Izturīgā “Gita”
Zāle vēl ir rasas pilna, lai gan saule jau augstu. Latvijas Televīzijas (LTV) gids ir vadošais pētnieks Edgars Rubauskis. Viņš LTV aizved pie viena no dārza lepnumiem – ābelēm “Gita”. Blakus ražo “Dace”, šķirne ar labiem augļiem un lielu nākotni.
Rubauskis stāsta: “Ābeles ir viena no mūsu pamatprogrammām . Protams, mūs īpaši interesē ziemcietība un slimību izturība. Un ekonomiski nozīmīga slimība ir ābeļu kraupis. “Gitai”, izskatās, piemīt viens kraupja rezistences gēns.”
”Gitas” āboli ir saldi, garšīgi, lieli. Blakus turpinās cits izmēģinājums. Ābeles izskatās tā, it kā tās būtu zīmējis mazs bērns. Stumbrs un daži zari. Visi uz augšu, visi ābolu pilni. Vadošais pētnieks saka: “Mēs šobrīd izmēģinām divas dažādas vainaga formas. Trīsdimensionālais, kādu esam pieraduši redzēt, pamazām jau ir pagātne. Bet ir doma pāriet uz divu dimensiju vainagiem. Tie, kā redzam šeit, ļauj kokam gan izvējoties, gan saule tiek klāt augļiem, izgaismo no abām pusēm un tie ir skaisti sarkani. Nav neviena noēnojuma. Kad koks ir labi izvējots, tas palīdz arī cīņā pret kaitēkļiem. Un pie ražas novākšanas ir svarīgi, lai var viegli novākt. No zemes, nekur tālu neaizsniedzoties,”
Rubauskis saka: “Re, pat viena maza lapiņa atstāj gaišu pleķi. Protams, var no defekta taisīt efektu. Un, piemēram, uzlīmēt sirsniņas. Un tad, uz Valentīna dienu, veikalos nonāk āboli ar sirsniņām”.
Principā jaunie 2 dimensiju vainagi liek mainīt visu ābeļu audzēšanas filosofiju, Rubauskis norāda: “Pasaulē ir šī tendence – divu dimensiju vainagi, kombinācijā ar robotizāciju.”
Netrūkst arī robotu
Dobelē netrūkst arī robotu. Un ne tikai laboratorijas telpās. Starp kokiem lidinās bezpilota lidaparāts jeb drons. Te mākslīgais intelekts dārzā ienāk tieši. “Šis drons katrai ābelei taisa fotogrāfiju, novērtē, cik daudz ir ābolu. Pēc tam mākslīgais intelekts atšķir plaknē – kura ir lapa, kurš auglis. Un saskaita. Mēs šo dronu, var teikt, dresējam un apmācām. Jau sākot ar lidojuma plānojumu,” pastāsta Rubauskis.
Drona piesaiste esot ļoti reāla nākotne augļu dārzos. Rubauskis saka: “Drons neslimo, dronam nav brīvdienu. Pagaidām to vada cilvēks, bet ideāli būtu, ka drons pats paceltos no bāzes stacijas un veiktu visu šo darbu. Novērtē un paziņo iegūtās ziņas. Ieskaitot vākšanas gatavību.” Līdz pat augļu novākšanai, kas jau notiekot, piemēram, Izraēlā, kad drons ir tas, kurš novāc ābolus un saliek kastēs.
Otrs projekts sadarbībā ar Rēzeknes tehnoloģiju akadēmiju saistīts ar jaunas lietotnes izveidi. Tā palīdz noteikt, ir vai nav koku skāris kraupis.
Rubauskis skaidro: “Mākslīgais intelekts atpazīst ābeļu kraupi. No dažāda veida bojājumiem ir iemācīts un var atšķirt, vai tas ir kraupis vai kas cits. Jo lapām var būt arī barības vielu trūkums vai mehānisks bojājums no krusas, piemēram. Kukaiņu kodums. Ja kraupis ir sākuma stadijā, var izmantot kādu augu aizsardzības līdzekli.” To visu iesaka lietotne, kas novērtē gan kraupja daudzumu procentuāli, gan citas lietas.
Edamami
Vadošā pētniece Līga Lepse vārda tiešā nozīmē iebrien pupiņu laukā un norauj dažas pākstis. Iespējams, kādam zemniekam šī ir liela nākotne.
“Gan jau esat pamanījuši Austrumu virtuvē restorānos zaļas, mazas pupiņas? Uz šķīvja viņas sauc par edamami. Tā ir dārzeņu soja. Pupiņas ir ļoti garšīgas un labā, patīkamā izmērā. Bet – negatavā stadijā, kad augs vēl nav sasniedzis bioloģisko gatavību, kā ēdot dārza zirnīšus vai cūku pupas viņas ir viegli jānoblanšē vai jāpavāra. Zaļas nav ēdamas, ir viegli termiski jāapstrādā. Septiņas minūtes var pavārīt. Var labi sasaldēt," stāsta Lepse.
Ķīna, Japāna, Taizeme. Tur šo dārzeni pazīst tūkstošiem gadu, bet Eiropā tas vēl ir ceļa sākumā.
Lepse stāsta: “ Tas nebija viens, tie bija vairāki projekti. To laikā mēs sapratām, kā šīs pupiņas jāaudzē mūsu klimatiskajos apstākļos.”
Izrādās, zaļās, kraukšķīgās austrumnieces gana labi aug arī Latvijas zemē, ja vien ir gana daudz mitruma un saules. “Sapratām, ka šo kultūraugu var ļoti labi audzēt pie mums, bet ļoti liela nozīme ir nokrišņiem. Nedrīkst būt sauss, īpaši dīgšanas brīdī. Un vasarai jābūt siltai un saulainai,” pastāsta Lepse.
Tieši šajā jauno pupiņu laukā arī redzama visa Dobeles Dārzkopības institūta ievirze un jēga, saka Lepse: “Šis ir viens no aspektiem – ieviest jaunas lietas un jaunas tirgus nišas zemniekiem. Mūsu institūts ir tāds interesants veidojums. Te strādā erudīti un labā nozīmē traki cilvēki.
Zinātniekam jābūt ļoti lielam optimistam. Ne vienmēr pirmie rezultāti ir labi. Ir jādomā, jāplāno. Katru dienu mēs atklājam kaut ko jaunu.
Tu iegūsti kaut ko sev un, kas ir pats būtiskākais, – dalīties. Ar to mēs esam unikāli. Mēs ļoti dalāmies ar iegūtajām zināšanām – ar zemniekiem, ar visu nozari.”
