Zināmais nezināmajā

Vai ikviens cilvēks varētu labi justies bezsvara stāvoklī?

Zināmais nezināmajā

Skujkoku migrācija senatnē un to adaptācija ziemeļu klimatā

Vai interneta saturs jācenzē, ja tas runā pret zinātni?

Vai jācenzē interneta saturs, kas runā pret zinātni? Diskutē eksperti

Vēlme cenzēt ierakstus, kas satur nepatiesu informāciju, ir saprotama, taču tas būtu neefektīvi un kaitīgi zinātnei, Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” vērtēja komunikācijas zinātnes doktore, biznesa konsultante Olga Procevska.

Līdzīgās domās bija dezinformācijas izmeklētāja Baltijas valstīs digitālajā izpētes laboratorijā "DFR-Lab" Nika Aleksejeva, kura uzskata, ka informācijas kvalitāte ir jāuzlabo, taču vienlaikus jāsaglabā vārda brīvība.

Aleksejeva atzina, ka nevajag cenzēt ierakstus sociālos tīklos, jo arī ne līdz galam pārbaudītai kvalitatīvai informācijai ir vieta informatīvajā telpā.

„Ir nepieciešams saglabāt vārda brīvību, vienlaikus darot visu, lai uzlabotu informācijas kvalitāti,” viņa norādīja un uzsvēra, ka arī zinātnē visu laiku kaut kas mainās un kas ir bijusi patiesība vakar, var mainīties rīt.

„Saprotu vēlmi cenzēt, jo arī pašu kaitina visas muļķības, kas ir jālasa. Bet tas ir neefektīvi un kaitīgi zinātnei,” uzsvēra Procevska.

„Neefektīvi tāpēc, ka dezinformācija ir kā upe, – ja noslēdz vienu gultni, tā atradīs citu un vienalga aizplūdīs pie cilvēkiem, kas šo informāciju meklē.

Kaitīga tajā ziņā, ka tas nerespektē zinātnes procesu,” Procevska stāstīja.

“Zinātnes process ir tāds, ka iepriekšējās patiesības visu laiku tiek izaicinātas, un diezgan bieži tiek pierādīts pretējais. Tas, kas bija absolūti zinātniski šķietami pierādīts un cieta patiesība vakar, var patiešām izrādīties nepatiesība rīt. Ko tad mēs darīsim, cenzēsim katru iepriekšējo,” retoriski vaicāja Procevska.

Viņa vērtēja, ka saprātīgākais risinājums ir izglītot cilvēkus, mācīt kritisko domāšanu, lai dezinformācija, kas neizbēgami ir publiskajā telpā, mazāk atrod dzirdīgas ausis, kā tas ir šobrīd: "Domāju, ka risinājums ir nevis informācijas piedāvātāju pusē, bet patērētāju pusē, proti, informētāks, gudrāks, kritiski domājošāks patērētājs mūs varētu glābt."

Faktu pārbaudītāji?

Aleksejeva uzsvēra, ka sociālajos tīklos publicētu faktu pārbaudītāji nav uzskatāmi par cenzētājiem:

„Par cenzūru ļoti bieži maldīgi uzskata, ka faktu pārbaudītāji nodarbojas ar cenzēšanu. Tā nebūt nav,

jo, ja pieņemam, ka ir tiesības būt dezinformācijai informatīvajā telpā, un ir faktu pārbaudītāji, kas uz to norāda, – tās ir tādas pašas tiesības”.  

„Tā ir normāla diskusija, ko, protams, cilvēki, kam pārmet dezinformāciju, uztver saasināti un sūdzas par to savai auditorijai,” viņa piebilda. 

Aleksejeva skaidroja, ka cenzēšana drīzāk ir tas, kā strādā tradicionālie mediji, – ir redaktors, kāds „vārtu sargs”, kas nosaka, kāda informācija nokļūst publiskajā telpā. “Mūsdienās, ja runājam par sociālajiem tīkliem, to dara algoritmi. Informācija mērķtiecīgi tiek nodota cilvēkiem atbilstoši viņa interesēm tā, kā cilvēks to nemaz nevar izdarīt,” viņa stāstīja. 

„Algoritma uzdevums ir piedāvāt saturu, kas patīk, kas neatstāj vienaldzīgu. Tas var būt arī saturs, kas izraisa dusmas, smieklus, pārsteigumu. Kaut kas jauns, kaut kas nedzirdēts, tāpēc arī rodas stāsti par brīnumzālēm, ka kāds kaut ko slēpj, visi stāsti, kas neatstāj vienaldzīgu, un sociālajiem tīkliem tie ir izdevīgi,” norādīja Aleksejeva. 

Arī britu zinātnieki mudina necenzēt tādus ierakstus sociālajos tīklos, kas balstās nepatiesos faktos vai pseidozinātnē. Tā vietā labāk izveidot algoritmus, kas neļauj šim saturam sasniegt lielu auditoriju un pelnīt. 

Vai jāregulē algoritmi?

„Jautājums, vai tam tā vajadzētu turpināties? Ja uzraugām un regulējam medijus, vai tāpat nevajadzētu uzraudzīt arī algoritmu darbību? Medijiem ir redakcionālā atbildība, varbūt sociālajiem tīkliem jābūt algoritmiskai atbildībai? Par to tad arī ir šīs sarunas,” sacīja Aleksejeva.

''Facebook'', piemēram, sadarbojas ar faktu pārbaudītājiem, kam ir iespēja saturu pārbaudīt. Nepatiesu saturu nenoņem no platformas, tikai parādās uzraksts, ka tas ir maldinošs vai manipulatīvs. “Turklāt, tas, ka šāds marķējums eksistē, algoritmam sūta ziņu, ka šo lapu nepopularizēt,” Aleksejeva skaidroja. 

“Tāpēc mēs redzam, ka daudzi, kas Latvijā bijuši marķēti ar šādu atzīmi, ka ir izplatījuši melus, aicina cilvēkus pāriet uz citām platformām, piemēram, ''Telegram'', kur šādas kārtības nav,” viņa paskaidroja.

Algoritmi ir relatīvi jauna lieta, bet ticība sazvērestībām un nepatiesībām ir veca kā pasaule, norādīja Procevska: “Cilvēki vienmēr ir stāstījuši šādus stāstus, un, visticamāk, tā ir daļa no tā, kā strādā mūsu prāts. Mūsu prāts meklē sakarības tur, kur to nav, mūsu prāts grib interesantus stāstus un barojas no tā kā baktērijas no cukura. Mūsu prāts domā, ka mūs visu laiku kāds ved ap stūri un jāatrod kāda patiesība.”

Viņa ir skeptiska par satura marķēšanu, jo uzskata, ka tie, kas grib, atradīs marķētu vai nemarķētu saturu tajā vai šajā platformā.

Tāpat Procevska uzskata, ka satura marķēšana, norādot, ka kādi ieraksti vai video ir pseidozinātniski, izdara zinātnei lāča pakalpojumu, jo no sazvērestību teoriju piekritēju viedokļa, ja zinātnei ir vajadzīga politiska aizmugure, tātad zinātne ir vāja, tur ir kaut kāda problēma, un tas vēl vairāk diskreditē zinātni.

„Pat tad, ja algoritmi dara, kā mēs gribētu, tie vienalga paliek nepārredzami, tā ir necaurspīdīga sistēma, kas darbojas pēc biznesa loģikas lielā mērā. Tas joprojām paliek problemātiski,” secināja Procevska.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti