Pašlaik ciltskoka izpēte ir modē, ja vēl pirms 10 gadiem pētniekam bija jādodas uz arhīvu un jārokas papīros, tagad informāciju var iegūt arī sēžot mājas čībās pie datora. Tomēr arī šeit nākas saskarties ar birokrātiju, jo trešajām personām ir ierobežota piekļuve iegūt informāciju.
Tieslietu ministrija lēmusi turpmāk dot piekļuvi arī trešajām personām mirušo reģistram, ja ieraksts reģistrā tapis vismaz 30 gadus iepriekš.
Lēmums dod piekļuvi trešajām personām mirušo reģistram vairāk noderīgs ir tiem, kas dzimtu nepēta paši, īpaši tiem, kas dzīvo ārzemēs.
Tā uzskata personu un dzimtu dzīves ceļu pētniece Agnese Lūse. Tāpat viņa izceļ lielo birokrātiju, ar kuru nākas saskarties pētniekam: "Manā pieredzē man vismaz puse no klientiem ir no ārzemēm, no dažādām valstīm, kuriem ir senči Latvijā un viņiem arī interesē šī dzimtas vēsture. Protams, ka viņiem pašiem pētīt to ir praktiski neiespējami un arī pieprasīt dažāda veida izziņas ir ārkārtīgi sarežģīti no ārzemēm it sevišķi, ja tu neesi Latvijas pilsonis un nevari caur Latvija.lv pieprasīt elektroniski pakalpojumus. Arī šādas miršanas izziņas līdz šim es neesmu pieprasījusi vai retu reizi, jo tad ir bijusi vajadzīga pilnvara un apostille, ļoti daudz tā birokrātiskā procedūra."
Dzimtas koka izpēte katram cilvēkam sākas individuālā ceļā, kādam vienkārši patīk vēsture, kādam ir svarīgi ir zināt, kā ir sākusies viņu dzimta, vai tieši otrādi – nepieciešamība pēc mantojuma lietas sakārtošanas. Uz jautājumu – ar ko tad īsti sākt savu izpēti, pavisam vienkārši atbild Agnese Lūse – ar baltu papīra lapu: "Ir jāpieraksta uz lapas visa zināmā informācija, sākot ar sevi un tad katru paaudzi atpakaļ, svarīgi ir pierakstīt dzimšanas vietas, laikus, datumus, tālāk ja ir zināmas laulību vietas, datumus.
Te ir tā svarīgā lieta vienmēr piefiksēt vietas, jo tikai ar datumu vai gadu diemžēl vien nepietiek. Ir vajadzīgs zināt, kura pagasta vai kuras baznīcas grāmatās tālāk meklēt šo informāciju."
Šobrīd grūtības pētniekiem nesagādā 19. gadsimts, jo informācija ir pieejama un šajā laika periodā vairs nedarbojas nekādi ierobežojumi. Turpretī 20. gadsimts sagādā pamatīgus izaicinājumus un gribasspēka pārbaudi, norāda Agnese Lūse: "Par pēdējiem 100 gadiem ir dzimtsarakstu nodaļās un nav brīvi pieejami, tur ir jāprasa izziņas un tur lielākoties ir jāpierāda radniecība, bet ir atsevišķi dokumenti, kas arī no 20. gadsimta pieejami internetā, piemēram, 1941. gada tautas skaitīšana, daļēji arī 1935. gada tautas skaitīšana un, protams, tad atsevišķi studentu lietas, vai kaut kādas adrešu grāmatas, vai var meklēt ziņas laikrakstos, katrs gadījums ir ļoti atšķirīgs."
Šādam viedoklim piekrīt arī žurnālists Arnis Krauze, kurš sevi piesaka kā amatieri entuziastu, kuram ļoti saista izzināt ne vien savu, bet arī citu dzimtas. Savu dzimtu Krauze ir izpētījis līdz pat 1700. gada beigām. Arņa Krauzes ieskatā šie termiņi ir par garu:
"Šāda ministrija iniciatīva ir ļoti apsveicama, jo, cik es vēroju, dzimtu pētniecība, savu senču izzināšana tā kļūst arvien populārāka.
Īpaši apsveicami ir tas, ka es redzu gados jaunus cilvēkus, kas arvien vairāk interesējas, kas ir bijušas viņu vecvecvecmāmiņas un vecvecvectētiņi, kuri ir dzīvojuši un ar ko ir nodarbojušies, tāpēc ir ļoti noderīgi, ka šāda informācija par to, ko cilvēki darīja pirms gadiem 100, kļūst arvien pieejamāka. No vienas puses es saprotu, šīs datu aizsardzības lietas, jo tie likumi paredz, ka baznīcgrāmatu ieraksti publiski kļūst tikai 100 gadus pēc tā ieraksta tapšanas. Tā oficiāli var šķirstīt baznīcgrāmatas, kas ir rakstītas 1914. gadā."
Abi pētnieki norāda, ka būtu jāpārskata arī citi reģistri, piemēram, lielā tautas skaitīšana 1935. gadā nav publiski pieejama, jo to sargā datu aizsardzība. Arī arhīva likumā noteiktie ierobežojumi sagādā galvassāpes ciltskoku pētniekiem. Turpretī, kā skaidro Tieslietu ministrijas dzimtsarakstu nodaļas departamenta direktora vietniece Līga Stabule, tad šie grozījumi bija nepieciešami, lai salāgotu divus esošos likumus, kas ļauj cilvēkiem vieglāk iegūt informāciju: "Arhīvu likums nosaka, ka dokumenti, kas satur fizisko personu datus, kļūst vispār pieejami 30 gadus pēc personas, uz kuru dokuments attiecas, nāves. Līdz ar to laika posms, kurā miršanas datiem piemēro konfidencialitāti civilstāvokļa akta reģistrācijas likumā, ar grozījumu noteikts pēc analoģijas ar arhīva likumu, sasaistot ar šo 30 gadu laika periodu pēc tās personas miršanas fakta reģistrācijas, par kuru reģistrs ir izdarīts."
Kā pastāstīja Tieslietu ministrijas pārstāve, tad tuvākajā laikā nav plānots pārskatīt un sniegt piekļuvi citos reģistros. Tas nozīmē, ka ikvienam dzimtas koku pētniekam un ne tikai, jāapbruņojas ar pacietību un jāturpina iesāktais pētnieku ceļš šajā virzienā.
