka, lai izveidotu aizsargdambi tuvējo zemju paglābšanai no Daugavas plūdu radītā posta. Pilskalnā atrasto trauku lauskas liek domāt, ka Sauliešu pilskalns ticis apdzīvots pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Vai apkārt pilskalnam apvilktais žogs nozīmē, ka seno zemgaļu pilskalns svešiem skatiem vienmēr ir slēgts aiz deviņām atslēgām? Nē, ne gluži. Sauliešu pilskalnā vietējie entuziasti regulāri svin gadskārtu svētkus, kā arī pulcējas uz lustīgiem latviskās dzīvesziņas pasākumiem, kurina rituālo uguni un nododas senām paražām. Atliek vien laikus pamanīt nākamo gaidāmo pasākumu un tam pievienoties.

Cauri Katlakalna ārēm

Vēlāk sekoju Tulpju ielai, kas kalpo par robežlīniju starp Rāmavu un Katlakalnu. Svaigi izveidota un moderna, bet ar izteikti jūtamu ēnas un apstādījumu trūkumu, šī iela liek nožēlot, ka neesmu ieradusies ekspedīcijā ar velosipēdu. Apkārtnes gludās ielas būtu ideāli piemērotas braucienam divriteņa mugurā. Joprojām nespēju aprast ar sirreālo sajūtu, ko rada tukšās ielas. Abi ciemi ir blīvi apdzīvoti un sakopti, taču ielās nesatieku nevienu dzīvu dvēseli.

Kad nonāku kādreizējā vasarnīcu kolonijā Ziedonis, situācija mazliet uzlabojas. Īpašumi sarūk savos izmēros, un dārziņos var novērot vietējās kundzes, kuras cītīgi rušinās puķudobēs. Mazdārziņi piedāvā arī daudz kolorītākus skatus nekā modernās jaunbūves. Kādam pie sētas novietota akmenī izkalta ģīmetne, citam visu dārzu savā varā pārņēmušas pieneņu pūkas, bet vēl kādam – vecas auto detaļas.

Vēju ielas peldvieta ļauj baudīt Daugavas ūdeņu rāmo ritējumu, kā arī aplūkot Ķengaraga daudzstāvu apbūvi no šī krasta. Rīga šķiet teju ar roku sasniedzama. Pludmali klāj mīkstas smiltiņas. Peldētāju ērtībai ierīkotas ģērbtuves un piknika vietas.

Darba dienas viducī šeit neviena nav, ja neskaita kādu vārnu, kas meklē pusdienu drupačas pat Daugavā.

Priedes, kāpa un plostu gredzeni

Drīz vien mākoņos ietiecas slavenās Katlakalna priedes, kas agrāk jau iztālēm sveicināja ceļiniekus un signalizēja, ka līdz Rīgai kāda drusciņa vien atlikusi. Otrais pasaules karš priedēm izrādījās teju liktenīgs, lielākā daļa koku zaudēja galotnes un izskatījās gaužām bēdīgi, bet priežu dzīvotgriba bija spēcīgāka par postījumiem – Katlakalna priedes atlaba un priecē savus ciemiņus vēl šobaltdien. 

Daugavas krastā slejas Katlakalna Baltā kāpa, kas pārsteidz ar negaidīti lieliem apmēriem. Sekoju mazai taciņai, kas noved lejā pie Daugavas. Likteņupē rotaļājas nelieli vilnīši, tālumā vīd Zaķusalas TV torņa cēlais stāvs, bet pāri Daugavai stiepjas Dienvidu tilta oranžās vantis. Otrpus upei joprojām vērojama Ķengaraga panorāma. Šī nav nekāda balto smilšu pludmale – zem kājām jaucas dubļi un šķembaini akmeņi. Stāvēt dabas ielokā, bet vērties uz urbānu apbūvi šķiet maķenīt savādi. Izbaudījusi jancīgo ainavu, jau pagriežos uz promiešanu, kad starp krasta krūmiem pamanu prāvu metāla riņķi peldlīdzekļa pietauvošanai, kas, iespējams, saglabājies no laikiem, kad plostnieki Daugavā pludināja baļķus.

Romas vēsmas Latvijā un poētiska dzeja

Nomaskējusies eksotiskos džungļos, kas savā krāšņumā tiecas līdzināties Ēdenes dārzam, apmeklētājus gaida Katlakalna luterāņu baznīca. Dievnamu raksturo Latvijas baznīcām netipiska forma – Katlakalna baznīca veidota kā apaļa būve, kas pārsegta ar apjomīgu kupolu. Baznīca izskatās īpaši iespaidīgi, ja to aplūko no augšas. Šāds attēls ar milzīgu kupolu, ko no visām pusēm ieskauj zaļa koku jūra, atrodams gan uz ziņojumu dēļa līdzās baznīcas ieejas vārtiem, gan interneta dzīlēs.

Grūti noticēt, ka meža vidū var slēpties šāda pērle!

Katlakalna baznīca celta pēc Rīgas pilsētas būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta, un dievnama būvniecības darbi pabeigti 1794. gadā. Pēc savas formas Katlakalna baznīca līdzinās Romas Panteonam, tikai mazākos izmēros. Paskat, Katlakalnam ir savs Panteons! Lai gan Kristofam Hāberlandam bija darba pilnas rokas, pielāgojot Rīgas apbūvi apgaismības laikmeta idejām, tomēr tieši Katlakalna baznīcu dēvē par viņa nozīmīgāko un iespaidīgāko veikumu.

Laikam ejot, baznīcas spozme mazliet paputēja. Savu roku pielika pat dabas spēki – 1802. gadā Katlakalnā plosījās tik spēcīga vētra, ka norāva baznīcas jumtu, kā rezultātā iebruka glītā mūra laterna. Mūsdienās baznīca ir svaigi atjaunota, un arī laterna atkal gozējas virs kupola un cītīgi balsta krustu, ko varot saskatīt pat no pretējā Daugavas krasta. Runā, ka pateicoties baznīcas neparastajam plānojumam un brangajam kupolam, tajā valda izcila akustika. Pašai gan par to nesanāk pārliecināties, bet varbūt citreiz.

Savu krāšņo dārzu Katlakalna baznīca ieguva, pateicoties vēsturniekam, teoloģijas profesoram un mācītājam Robertam Emīlam Feldmanim, kurš Katlakalna baznīcā kalpoja no 1956. gada. Dārza ierīkošana un eksotisku augu iedzīvināšana Latvijas apstākļos bija viņa sirdslieta, kas dāvāja prieku ne tikai pašiem, bet arī apkārtējiem. Feldmanis ap Katlakalna baznīcu iestādījis vairāk nekā trīssimt dažādu koku un krūmu sugu.

Te sastopami tādi brīnumi kā septiņdaivu kalopanakss, ginks, Japānas korķkoks, indīgā īve, Ķīnas citronliāna, šķeltlapu bērzs, Korejas ciedrupriede un citi eksotiski augi.

Pēc aiziešanas mūžībā Feldmanis apglabāts baznīcas dārzā starp paša lolotajiem stādījumiem.

Netālu no baznīcas slejas sarkanu ķieģeļu ēka, kādreizējā Katlakalna draudzes skola. Ēkas augšstāvā no 1901. līdz 1905. gadam dzīvoja latviešu romantiskās dzejas meistars Fricis Bārda, par ko liecina šo faktu godinoša piemiņas plāksne uz nama sienas. Bārda strādāja par skolotāju, aktīvi iesaistījās draudzes dzīvē, dibinot Katlakalna draudzes kori, kā arī darbojoties kā baznīcas ērģelnieks. Iespējams, tieši Katlakalna gleznainās dabas ielokā Bārda kļuva par īstenu dzejnieku – viņš mitinājās Katlakalnā, kad sarakstīja savu pirmo publicēto dzejoli "Raibais pavediens".

Gleznaini kapi ar slaveniem vārdiem

Taisna un glīta koku aleja savieno baznīcu ar Katlakalna kapiem, ko grezno vareni ieejas vārti. Kapu vecāko daļu ieskauj akmens mūra žogs, bet aiz tā plešas viegli romantiskas auras apvīta miera valstība. Kuplais mežs nodrošina patīkamu ēnu, bet koki, krūmi un vīteņaugi uzbur pasaku mežam līdzīgu atmosfēru. Starp zaļumiem vīd seni metāla krusti un kapakmeņi no tāliem gadu simteņiem – te atrodami vairāki 18. un 19. gadsimta eksemplāri.

Tomēr ne jau tikai ainaviskuma vai vēsturisko krustu dēļ Katlakalna kapi izpelnījušies ievērību. Par īsto iemeslu kapu slavai kalpo šeit apglabātās personības. Kā zināmākais jāmin Garlībs Helvigs Merķelis, kurš lielu daļu mūža un arī dzīves pēdējās dienas pavadīja Rāmavas muižā, tāpēc nav brīnums, ka par slavenā vīra atdusas vietu izvēlēti muižai tuvākie kapi.

Ieeju Katlakalna kapos, pagriežu galvu pa labi un uzreiz pamanu brango akmens milzi, kas ar nelielu dzelzs krustu pašā galotnē kalpo par Merķeļa kapakmeni. Taisnības labad gan jāteic, ka akmens sastiķēts kopā no diviem gabaliem. Avoti vēsta, ka akmens izvilkts no likteņupes Daugavas, bet rotājošo krustu reiz klājis apzeltījuma slānis. Pateicoties gana dāsniem latviešu ziedojumiem, kapakmeni 1869. gadā uzstādīja Rīgas Latviešu biedrība, šādi godinot publicistu viņa simtgadē.

Vēl kāda ievērības cienīga personība, kura atdusas Katlakalna kapos, ir baltvācu gleznotājs Johans Heinrihs Baumanis, kuru dēvē par nozīmīgāko 18. un 19. gadsimta mijas animālistu Baltijā. Vairāki Baumaņa darbi aplūkojami Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Paralēli mājdzīvnieku, ikdienas ainu un medību skatu gleznošanai Baumanis pievērsās arī literatūrai, veidojot rakstus un literārus darbus gan vācu, gan latviešu mēlē. Izlīkumoju kapus krustām šķērsām, tomēr viņa pieminekli neizdodas atrast.

Tā kā pārāk ieilgušas pieminekļu ekspedīcijas dēļ nokavēju autobusu, bet līdz nākamajam jāgaida krietns brītiņš, dodos pastaigā gar kapiem. Pamanu neparastas priedes, kas gluži kā Siāmas dvīņi spraucas laukā no viena stumbra. Vai šīs būtu rada izslavētajām Katlakalna priedēm?

Putekļainā un saules pielietā pieturā lieku punktu savai Rāmavas un Katlakalna ekspedīcijai. Joprojām nespēju aptvert, kā tas iespējams, ka iepriekš nezināju nedz par Rāmavas muižas, nedz par Katlakalna baznīcas eksistenci.

Varbūt biežāk jāielūkojas kartē, jo tur, kā izrādās, var atrast labu labās vietas.