Piemēram, mazais simpātiskais robots Zora ir darba terapeita palīgs Ostendes hospitālī Beļģijā. Līdz šim šādu darbu varēja paveikt tikai cilvēks, bet tagad ar planšetes un vairāku robotu palīdzību viens terapeits var vadīt vairākas nodarbības uzreiz. Savukārt darbus zaudē jau minēti vairāki asistenti cilvēki.
“Mēs izmantojam planšeti, tā mašīna tikai dara to, ko mēs liekam. Tajā ir iebūvēta kamera, lai var redzēt pacientus, taču mēs ne vienmēr veicam ierakstus,” stāsta darba terapeite Dafne Vifela.
Pēc Pasaules Bankas aplēsēm, rūpnieciskie roboti jau tuvākajā desmitgadē var aizstāt divas trešdaļas nodarbināto pie konveijeru līnijām vien, bet tie ir miljoniem cilvēku.
Nav teikts, ka viņi iemācīsies programmēt vai, piemēram, iegūs augstāko izglītību biotehnoloģijās, vai kādas citas prasmes, kas tiek minētas starp drošajām iespējām nepalikt bez darba šajā gadsimtā.
Jau tiek runāts par universālo ienākumu jeb sava veida mūža pensiju tiem, kas neatgriezeniski paliks bez darba. Tiek pieļauts, ka tas jāmaksā uzņēmējiem, kas izmantos robotus cilvēku vietā.
“Mums ir jāvēro, kā attīstītās darba tirgus, kādus uzdevumus var veikt roboti. Un, ja nonāk pie tāda scenārija, ka cilvēkiem vairs darba nav, tad jādomā par citiem finansējuma avotiem. Mēs neapliksim robotus ar nodokli, taču attiecībā uz darbu, ko tie veic, par to varētu padomāt,” sprieda Eiropas Parlamenta deputāte Medija Delvo.
Tikmēr robottehnikas attīstītāji bažījas, ka valsts institūcijas var uzlikt pārmērīgu regulāciju un finanšu slogu jauno tehnoloģiju attīstītājiem, līdz ar to nobremzējot progresu.
“Tehnoloģijas attīstās ļoti, ļoti ātri, un tas, ko mēs redzam, - ka valdības nespēj sekot šīm izmaiņām. Tāpēc ir jābūt rīcības kodeksam, ko visi ievēro un seko šim kodekasm. To var mainīt tikai visi jomas spēlētāji kopā,” uzskata robotu konstruktors Tomijs Debliks.
