Ratiniks jau pirms deviņiem gadiem aizsāka tradīciju ziemas sezonā Rīgā trešdienu vakaros kopā sapulcināt velobraukšanas entuziastus, lai izbaudītu prieku, ko dod riteņbraukšana arī ziemā.
Lai netraucētu satiksmi, viņš ar domubiedriem pārvietojas pa piesnigušiem meža un grants ceļiem, un gribētāju šādai aktivitātei kļūst arvien vairāk.
"Mums ir jācīnās ar sniegu, bet tas viss ir ļoti jautri. Sākumā tā bija maza saujiņa cilvēku, reizēm varbūt divatā vai trijatā bija jābrauc, bet šogad uz vienu pasākumu bija 34 braucēji, tad bija ap 30 braucējiem, nu pašlaik ir ļoti daudz. Tas koncepts ir – katru reizi braucam savā virzienā uz pēdējo vilcienu. Sākam Rīgā un beidzam Jelgavā vai Ķemeros, vai Ķegumā, un ar pēdējo vilcienu braucam atpakaļ uz Rīgu," stāstīja Ratiniks.
Savukārt Dzalbs nesen atgriezies no darba Norvēģijā, kur remontējis ne tikai mums ierastos divriteņus, bet arī braucamrīkus, kas aprīkoti ar papildus elektromotoru. Tie, tuvojoties ziemai, servisos nonāk lielā skaitā.
"Jo vairāk sezona iet uz otru pusi, uz ziemas pusi, jo elektroriteņu servisā ir vairāk, un vairāk to ir vienkārša iemesla pēc – ziemā visi norvēģi ļoti paklausīgi brauc ar radžotām riepām velosipēdiem. Tās tiek masveidīgi mainītas.
Tāpat kā mēs pārejam uz ziemas riepām mašīnām, tā viņi pāriet ričukiem. Tad, kad ritenim uzliek ziemas riepas, ja tur nav tā elektrības asistente, ir baigi grūti ar to pabraukt," norādīja Dzalbs.
Velosipēds, kas aprīkots ar radžotām riepām, ir krietni smagāks un grūtāk dabūjams uz priekšu, tāpēc vismaz norvēģi bieži izvēlas velosipēdus ar elektromotoru. Tas nozīmē, ka pedāļi joprojām ir jāmin, bet elektromotors darbību atvieglo. Īpaši šādi elektrovelosipēdi ir aktuāli tur, kur ir daudz kalnu un nogāžu.
"Ziemā, kad brauc ar riteni uz darbu, ātrums ir jūtami lēnāks nekā vasarā. Tu nevari tik ātri pabraukt fiziski, jo slīd. Ja tu esi ikdienas braucējs Skandināvijā, tev ir kārtīgas radžu riepas, un tad tu tajā ziemā vienalga vari diezgan normāli vilkt. Tas ir reāls atspaids, tu nejūties kā invalīds uz tā riteņa," stāstīja Dzalbs.
Tikmēr Latvijas apstākļos Ratiniks ieteica, ka ziemā vislabāk ir braukt ar tā saucamajām dubļu riepām, kurām ir lielāks protektors.
"Ledus, tīrs ledus, mums uz ceļiem ir, bet ir reti, un tās pāris dienas, kad tiešām ir ledains visur, varbūt nevajag braukt ar riteni. Tur tās radzes palīdzētu, bet radzes uz sniega putras, uz sasālītiem ceļiem, uz asfalta nepalīdzēs, tās padarīs braukšanu daudz lēnāku, grūtāku, neciešamāku – tu netiksi uz priekšu.
Jā, ja tu vari izvēlēties braukt pa ezeru, pa spoguli, tad uzliec radzes, pārējos gadījumos mierīgi iztiksi ar dubļu riepām," skaidroja Ratiniks.
Runājot par ekipējumu un apģērbu, Raitinieks norādīja, ka pirmajā reizē nav nepieciešams skriet uz veikalu un tērēt milzīgas naudas summas speciālam apģērbam.
"Izbrauc ārā ar to apģērbu, ar ko tu ej pārgājienā, kas būs kaut cik uz sportisko pusi. Gluži ar džinsiem ne, bet, ja tu ej sportot, ja varbūt skrien vai dodies pārgājienos, uzvelc to apģērbu, kas jau ir. Tad tu sapratīsi, pavērosi citus braucējus, jutīsi, kas ir labs, kas ne. Iespējams, ka brauksi maz un tev pietiks ar vienkāršu apģērbu, un laika gaitā var kaut ko pilnveidot, var nopirkt piegulošāku apģērbu un tā tālāk," ieteica Ratiniks.
Lielākā jauno velobraucēju kļūda ziemā ir saģērbties ārkārtīgi siltās ziemas drēbēs. Jārēķinās, ka cīnoties ar sniega putru, slodze būs gana liela un biezā apģērbā var būt ļoti karsti. Tāpēc jāģērbjas ir plānākās drēbēs, bet vairākās kārtās, lai nepieciešamības gadījumā kaut ko var novilkt.
Vienlaikus jārēķinās, ka rokas gan sals – ar siltiem cimdiem pārspīlēt nav iespējams.
Tāpat apģērbā nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst par atstarojošiem elementiem, atstarotājiem un gaismu atstarojošajām vestēm. Savai drošībai jāatceras lietot arī ķiveri.
